Alūksne. Alūksnes Jaunā pils, Alūksnes muzejs un Muižas parks

16.08.2021 Alūksnes tirgus

Līdz 1930. gadu sākumam Alūksnes tirgus laukums atradās pilsētas centrā, blakus Alūksnes evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Jaunais tirgus laukums tika atvērts ar 1932. gada 1. janvāri Latgales un Dārza ielas “stūrī”, tagadējās administratīvās ēkas laukumā, bet padomju periodā, kad tika uzsākta administratīvās ēkas un laukuma izbūve, tirgum tika meklēta jauna mājvieta, un tas pārcelts uz Latgales ielu.

Vairāk

17.07.2021 Lielais ugunsgrēks

1940. gada 5. jūlijā Alūksnē izcēlās milzīga ugunsnelaime - lielais ugunsgrēks. Alūksniešiem vēl ilgu laiku tas palika atmiņās kā postošākais notikums pilsētas vēsturē. Lielajā ugunsgrēkā bija nodegušas 128 ēkas: 67 dzīvojamās mājas un 61 saimniecības ēka (bez dzīvokļiem - 54 veikali, 20 darbnīcas, 4 maiznīcas un 2 viesnīcas), bez pajumtes palikuši 650 alūksnieši.

Vairāk

10.06.2021 7. Siguldas kājnieku pulka orķestris

1921. gadā Alūksnē dislocēja 7. Siguldas kājnieku pulku. Līdz ar pulka ienākšanu Alūksnē, aktīvu darbību uzsāka arī pulka orķestris, kas pulka īstenotajās aktivitātēs un pasākumos kļuva par būtisku papildinājumu un akcentu, savos koncertos pulcējot plašu klausītāju loku.

Vairāk

19.05.2021 Alūksnes maiznieki

“Es būšu maiznieks! Patiesi, maizniekam nekad nav jāiet lauka vētrā un negaisos, viņu nekad lietus neizmērcē “līdz ādai”, un visdrēgnākajā laikā viņš var sildīties pie maizes krāsns patīkamās uguns. Īstens maiznieks ir izgājis cauri visām maiznieka amata pakāpēm, strādājis par iesvērēju, par iejaucēju un mīcītāju, vārītāju, veidotāju un beidzot par cepēju. Īstens maiznieks ir bijis zellis, apakšmeistars, meistars, virsmeistars.” “Daugavas Vēstnesis” Nr.2 (03.01.1940)

Vairāk

14.04.2021 Alūksnes ugunsdzēsības vēstures fragmenti

Ir tāds joks: “Kad Latvijā sāk degt kūla, tā ir pēdējā zīme bļitkotājiem, ka jākāpj nost no ledus.” Savukārt mūsu brašajiem ugunsdzēsējiem tas nebūt nav joks, bet gan zīme, ka drīz vien arī Alūksnes pusē būs jācīnās ar ikgadējo pavasara sērgu. Ugunsdzēsēju drosme ir apbrīnojama. Šie vīri saņem lielu sabiedrības uzticēšanos - ikviens tic un cer uz viņu spējām palīdzēt un paļaujas brīžos, kad notikusi nelaime.

Vairāk

19.03.2021 Alūksnes rūpkombināta ražotās piena konfektes “Gotiņa”

Pēc pastaigas Alūksnes ielās pavasara drēgnajās dienās tā vien gribas iedzert siltu tēju un panašķēties ar kaut ko saldu, bet vai atminaties padomju gados Alūksnes rūpkombināta ražotās piena konfektes “Gotiņa” garšu?

Vairāk

19.03.2021 Alūksne ir īsta “copes” pilsēta

Alūksne ir īsta “copes” pilsēta. Te allaž aktīvi rosījušies gan pašmāju zvejot mīļi, gan arī ciemiņi no tuvākas un tālākas apkaimes.

Nav būtiski, ziema vai vasara - par brangiem, iespaidīgiem un pārsteidzošiem lomiem mūsu pusē ir dzirdēts ik gadu. Alūksnes muzeja krājuma glabātā fotogrāfija liecina, ka 1960. gados pārsteigts par savu lomu Alūksnes ezerā bija arī alūksnietis Imants. Fotogrāfijas otrā pusē komentārs: “Asarītis vidējs – 1,8 kg. Lielākais pārsteigums atklājās, zivi uzšķēržot. Tās vēderā atradu, lūk, šo medaļu. Atkal viens neparasts notikums Alūksnes ezerā!”

Par Alūksnes ezeru pirmās Latvijas Republikas laika periodikā teikts: “Uz kāda garuma un platuma grāda zemes virsū Alūksne atrodas, to pašreiz nevaru noteikt, jo nav collstoka un arī laika uzmērīt. Pietiks ar to, ka viņa atrodas pa kreiso roku uz Latvijas malu, skatoties pret sauli. Alūksne ir Vidzemes Malienas lielākā ostas pilsēta, jo pie Alūksnes pilsētas, kā brūtgāns pie bagātas brūtes cieši pieglaužas lielais Alūksnes ezers, gar kura malām novietoti tik daudz laivu steķi, ka uz tiem pietiktu vietas visiem Valkas apriņķa makšķerniekiem.”

Padomju gados Alūksnē tika izveidota Valsts zvejniecības 5. Alūksnes rajona brigāde, kas zvejoja ne tikai Alūksnē, bet arī citviet, piemēram, Balvos, Madonā, Lubānā. Atbilstoši padomju ideoloģijai, galvenais mērķis bija PSRS saimniecības attīstības plānošanas pamatformas īstenošana un nozvejas plāna izpilde. Un tomēr, lai arī cik vērienīgus plānus un uzstādījumus noteica Padomju Savienība, diezin vai to par galveno virzītājspēku uztvēra arī vietējais zvejnieks, kurš dzimis, audzis un visu mūžu dzīvojis pie Alūksnes ezera. Par vietējo zvejnieku sasniegumiem 1950. gadu nogalē var lasīt laikrakstā “Padomju Alūksne”: “Alūksnes rajona brigādes zvejnieki (brigadieris A. Kazāks) šogad enerģiski strādājuši, panākot vairākos mēnešos un kvartālos ne tikai nozvejas plāna izpildi, bet dodot pat ievērojamu daudzumu zivju virs plāna. Piemēram, augustā plāns pārsniegts par 966,5 kg zivju, bet novembrī - par 3494,5 kg. Līdz 1. decembrim ar uzviju izpildīts arī gada plāns. Šinī ziņā liels nopelns ir pašiem zvejniekiem, it sevišķi Oto Krievam, Robertam Vaskumam, Eduardam Dobelniekam.” Tolaik Alūksnes ezerā galvenokārt zvejoja līdakas, brekšus, raudas, auslejus, repšus.

Periodikā uzslavēti arī veiksmīgākie lomi. Piemēram, 1956. gadā tās bija 12 un 13,6 kilogramus smagas līdakas. Veiksme Alūksnes zvejniekus neatstāja arī citos ezeros. Kādā no 1950. gadu laikraksta “Cīņa” rakstiem var lasīt, ka valsts zvejas Alūksnes brigādes zvejniekiem Skrinam un Morozovam Lubānas ezerā murdā bija ielīdis 48 kg smags un 190 cm garš sams. Lai dabūtu to laivā, bija jāaicina palīgā arī citi biedri.

Ieskatoties senākā pagātnē, jānorāda, ka 1920.- 30. gadu aktīvākie zivju produkcijas tirgotāji Alūksnē bija O. Veisters un A. Melderis. Jāpiebilst gan, ka O. Veisters pamatā tirgojās ar “ne vietējo produkciju”, proti – siļķēm, savukārt, A. Melderis – ar vietējo un paša pūlēm sazvejoto. Tā laika sludinājumos var lasīt, ka O. Veisters siļķu noliktavu ierīkoja Pils ielā 12, paša namā, savukārt tirgotavu - tirgus laukumā (tolaik pie Ev. lut. baznīcas), kur piedāvātas vairumā un mazumā 1/1 mucas un ½ mucas Skotijas, Jarmuth, Tauku, Zviedru, Norvēģu un Holandes siļķes. Savukārt par A. Melderi atmiņās Alūksnes muzejam savulaik dalījās alūksnietis Ojārs Bērziņš, kurš stāstīja, ka “A. Melderis bija zvejnieks un tirgotājs. Viņš rentēja Alūksnes ezeru, bija labs ezera pārzinātājs, saudzētājs un apsaimniekotājs, rūpējās par zivju krājumu atjaunošanu un darba nodrošināšanu ezera apkārtnē dzīvojošajiem zvejniekiem. Meldera mājā Pils ielā 42 (šī ēka 2000. gados nojaukta) tika ierīkota tirgotava, kurā varēja iegādāties svaigas un žāvētas zivis, kā arī vēžus. Nozvejotos repšus A. Melderis tirgoja ne tikai Alūksnē, bet arī Rīgā”.

Šobrīd Alūksnes novada administratīvajā teritorijā esošo ezeru un upju apsaimniekošana (izņemot privātās ūdenstilpes) ir pašvaldības aģentūra “ALJA” ziņā.

Vairāk

01.02.2021 Kas pasargā no gripas un saaukstēšanās?

Kas vislabāk pasargās no slimībām?

Atbildi uz šo jautājumu var rast Alūksnes rajona Sadzīves pakalpojumu kombināta afišā, kuru glabā Alūksnes muzeja krājums. Izrādās, tie bija trikotāžas ceha adījumi!

Vairāk

15.01.2021 Alūksne- ziemas pilsēta

To, ka Alūksne ir ziemas pilsēta, zina ikviens. Ziema šeit iestājas ātrāk nekā citur, un biezā sniega sega nokūst vēlāk.

Alūksne vilina ar lielām kupenām, salu, sauli un zilām debesīm. Atbraucot uz šo gleznaino skatu pilsētu, aizmirstas ikdienas rūpes, elpojot svaigo gaisu, aizrauj dabas un kultūrvēstures bagātības.

Alūksnes muzejs aicina ieskatīties, kā baltā un sniegotā ziema priecējusi alūksniešus un viesus daudzu gadu garumā.

Foto no Alūksnes muzeja arhīva un digitālā krājuma.

Vairāk

Alūksnes mozaīka