Alūksnes mozaīka

Alūksnes ezera Cepurīte un Garā sala

1919. gada 20. jūnijā Naukšēnu muižā, Rūjienas apkaimē, sāka formēt 7. Siguldas kājnieku pulku, saskaņā ar Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu.

Mūsdienās savstarpējā saziņā būtiska loma ir elektroniskajiem līdzekļiem, savukārt senāk viens no populārākajiem sazināšanās veidiem bija pastkartes nosūtīšana. Pastkartes jeb atklātnes (tā sauktās atklātās vēstules) parādījās 19. gadsimta 2. pusē, bet savus ziedu laikus sasniedza 20. gadsimta sākumā, strauji iegūstot popularitāti visos sabiedrības slāņos.

Šī gada Eiropas kultūras mantojuma dienas Latvijā veltītas transporta tēmai, izceļot vairāk nekā 80 objektus un aptverot plašu mantojuma spektru: ceļus, tiltus, kanālus un dzelzceļa stacijas, lidlaukus, bākas, kā arī pašus spēkratus.
Arī Alūksnei ir interesanta un bagāta transporta un infrastruktūras attīstības vēsture. 

Līdz 1930. gadu sākumam Alūksnes tirgus laukums atradās pilsētas centrā, blakus Alūksnes evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Jaunais tirgus laukums tika atvērts ar 1932. gada 1. janvāri Latgales un Dārza ielas “stūrī”, tagadējās administratīvās ēkas laukumā, bet padomju periodā, kad tika uzsākta administratīvās ēkas un laukuma izbūve, tirgum tika meklēta jauna mājvieta, un tas pārcelts uz Latgales ielu. 

1940. gada 5. jūlijā Alūksnē izcēlās milzīga ugunsnelaime - lielais ugunsgrēks. Alūksniešiem vēl ilgu laiku tas palika atmiņās kā postošākais notikums pilsētas vēsturē. Lielajā ugunsgrēkā bija nodegušas 128 ēkas: 67 dzīvojamās mājas un 61 saimniecības ēka (bez dzīvokļiem - 54 veikali, 20 darbnīcas, 4 maiznīcas un 2 viesnīcas), bez pajumtes palikuši 650 alūksnieši.

1921. gadā Alūksnē dislocēja 7. Siguldas kājnieku pulku. Līdz ar pulka ienākšanu Alūksnē, aktīvu darbību uzsāka arī pulka orķestris, kas pulka īstenotajās aktivitātēs un pasākumos kļuva par būtisku papildinājumu un akcentu, savos koncertos pulcējot plašu klausītāju loku. 

“Es būšu maiznieks! Patiesi, maizniekam nekad nav jāiet lauka vētrā un negaisos, viņu nekad lietus neizmērcē “līdz ādai”, un visdrēgnākajā laikā viņš var sildīties pie maizes krāsns patīkamās uguns. Īstens maiznieks ir izgājis cauri visām maiznieka amata pakāpēm, strādājis par iesvērēju, par iejaucēju un mīcītāju, vārītāju, veidotāju un beidzot par cepēju. Īstens maiznieks ir bijis zellis, apakšmeistars, meistars, virsmeistars.” “Daugavas Vēstnesis” Nr.2 (03.01.1940)

Ir tāds joks: “Kad Latvijā sāk degt kūla, tā ir pēdējā zīme bļitkotājiem, ka jākāpj nost no ledus.” Savukārt mūsu brašajiem ugunsdzēsējiem tas nebūt nav joks, bet gan zīme, ka drīz vien arī Alūksnes pusē būs jācīnās ar ikgadējo pavasara sērgu. Ugunsdzēsēju drosme ir apbrīnojama. Šie vīri saņem lielu sabiedrības uzticēšanos - ikviens tic un cer uz viņu spējām palīdzēt un paļaujas brīžos, kad notikusi nelaime. 

Pēc pastaigas Alūksnes ielās pavasara drēgnajās dienās tā vien gribas iedzert siltu tēju un panašķēties ar kaut ko saldu, bet vai atminaties padomju gados Alūksnes rūpkombināta ražotās piena konfektes “Gotiņa” garšu?