Transports

Šī gada Eiropas kultūras mantojuma dienas Latvijā veltītas transporta tēmai, izceļot vairāk nekā 80 objektus un aptverot plašu mantojuma spektru: ceļus, tiltus, kanālus un dzelzceļa stacijas, lidlaukus, bākas, kā arī pašus spēkratus.
Arī Alūksnei ir interesanta un bagāta transporta un infrastruktūras attīstības vēsture. 14. gadsimtā, līdz ar Alūksnes viduslaiku pils celtniecību, kā viens no nozīmīgākajiem Livonijas ceļiem kļuva tā sauktais Alūksnes ceļš, kas savienoja Rīgu ar Pleskavu. Tas sākās Rīgā un veda caur Cēsīm, Raunu, Smilteni, Grundzāli, Gaujienu, Bormaņiem, Ādažmuižu, Rezaku, Alūksni, Vastselīnu, tālāk sasniedzot Pleskavu. Alūksnes ceļš bija gan tirdzniecības, gan arī kara ceļš, turklāt labi kalpoja pasažieru pārvadāšanai. Tolaik to ikdienā mēroja arī pastnieki jāšus vai ar pasta ratiem, lai no visattālākajiem novadiem nogādātu varas iestāžu rīkojumus un dažādus sūtījumus. Nogurušo zirgu atpūtināšanai un mainīšanai tika izmantotas pasta stacijas. 1859. gadā, kad tika pabeigta jauna Rīgas – Pleskavas ceļa būve (tag. Vidzemes šoseja), viena no pasta stacijām tika uzbūvēta arī Alūksnes novada Romeškalnā. Zināms, ka tolaik tajā bija 9 kučieri un 48 zirgi. No Rīgas uz Pleskavu pasta reisi tika organizēti otrdienās un piektdienās, bet pretējā virzienā – svētdienās un ceturtdienās. 1904. gada izdotajā Valkas apriņķa ceļu kartē mūsu pusē iezīmētas arī citas pasta stacijas: Apes-Repekalna ceļa krustojumā, Zeltiņos un Alūksnē.
Savukārt pašā Alūksnes miestā 20. gadsimtā sākumā par ērtu un ātru nokļūšanu galapunktā rūpi turēja ormaņi un zirdziņi. Muzeja izrakstu kartotēkā fiksēts paprāvs skaits Alūksnes ormaņu, piemēram, R. Ķikuts, E. Leja, J. Mednis, J. Mikalka, A. Naums, A. Rubenis, H. un R. Zordes, Rudzītis, J. Vanags.
Nozīmīgs pavērsiens alūksniešu ikdienas dzīvē bija Pļaviņu -Valkas 210 kilometrus garā šaursliežu dzelzceļa līnijas atklāšana 1903. gadā. Tolaik starp Pļaviņām un Valku tika ierīkotas dzelzceļa stacijas un pieturas punkti pasažieru apkalpošanas, kā arī vilcienu izmaiņas un kravu operāciju nodrošināšanai. Alūksne (Марiенбургъ) bija ļoti nozīmīga starpstacija, kurā pēc tipveida projekta tika izbūvēta ķieģeļu pasažieru ēka, koka konstrukcijas dzīvojamā ēka, ūdenstornis, kā arī tvaika lokomotīvju apgriešanās trijstūris. Latvijas Neatkarības kara laikā Gulbenes-Valkas šaursliežu dzelzceļš tika izmantots tikai militāriem mērķiem, tai skaitā, bruņu vilcienu kustībai. Nozīmīga loma tam bija arī Otrā pasaules karā, tomēr dzelzceļa līnijas galvenais izmantošanas mērķis vienmēr bijis cilvēku un preču pārvadāšana.
Pirmās brīvvalsts laikā alūksniešiem tik ierasto pārvietošanās veidu – zirgu pajūgus, velosipēdus, dzelzceļu - pamazām izkonkurēja modernāki spēkrati - kravas automašīnas. Zināms, ka Alūksnē tās piederēja A. Eizenšmitam, A. Melderim, K. Kesneram, A. Naumam, bet viens no autobusiem – E. Kalniņam. Jau 1920. gadu beigās Alūksnē parādījās sludinājumi par autobusu satiksmi. Pirmais maršruts bija Alūksnes centrs-dzelzceļa stacija.
1935. gadā savu auto iegādājās arī Alūksnes pilsētas ugunsdzēsēji. Pilsētai tik ļoti nepieciešamā spēkrata iegādei nauda tika vākta dažādos sarīkojumos, kā arī, rīkojot labdarības balles. Bagātākie alūksnieši šim mērķim ziedoja visai paprāvas naudas summas, jo auto izmaksas tika lēstas 6000 Ls apmērā.
Padomju periodā Alūksnes iela pieducināja arvien lielāks automašīnu skaits, lai gan visai ierasts vilcējspēks joprojām palika arī zirdziņš. Labu priekšstatu par padomju gadu transportlīdzekļiem sniedz Alūksnes muzejā glabātās Nikolaja Strupiņa atmiņas: “1959. gadā sāku strādāt rūpkombinātā. Rūpkombinātam tolaik piederēja zirgs un vairākas automašīnas: Henšels, amerikāņu Dodge, angļu Betfords (stūre labajā pusē), GAZ – 67 un ZIS – 5. Automašīnas tika turētas ārā. Ziemas laikā motorus pārsedza ar segu vai arī spēkratus iedzina auto vārtu rūmē. Vēlāk gan uzcēla boksus. Rūpkombinātā bija 4 šoferi. Tolaik šoferu bija ļoti maz, un automašīnas savstarpēji tika mainītas. Braucieni bija organizēti uz dažādām Latvijas pilsētām. Pamatā tika pārvadāta saražotā produkcija. Piemēram, ar Betfordu brauca uz Liepājas metalurgu pēc metāla stīpām ratiem un ragavu sliecēm. “Kuzavā” ratus krāva stāvus, lai vairāk var salikt. 1962. gadā tika vests alus uz Pleskavu. VEF-a laikā uz Rīgu veda šēmas, savukārt atpakaļ – virpas, preses.”
Priecīgas vēstis alūksnieši saņēma 1960. gadu sākumā, kad tika celta tagadējā autoosta. Līdz tam autoostas vajadzībām tika izmantots Pils ielas 27. nams, pie tā tad arī piestāja lielie spēkrati, uzņemot jaunus pasažierus tālākam braucienam. Kā vēsta periodikas slejas, jaunuzceltā autoosta tolaik bija viena no modernākajām visā republikā.
Lai arī padomju gados autobusu un to pārvadāto pasažieru skaits palielinājās, lauku reģionos vēl joprojām par ikdienišķu parādību tika uzskatīta skolēnu pārvadāšana ar kravas auto, turklāt ar vaļēju kravas kasti. Ar laiku aizvien lielāks skaits iedzīvotāju varēja iegādāties personīgos auto.
Krass pavērsiens auto izvēlē notika līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu un brīvā tirgus atvēršanu. Alūksnes ielās parādījās ārzemju tirgū ražotais auto transports.
Savukārt to, cik nozīmīga loma ir transportam mūsdienās, liecina CSDD apkopotie dati. Par Alūksnes pilsētas rādītājiem 2021. gadā tie vēsta: reģistrēti 295 kravas auto, 2732 vieglie auto, 7 autobusi, 138 motocikli, 12 kvadracikli un 220 mopēdi.
Jāatzīmē, ka bez ikdienā ierastās automašīnas, autobusa, motocikla vai velosipēda izmantošanas, Alūksnē ikviens var baudīt arī citu transportlīdzekļu – velorikšas, skrejriteņu, skūteru, gokartu, mazbānīša, vilcieniņa, plosta un kuģīša – sniegtos pakalpojumus un piedzīvojumu garšu.