Pilsētas ielas

19. gadsimta Alūksnes miesta plānā iezīmētas Pils, Kalēju, Pasta, Tirgotāju, Lielā Jūras (vēlāk Lielā Ezera) un Helēnas ielas. Līdz 1918. gadam mājām nebija numerācijas, tās dēvēja īpašnieku vārdos, piemēram, Odinska māja, Bremzes nams, Ķenča nams, bet tagadējā Alūksnes ēku numerācija ieviesta 1927. gadā.

Līdz ar pilsētas tiesību iegūšanu, 1920. gada 2. janvārī, Alūksnē sākās straujāka gruntsgabalu apbūvē un ielu labiekārtošana. Līdztekus 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā kartēs iezīmētajām ielām, 1920.- 30. gadu kartēs un periodikā fiksētas arī citas, piemēram, Margrietas (tagad Margaritas), Parka, Meža, Miera, Lauku, Miljonu (tagad Darba), Vidus, Alsviķu,  Kanaviņu,  Uzvaras,  Latgales,  Skolas ielas,  arī Alūksnes (tagad Raiņa) un Pilsētas bulvāri.  

1894. gada P. Veinberga sastādītajā Alūksnes miesta plānā bija iezīmēti 80 gruntsgabali,  savukārt 1920. gadu sākumā gruntsgabalu skaits bija pieaudzis līdz 533. Galvenā Alūksnes iela  - Pils iela - sākotnēji virzījās tikai līdz Dārza ielai. 1923. gadā to pagarināja posmā gar Alūksnes Jauno pili, bet 1927. gadā arī  posmā aiz Latgales ielas. Ap šo ielu un galveno muižas centru tad arī koncentrējās pilsētas apbūve un saimnieciskā dzīve. Uz Pils ielas darbojās svarīgākie tirdzniecības uzņēmumi, amatnieku darbnīcas un veikali, pašā Alūksnes sirdī, pie Alūksnes evaņģēliski luteriskās baznīcas, līdz 1930. gadu sākumam atradās arī tirgus laukums.

Par to, kāds bija ielu stāvoklis Alūksnē 1920.- 30. gados var lasīt pilsētas galvas Kārļa Šteinera atmiņās: “Pakalnos pavasaros grima nost. Kanaviņu pakalnē ceļu valde uzveda akmeņus, un ko domā, viena pagasta dāma bija iebridusi dubļos un pazaudējusi (ceļš aizņemts) kurpītes un es dabūju samaksāt seši rubļi par kurpītēm. Es jau varētu likt dzīt dubļus nost un smiltis bērt virsū, bet kas par to maksātu? Dubļainākās ielas iebruģējām ar laukakmeņiem “auna galvām”, kas to ielu ies vai brauks, paldies mums nesacīs, katrs nospļausies un lādēsies, vai nevarēja šīs ielas šosēt? Mēs vilkām garumā, jo dubļi pa Marijas ielu (tagad Blaumaņa ielu) bija neizbrienami. Par labumu braucējiem un gājējiem nebija ko domāt, lai tik no dubļiem tiekam laukā. Sākām vēlāk arī dauzīt akmeņus un no dauzītiem akmeņiem plāksterēt. Tās ielas bija godīgas iešanai un braukšanai, tā nelauza kājas ārā kā apaļu akmeņu.”  

Šķiet ielu bruģēšana nav bijusi vienīgā problēma. Laika gaitā, atbilstoši valdošās ideoloģijas ieskatiem, mainīti arī vairāku šo ielu nosaukumi. Piemēram, 1929. gadā Alūksnes bulvāris tika pārdēvēts par Raiņa bulvāri. Par šo faktu 1988. gada laikrakstā “Oktobra Karogs” vēstīts: “1929. gadā mira mūsu lielais dzejnieks Rainis. Tūlīt reaģēja Alūksnes pilsētas domes sociāldemokrātiskais spārns un ielu pārdēvēja dzejnieka vārdā. Pirmo reizi Latvijā, dzejnieka dzimtenē!”  Vēl var minēt, ka padomju periodā Latgales iela nosaukta Arvīda Drīzuļa vārdā,  Kanaviņu iela - par Čečina ielu,  bet vēlāk par Jēkaba Zīles ielu. Savukārt Sporta iela par O. Vācieša ielu.  

Sākoties Atmodai, Alūksnes pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomiteja saņēma aizvien vairāk ierosinājumus par Alūksnes pilsētas ielu nosaukumu maiņu, tādejādi, līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, vairums ielu atkal atguva savus sākotnējos nosaukumus. Par diskutablākajiem ielu nosaukumiem 1980. gadu periodikā vēstīts: “Par šā jautājuma aktualitāti esam lasījuši laikrakstā “Oktobra Karogs” alūksniešu F. Irbīša, B. Žagariņas. V. Osipova, E. Irbes vēstulēs, republikas presē publicētajos materiālos. Ir saņemtas vēstules no A. Kārkliņas. J. Driķa, no Vorošilova ielas 35a, 37., 39., 76., 78., 80 un 80a māju iedzīvotājiem. Pilsētas Tautas deputātu padomes kārtējā sesijā tika uzklausītas deputātu domas. Rezultāts ir šāds: visi, kas izteikuši savu viedokli, ir par Vorošilova ielas nosaukuma nomaiņu. Daži domā, ka mūsu pilsētas galvenā iela varētu saukties arī par Rīgas vai Strēlnieku ielu, atsevišķi pilsoņi iebilst pret Pils nosaukumu šai ielai, jo vētrainajā 1905.- 1907. gada revolūcijas laikā pils pagrabos esot mocīti daudzi mūsu novada revolucionāri. Vairums iedzīvotāju iestājas par to, lai Miera iela sāktos no Kanceles kalniņa, bet ielas posmam no pansionāta līdz slimnīcai tiktu dots cits nosaukums. Ieteiktie varianti ir: Ošu iela, Bruģa iela, Senatnes iela, Vecpilsētas iela, Senpilsētas iela, Vēstures iela.”