7. Siguldas kājnieku pulks

1919. gada 20. jūnijā Naukšēnu muižā, Rūjienas apkaimē, sāka formēt 7. Siguldas kājnieku pulku, saskaņā ar Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu. Sākotnēji no Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljona tika saformēta neliela kaujas grupa 22 virsnieku un 1580 karavīru sastāvā, kuru nodēvēja par Dankera nodaļu. Dažas dienas vēlāk nodaļa tika iekļauta 3. Jelgavas pulka 2. bataljonā, bet ar 23. augustu, papildinot rotu skaitu - 7. Siguldas kājnieku pulkā.

Par pulka dibināšanu un tikšanos ar Jorģi Zemitānu Oskars Dankers atmiņās rakstījis: “Tallinā uzmeklēju pulkvedi Zemitānu viņa štābā. Mazā šaurā ieliņā atradu, pēc uzdotās adreses, meklēto numuru. Uz durvīm ar spraudītēm bija piestiprināts neliels papīra gabaliņš, uz kura ar tinti bija uzrakstīts: Ziemeļlatvijas armijas virspavēlnieka štābs. Pelēkā apkārtne un vienkāršība, lai neteiktu nabadzība, mani nospieda. Bet tad lēnām manī pamodās lepnums līdz ar domu, ka tieši labi sākt ar mazumu, jo tad ir dota iespēja izaugt lielam un staltam. Pēc neilga laika mani izsauca uz Rūjienu. Tur es tikos ar pulkveža Zemitāna štāba priekšnieku, ģenerāli Voldemāru Ozolu. Viņš mani informēja, ka steidzami nepieciešams izsūtīt uz Liepāju latviešu karaspēku, vismaz pulka stiprumā. Ziemeļlatvijas armijas virspavēlnieks uzdod man saformēt no Rūjienas rezerves bataljona vienu kājnieku pulku un ieceļ mani par šī pulka komandieri. V. Ozols  uzrakstīja šo pavēli lauku grāmatiņā un šī mazā lapiņa bija par pamatu pulka formēšanai.”

Pēc formēšanas pulku no Rūjienas pārveda uz Tallinu, kur tas saņēma apbruņojumu, bet 1919. gada 30. jūnijā ar angļu karaflotes kreiseri un diviem mīnu kuģiem pārveda uz Liepāju - pilsētas aizsardzībai, kur to izvietoja Karostas kazarmās. Lielbritānijas armijas pulkvežleitnanta Dž. Grova vadībā notika intensīvas karavīru apmācības, virsnieku un instruktoru zināšanu papildināšanai tika nodibināta kara skola.

Šķirstot pagājušā gadsimta laikrakstus par 7. Siguldas kājnieku pulka darbību un tā izveidošanu, var lasīt, ka sākotnēji, tas ir, 1919. gadā: “…kareivji no apgādes saņēma tikai pārtiku. Apģērbu nēsāja katrs savu, kamdēļ tērpi bija ļoti dažādi. 10% armijnieku bija bez apaviem un uz mācībām gāja plikām kājām".       

1919. gada 25. jūlijā pulka 6. rotu pārvietoja uz Ventspili, pilsētas un tās rajona aizsardzībai, bet pārējās rotas 30. augustā pārveda uz Rīgu. Septembra sākumā tika saņemta pavēle par 2. un 8. rotas pārvešanu uz Liepāju, aizsardzības nodrošināšanai.

Bermonta uzbrukuma laikā pulks bija nepilnā sastāvā, tomēr tas cīnījās Pārdaugavā, pēc tam aizstāvēja Daugavas labo krastu no Dzelzs tilta līdz Muitas dārzam. 15. oktobra  naktī pulka karavīri no Mangaļu jūrskolas Mīlgrāvī pārcēlās pāri  Daugavai uz Bolderāju, pa dzelzceļa tiltu pārgāja Hapaka grāvi un turpināja uzbrukumu pa atklāto Spilves pļavu. Izšķirošajā cīņā galvenais uzdevums bija doties uzbrukumā Iļģuciemam, ieņemt Cementfabriku, atbrīvot Jelgavas priekšpilsētu un palikt rezervē Torņkalna stacijas rajonā. 10. novembrī pulks ielauzās Pārdaugavā un 11. novembrī sasniedza Torņkalnu, pēc bermontiešu atkāpšanās piedalījās kaujās pie Cenas muižas un Ķīšiem un jau 21. novembrī ienāca Jelgavā. Pēc Jelgavas ieņemšanas 7. Siguldas kājnieku pulks sekoja ienaidniekam līdz Lietuvas pierobežai, bet Ziemassvētkos - atgriezās Jelgavā. 

Pēc Bermonta karaspēka padzīšanas sekoja Latgales atbrīvošana no lieliniekiem. Pulka 1. un 2. bataljons piedalījās cīņās pret lieliniekiem Liepnas, Salgunavas un Katlešu rajonā, 3. bataljons tika pakļauts 8. Daugavpils kājnieku pulkam un piedalījās Jaunlatgales ieņemšanā.

Pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju, 1920. gada 11. augustā, 7. Siguldas kājnieku pulks apsargāja Latvijas austrumu robežu. Pulka vienības tika dislocētas, sākotnēji, Rēzeknē, pēc tam Alūksnē, Gulbenē, Balvos, Viļakā un Liepnā.

Ar 1921. gada 4. janvāri 7. Siguldas kājnieku pulks  tika pārorganizēts pēc miera laika nosacījumiem: Alūksnē ieradās pulka štābs, 2., 3. un 4. rota, ložmetēju komanda, sakaru komanda un saimnieciskā daļa. Sākotnēji karaspēka novietojumam nebija gatavu telpu, tāpēc vienības izvietoja bijušajos krogos, viesnīcās un privātajos dzīvokļos, bet pulka štābu ierīkoja Alūksnes Jaunajā pilī. 1923. gadā tika pabeigta divstāvu kazarmas ēkas un pirts celtniecība, bet 1929. gadā - trīsstāvu, kas tolaik bija modernākās kazarmas Latvijas armijā.               

1920.-30. gados 7. Siguldas kājnieku pulks atstāja nozīmīgu ieguldījumu Alūksnes attīstībā, aktīvi iesaistījās sabiedriskajā, sporta un kultūras dzīvē, kā arī pilsētas labiekārtošanā.

1938. gadā Latvijas Armijas komandieris ģenerālis Berķis sveica pulku jubilejā ar šādiem vārdiem: “7. Siguldas kājnieku pulkam šūpulis kārts mūsu tautas likteņu drūmajās dienās, kad sveša vara valdīja mūsu zemē un vāji apbruņotiem, trūcīgi apģērbtiem un apgādātiem Siguldas pulka karavīriem bija jāstājas pretim skaitliski lielākam un labi apbruņotam ienaidniekam. Tas no siguldiešiem prasīja nesalaužamu ticību, lielu varonību, tēvzemes mīlestību un uzupurēšanās gatavību. (..) novēlu, lai nekad neapsīkst brīvības cīnītāju varoņgars un lai vienmēr pāri visam augstāka ir gatavība visu sevi, savus spēkus un zināšanas ziedot mūsu tautai un tēvzemei - Latvijai.”