Cepurīte un Garā sala

“Tos laikos, kad  vēl stāvēja mūsu sentēvu cietoksnis un tīrumi, pāri ezeram atvērās tāls skats uz ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem. Vasarās ūdeņi aizsargāja pili, bet ziemās uz sniegainā ledus klajuma varēja kilometriem tālu saredzēt ikvienu nelūgtu sarmātu sirotāju. Pussalas kalna rietumu gals ar zemu un šauru kaklu pievienojas cietzemei, un pa šo ceļu ieņemta un nodedzināta pēdējā latviešu pils. Tie bijuši rietumu krustnešu pulki. Mana vecāmāte par to vēl zināja dažus teiksmainus piestāstus. Pēdējā virsaiša viens dēls bijis liels pasaules klaists un mantu mijējs. Viņš sapazinies ar krustnešu kalpiem un par trim zelta siekiem pārdevis tēva novadu, slepus naktī uzvezdams ienaidniekus pussalas kalnā. Virsaiša uzticīgie dēli un saimnieki krituši kaujā. Sava tēva dzīvību nodevējs aizpircis, un svešinieki to gribējuši saņemt dzīvu, bet virsaitis nocirtis savam nelietīgajam dēlam galvu, un pats no pussalas austrumu krasta ar visu zobenu un vairogu ielēcis ezerā.

No zobena izcēlusies Garā saliņa, bet no vairoga apaļā- Cepurītes saliņa. (Mana vecāmāte teica: Zobena un Vairoga saliņas). Otru, vairāk dzirdētu piestāstu, kam arī vēl citas variācijas, vecāmāte atcerējās tā: virsaiša dēls tomēr palicis dzīvs un citiem it kā par priekšzīmi pirmais licies ne tikai kristīties, bet arī pēc vācu modes salaulāties ar kādu aizezera bajāra meitu. Bet, kad laiva no ezera „olūksnājā" krasta, kur uz kāda paugura izdarītas svētās ceremonijas, airēta uz Mārkalniešiem, ezera vidū pēkšņi samilzis melns mākonis, sacēlies briesmīgs viesulis, un balts zibens pārcirtis laivu uz pusēm. Uz ūdens palicis tikai līgavas šķidrauts, kas pārvērties par Garo salu, bet līgavaiņa cepure par- Cepurītes salu.”

Valentīns Pelēcis. Par Alūksni(Atmiņu un piestāstu skicējumi).  Publicēts laikrakstā Tilts, 1954. gada 1. jūnijā.