Alūksnes ezers

Alūksnes ezers.
Alūksnes ezers ir glaciālas izcelsmes starppauguru ezers. Pēc platības tas ir vienpadsmitais lielākais ezers Latvijā. Ezers atrodas Alūksnes augstienes Malienas paugurainē, apmēram 184 m virs jūras līmeņa un ir viens no reljefā visaugstāk esošajiem lielajiem ezeriem Latvijā. Alūksnes ezera krasta tuvumā dziļums ir salīdzinoši neliels – 2 līdz 3 m, kas pakāpeniski palielinās virzienā uz ezera vidu, bet vietām strauji sasniedz maksimālo dziļumu – 20 m. Ezera vidējais dziļums ir aptuveni 7 m. Ezera lielākais garums taisnā virzienā sasniedz 5,7 km, bet platums – 4,25 km.

Alūksnes ezeram ir 4 salas– Pilssalas jeb Marijas salas, Garā sala jeb Līgavas plīvurs, Cepurītes sala un Mazā jeb Tīklu sala. Ezera dienvidrietumu galā ir šaura un 1 km gara Kapsētas jeb Tempļakalna pussala.
Ezera izcelšanos, tā ezerdobes veidošanos, kas ir cieši saistīta ar Alūksnes augstienes Malienas pauguraines veidošanos pēdējā apledojuma ledāja darbības rezultātā, pētījuši ievērojami ģeologi: Leonīds Slaucītājs (veica ezera morfometriskos mērījumus), Ojārs Āboltiņš (pētīja Alūksnes augstienes ģeoloģisko uzbūvi un Alūksnes ezerdobes veidošanās ģeoloģiskos apstākļus). Alūksnes ezera ekosistēmas pētījumus 2015.–2017. gadā veica Vides risinājumu institūta speciālisti Matīsa Žagara vadībā. Iegūtie rezultāti apstiprināja, ka Alūksnes ezers ir viens no tīrākajiem ezeriem Latvijā.

Ezera līča krasti jau izsenis bijuši apdzīvoti. Arheologa Māra Atgāža veiktajos arheoloģiskajos izrakumos 1970. – 80. gados secināts, ka mezolīta vidējā posma beigās uz Alūksnes ezera Cepurītes salas atradās Baltijas somu apmetne, kas bija piemērota vieta aizsardzības nodrošināšanai un visticamāk bija sezonāla. Par to, ka šī vieta bija apdzīvota, liecina tur atrastās trauku lauskas un krama atšķilas. Ar akmens laikmeta vidējo posmu datējami priekšmeti (kasīkļi, nažveida šķilas, bultas gali) iegūti, veicot arheoloģiskos izrakumus arī viduslaiku pils vietā Alūksnes ezera Pilssalā. Apdzīvotība salā trupinājusies arī bronzas un dzelzs laikmetā. Par to liecina bezripas keramikas fragmenti ar šim periodam raksturīgu virsmas apdari (gludu, švīkātu, apmestu) un vairāki no metāla darināti priekšmeti. Akmens laikmeta atradumi (divi akmens cirvji, viens no tiem – laivas cirvis) iegūti arī Tempļa kalnā, taču daudz intensīvāk šī vieta apdzīvota vēlajā dzelzs laikmetā un viduslaiku pirmajā pusē (9. – 13. gs.), kad kalnā uzcelta nocietināta latgaļu koka pils. Gan Tempļa kalna plakumu, gan nogāzes klāj intensīvs ar oglītēm piesātināts kultūrslānis, tāpēc tiek pieņemts, ka apdzīvota un apbūvēta bijusi ne tikai pilskalna augstākā daļa, bet arī lēzenākās nogāzes.

Uz ezera lielākās salas Pilssalas atrodas 1342. gadā Livonijas ordeņa celtās pils (saukta Marienburgas pils) cietokšņa drupas. Pilssalu ar Tempļa kalnu ezera krastā savulaik savienoja 120 m garš paceļams koka tilts. Lielā Ziemeļu kara laikā zviedri pili uzspridzināja un tiltu nopostīja.
Alūksnes ezera pussalā atrodas vieni no Latvijas lielākajiem kapiem – Alūksnes Lielie kapi.
Ezera gleznainajos krastos ir sakoptas saimniecības, viesu mājas un kempingi. Ezers tiek izmantots dažādām aktivitātēm: ūdens tūrismam un dažādiem ūdens sporta veidiem, makšķerēšanai, ūdensputnu medībām, kā arī kā peldvieta.
Jau kopš 1950. gadiem Alūksnes ezerā tiek rīkotas ātrumlaivu sacensības. Vasarā aktuāla ir makšķerēšana, spiningošana, peldēšana, airēšana, ūdens slēpošana, ūdens motosports ar laivām un motocikliem, burāšana, savukārt ziemā - zemledus makšķerēšana, slidošana, skijorings, auto braukšana uz ledus un ledus burāšana.
Kopš 2002. gada Alūksnes ezeru apsaimnieko Alūksnes novada pašvaldības aģentūra “ALJA”.