Pētnieciskais darbs

Šogad apritēja 120 gadi Alūksnes draudzes un 7. Siguldas kājnieku pulka mācītājam Gustavam Knesam-Kņezinskim, kurš 20. gs. 30. gados izcili pildīja mācītāja pienākumus un aktīvi iesaistījās pilsētas sabiedriskajā dzīvē. 

Septembra mēnesī mūs iedvesmo pirms simtu desmit gadiem dzimusī novadniece, tēlniece Lilija Līce, kuras mākslas darbi joprojām daiļo un papildina Alūksnes ainavisko vidi. Lilijas Līces tēlniecības darbi bija un ir novērtēti ne tikai Alūksnē, bet arī citviet Latvijā. 

Augusta mēnesī stāsts par novadnieku rakstnieku, astoņu grāmatu autoru Valentīnu Pelēci (14.08.1908 – 12.11.1999). Viņa darbos izpaužas latviešu zemnieka slavinājums, pavīd dzirkstošs humors, raksturotas malēniešu ļaužu īpatnības un atklātas arī latviešu karavīra gaitas. Rakstnieks Uldis Ģērmanis atzinis, ka “Pelēča spēks ir viņa dzīvajā tiešajā tautas valodā, jaukajā humorā, humānajā attieksmē pret cilvēku dažādajām izdarībām, lakoniski trāpīgajos raksturojumos un viņa patiesīgumā”.

Kristaps Juris Keggi bija izcils ķirurgs ortopēds, Latvijas Ārstu biedrības Goda biedrs, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Universitātes goda doktors, mecenāts medicīnā, izglītībā, sportā un kultūrā. Profesors bija starptautiski atzīts eksperts gūžas un ceļa locītavas endoprotezēšanas operācijās, veicot gandrīz 20 000 operāciju. 1995. gadā par ieguldījumu medicīnā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Profesors bija izveidojis un līdzfinansējis Keggi-Kimball un profesora Kristapa Keggi fondu starptautiskai ortopēdiskai izglītībai. Pateicoties šim finansējumam, ASV stažējušies apmēram 300 stipendiāti no Latvijas un citām valstīm. Par godu viņa tēva Jāņa Keggi leģendārajam braucienam ar velosipēdu no Alūksnes līdz Jūrmalai, Kristaps Keggi kopā ar profesoru Viktoru Kalnbērzu 1990. gadu sākumā izveidoja starptautiskās riteņbraukšanas sacensības “Keggi Velo”.

Jūnija mēnesī stāsts par novadnieku, gleznotāju Jāni Selgu, kuru laikabiedri raksturo kā godīgu, talantīgu, savas dzimtās zemes patriotu, viesmīlīgu un sirsnīgu cilvēku.

Šomēnes stāsts par trimdā dzīvojošo mākslinieku Ojāru Šteineru. Visu savu dzīvi Ojārs Šteiners ir domājis par dzimto pilsētu – Alūksni. Zīmīgi, ka mākslinieka jubilejas mēnesī Alūksnes novada muzejā tika atklāta abstraktā ekspresionisma gleznu izstāde “Ojārs un Silvija. Atgriešanās”, kas ir kā atgriešanās dzimtajā vietā.

Aprīļa mēnesī stāsts par novadnieku  dzejnieku un rakstnieku Aleksandru Pelēci.  Viņa dzīves laikā izdoti astoņi dzejoļi krājumi, pēc nāves -  vēl četri. Lielākajā daļā dzejoļu jūtami paša autora  dvēseles pārdzīvojumi, kas  bieži vien pausti caur dabas tēliem. Dzejoļos atspoguļojas arī Latvijas vēstures un kultūrvēstures notikumi un tradīcijas. A. Pelēcis rakstījis arī īsprozu, kas apkopota piecās grāmatās. Viņš tiek uzskatīts par Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tradīcijas turpinātāju, īpaši darbos “Alūksnes grāmata” (1984) un “Puisiska dvēsele” (1990), kurās stāstījis par savu bērnību un jaunību.

Stāsts par Alfredu Dāvidu – leģionāru, politiski represēto kluba “Sarma” dibinātāju,  pedagogu, daudzu publikāciju autoru.  

Šomēnes stāsts par Latvijas armijas štāba priekšnieku, ģenerāli Aleksandru Kalēju. Kāds A. Kalēja laikabiedrs savulaik teicis: “Armijas štābā viņš ar savām darba spējām un rakstura pozitīvajām īpašībām ieguva visas armijas virsnieku nedalītas simpātijas un cieņu".

Šomēnes pieminam novadnieku, medicīnas zinātņu doktoru, profesoru, Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta nodaļas vadītāju Eduardu Žeiduru. Viņa šūpulis kārts 1918. gada 28. janvārī Valkas apriņķa Alūksnes pagasta “Kauliņu” mājās.

Šomēnes stāsts par fotogrāfu Eduardu Zariņu, kurš bija iecienīts fotogrāfs ne vien Alūksnē, bet arī tuvākā un tālākā apkārtnē. Laucinieki bieži aicināja fotogrāfu uz mājām, lai dokumentētu jaunceļamās mājas spāru svētkus un apkūlības - gada darbu noslēgumu. Viņš fotografēja arī kāzas, kristības, bēres, skolu izlaidumus. Ļoti daudz- portretus. 

Lāčplēša dienā godinām mūsu novadnieku Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Aleksandru Ķesteri, kurš apbalvots par 1919. gada cīņu pie Dundagas, Cīrulīšu kalnos. Vēlāk bijis kaprālis 7. Siguldas kājnieku pulkā, kur pakāpeniski paaugstināts par virsnieka vietnieku.