Šomēnes stāsts par represēto kluba “Sarma”
vadītāju Dzidru Maziku , kura 30. jūnijā
svinēs savu 87 gadu jubileju. Ar viņas gādību joprojām tiek izloloti izsūtīto
un dzimtenes aizstāvju atmiņu stāsti un pieminētu tie, kuri no svešuma
neatgriezās.
Dzidra Mazika (dzim. Kākere) dzimusi 1937. gada 30. jūnijā Rīgā. Dzidras
bērnības gadi tika aizvadīti Valkas apriņķa Kalncempju pagasta “Ozoliņu” mājā,
kur kopā ar Dzidru, viņas mammu, tēti, mazāko māsu, dzīvoja arī vecmamma un
vectēvs.
Ģimene pirms kara bija labi nodrošināta - bija sava saimniecība, kurā
audzēja govis un jaunlopus. Saimniekošana notika pašu spēkiem, palīgstrādnieki
netika ņemti, čakli palīdzēja arī mazās meitenes, veicot dažādus lauku darbus. Dzidra
atceras, ka savulaik gājusi arī ganos.
Līdz 3. klasei Dzidra mācījās
Kalnienas pamatskolā.
Skaistos bērnības gadus aizēnoja
okupācijas laika nežēlīgie notikumi. 7 gadi tika aizvadīti svešumā…
1949. gada 27. martā Dzidra un viņas ģimene tika izsūtīta uz Omskas
apgabala Kaganovičas rajonu. Tajā laikā Dzidrai bija tikai 11 gadi. Oficiālais
pamatojums bija tāds, ka tēvs bija tiesāts un viņa ģimene uzskatīta par buržuāzistiski
nacionālistiski noskaņotu.
Par iespējamo izsūtījumu ģimene neko nezināja. 1949. gada 25. martā pa skolas
logu Dzidra ieraudzīja karavīrus. Dažas dienas vēlāk - 27. marta pēcpusdienā
viņi ieradās arī pie Dzidras ģimenes un paziņoja, ka tiks deportēta.
Ģimenei bija iespēja izvairīties no izsūtījuma, taču viņi to nedarīja.
Dzidras mamma uzskatīja, ka ne viņai, ne bērniem nekur nav jābēg, jo viņi neko
nav izdarījuši. Tomēr neviens netika saudzēts. Izsūtīta tika mamma, abas mazās meitenes,
vecmamma un vectēvs. Pirms došanās prom
bija atļauts paņemt līdzi arī personiskās mantas, taču sekoja apjukuma
brīdis. Tikai pateicoties karavīriem
līdzi tika paņemtas segas un pārtika. Dzidra atceras, ka paņēmusi arī savu
skolas mugursomu. Vēlāk gan līdzpaņemtais daļēji tika nozagts…
Tālais brauciens uz izsūtījuma vietu sākās 28. martā un ilga 12 dienas.
30. martā tika šķērsota Latvijas robeža. Galamērķis – Omskas apgabala Kaganovičas
rajons, šķirnes lopu sovhozs meža stepju zonā – tika sasniegts 9. aprīlī. 1949.
gada oktobra beigās Dzidras ģimene tika pārsūtīta 700 km no Omskas uz Ziemeļu
taigu. Dzidra atceras, ka brauciena laikā
tika dota zupa un maize, kas bija ļoti negaršīgas. Gulēts tika uz divstāvīgām
koka lāvām. Bērni gulēja otrajā stāvā un pa mazu spraudziņu skatījās, kas
notiek ārā un stāstīja pārējiem. Dzidra atceras, ka redzējusi, ka govis ir
iejūgtas pajūgā un apkārt ir dziļa ziema. Vagonā bija ļoti daudz cilvēku un
tika sniegta savstarpēja palīdzība.”
Tātad Dzidras ģimene izsūtījuma
laikā atradās divos nometinājumos. Pirmajā vietā atradās latvieši ( Alūksnes,
Gulbenes, Madonas un Cēsīm), Volgas vācieši, kalmiki un krievi. Dzidra atceras,
ka mājai, kurā viņi dzīvoja bija velēnu jumts, līdz ar to, kad lija vai kusa
sniegs, ūdens tecēja istabā. Dzīvošana bija ļoti šaura – vienā istabā atradās 7
– 9 ģimenes. Ikdienā bija jāveic dažādi lauku darbi, piemēram, jāstāda un jāvāc
zirņi.
Otrajā nometinājuma vietā atradās latvieši, ukraiņi, Volgas vācieši,
tatāri, čuvaši, kalmiki, poļi, Karēlijas somi un izsūtītie krievi. Dzīvojot
Ziemeļu taigā, Dzidras ģimene 5 gadus istabu dalīja ar vēl 5 ģimenēm. Ik dienu bija
jāveic dažādi meža darbi.
Šo gadu laikā ir daudz
piedzīvots. Dzidra zina, kas ir trūkums, nabadzība un aukstums. Viņa saka, ka
bija iemācījusies gulēt ejot un pat tagad nesaprot, kā tas ir iespējams, taču
tā ir bijis arī citiem.
Vietējās varas iestādes un vietējo iedzīvotāju attieksme bija
atšķirīga. Sākotnēji izturēšanās bija slikta, taču vēlāk uzlabojās. Pēdējos
gados ģimene tika novērtēta.
Sākotnēji darba diena ilga 16 – 18 stundas dienā, vēlāk svētdiena bija
brīva un pēdējos gados darba diena ilga 10 – 12 stundas. Normas bija lielas.
Tolaik Dzidra strādāja mežā uz traktora
par piekabinātāju, vēlāk – pie koku atzarošanas. Reizēm bija arī atpūtas brīži un pusdienlaiks.
Vietējie iedzīvotāji mācīja nepārpūlēties un domāt par nākotni. Algas bija ļoti
zemas, no tās vēl tika atrēķināti ceļa izdevumi.
Tikai pateicoties apgabala
komandanta iejūtībai, alga tika palielināt vismaz tik daudz, lai varētu
iegādāties maizi katru dienu. Nopirkt pārtiku un saimniecības preces bija
iespējams veikalā, taču tas bija tikai atsevišķās dienās, turklāt bija jāstāv
garā rindā.
Iesākumā bija problemātiski
saņemt medicīnisko palīdzību, taču vēlāk sādžā atvēra feldšerpunktu. Izsūtījuma
laikā mira vairāki no paziņām, par atdusas vietu viņiem tika izvēlēta vietējā
kapsēta.
Vietējās dzīves organizēšanā kā ļoti nozīmīgu
cilvēku Dzidra atceras skolotāju Vītoliņu un viņa kundzi. Dzidra dziedāja
Vītoliņa kunga vadītajā korī, spēlēja teātri un dejoja. Pateicoties savai
aktīvajai darbībai, bērni, kas dziedāja un spēlēja teātri pie Vītoliņa kunga,
tika uzaicināti sniegt koncertu sādžas kultūras namā. Tika dziedātas dziesmas
gan latviešu, gan krievu valodā, tika uzņemti skeči un dramatizējumi.
Uzstāšanās apģērbus jaunieši darināja no tā, kas pašiem bija – no lupatām tika
sašūti pieņemami tērpi. Savā radošajā pulciņā viņš iesaistīja arī mazos bērnus,
Dzidrai šajā laikā bija 13 gadi. Zāle un aizkulises uzstāšanās laikā kultūras namā bija pilnas…
Izsūtījumā tika svinēti arī
dažādi svētki, arī latviešu svētki -
Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi. Valsts svētki tika svinēti klusi un
mierīgi. Vecvecāki un vecāki darīja visu, lai bērni saglabātu savu latviskumu.
Tika mācītas tautasdziesmas, tautas dejas un citas latviešu paražas. Tas tika
darīts tikai mājās.
Par izglītību Dzidrai ir īpašs
stāsts. Par izglītošanos sākumā neviens īsti nedomāja. Vēlāk Dzidra gāja skolā
un centīgi mācījās. Neskatoties uz to, ka mācības notika krievu valodā, viņai
bija labas sekmes. Dzidra atceras, ka
visiem bija tintes pudelītes, un tinti gatavoja paši no krāsām un ķīmiskajiem
zīmuļiem. Kādu reizi Dzidra bija rūpīgi izpildījusi mājasdarbu, kurš bija ļoti
glīts, bez neviena tintes klekša. Aiz muguras sēdēja krievu puisis, viens
moments, no aizmugures pastiepās roka un tintes pudeles saturs izlija uz
Dzidras skaistā mājasdarba. Dzidrai bija spītība, tas bija zem viņas goda, kas
viņas rūpīgo darbu iznīcina. Viņa piecēlās un aizgāja no skolas. Vēlāk
skolotāja nāca uz mājām un runāja ar mammu, taču Dzidra slēpās un negribēja par
to runāt. Viņa bija nolēmusi strādāt, kā arī mācīties pastāvīgi un uz krievu
skolu vairs neiet. Turpmāk Dzidra mācījās pati – no Latvijas tika sūtītas
grāmatas, kādai istabas iemītniecei sūtīja
Ziemeļnieku un Latvijas vēstures grāmatas, kuras Dzidra ar interesi
lasīja. Dzidra atzīst, ka zina arī krievu literatūru un vēsturi, taču
dzimtā valoda un vēsture bija svarīgāka.
Lielu atbalstu izsūtījuma laikā
sniedza Latvijā palikušie krustvecāki un tantes, kas sūtīja apģērbu un pārtiku.
Par tēva likteni neviens neko
nezināja līdz 1954. gadam. No 1947. līdz 1956. gadam viņš atradās izsūtījumā
- Krasnojarskas apgabala Noriļskā. Ar
ģimeni viņš satikās Latvijā 1956. gadā.
1954. gada augustā parādījās
paziņojums, ka visi izsūtījumā ir izmetināti uz nenoteiktu laiku un ka bērni
līdz 16 gadu vecumam, ja Latvijā ir
radinieki, var atgriezties dzimtenē. Tādējādi 1954. gada augustā Dzidras māsa
Ilga atgriezās dzimtenē, kur dzīvoja pie saviem radiem Alūksnē.
Dzidra spilgti atceras savu 18 gadu dzimšanas dienu: “Atceros, ka taigā
bija ugunsgrēks, un mums bija jādodas to dzēst. Tajā dienā biju slima, man bija
temperatūra, es degu vienās ugunīs. Brigadiere sūtīja mani mājās, taču līdz mājām bija jāiet 40 km! Ceļš bija
nogurdinošs, ap pusdienlaiku kādā baļķu krautuvē noguruma pārņemta apsēdos.
Nezinu, kurā brīdī biju iemigusi, kad pavēru acis, man tieši pretī gulēja odze.
Arī viņa pamodās, tā mēs skatījāmies viena uz otru…Bija jau pievakare, es
turpināju ceļu mājup. Tālumā dzirdēju , ka sauc manu vārdu, visi bija jau
atgriezušies no ugunsgrēka dzēšanas un devās mani meklēt…”
Kad pārējie ģimenes locekļi uzzināja par iespējamo
atgriešanos Latvijā, viņi nešaubījās, ka tas ir viņu sapnis. 1955. gadā sekoja izsaukums uz rajona centru, kur viņiem
paziņoja, ka ir atbrīvoti. Priekšniecība nelabprāt vēlējās ģimeni atlaist, jo apzinājās,
ka zaudēs labus strādniekus, solīja pat labāku atalgojumu, taču Dzidras ģimene
par atgriešanos nešaubījās. Bija jānostrādā vēl 2 nedēļas, tāds bija atlikušais
laiks līdz gada beigām. 1956. gada 30. janvārī Dzidra un viņas ģimene atgriezās
Latvijā. Taču atgriešanās bija gan laimes, gan skumju brīžu pildīta. Dzimtās
mājas bija izputinātas, mantas bija paņēmuši kaimiņi, vietējo iedzīvotāju,
kaimiņu un draugu attieksme bija dažāda. Tā kā pēc atgriešanās savās mājas
dzīvot nebija iespējams, ģimene apmetās pie radiem Alūksnē. Savus īpašumus viņi
neatguva un arī neprasīja. Galvenā nostādne bija šāda – ja paši strādās, tad
visu dzīvē nopelnīs.
1956. gada rudenī Dzidra uzsāka mācības
vakarskolas 5. klasē. Viņa bija gudra, apņēmīga meitene, tāpēc divu gadu laikā
tika pabeigtas trīs klases. Pie iesāktā neapstājās. Mācības tika turpināta
Alūksnes Strādnieku jaunatnes vispārizglītojošā vakara vidusskolā, kas tika pabeigta 1962. gadā. Vēlāk
Latvijas Universitātē viņa iestājās
Bioloģijas fakultātē. Paralēli mācībām, no 1956. gada pavasara, Dzidra strādāja
Alūksnes dārzniecībā, vēlāk bija laborante un skolotāja Apes vidusskolā, kur
pasniedza dabas mācību, ģeogrāfiju un darbmācību. Darbs laboratorijā bija viņas
sapņu darbs. Dzidra atzīst, ka izsūtījums
kavēja atrast labāku, interesēm un zināšanām atbilstošāku darbu, jo viņa
nedrīkstēja studēt nedz vēsturi, nedz žurnālistiku, nedz arī jurisprudenci.
Laboratorijā Dzidra strādāja līdz pensijas gadiem.
1971. gadā Dzidra apprecējās ar
Imantu. Piedzima divi dēli 1971. gadā – Andris, 1972. gadā - Jānis. Vīra nāve satricināja ierasto ģimenes
dzīvi. Dzidra palika ar diviem dēliem un rūpēm par viņu audzināšanu un skološanu.
Dzīvē jums varu iedot darba mīlestību un
izglītību – ar šādiem vārdiem Dzidra uzrunāja savus dēlus. Savulaik kopīgās
sarunās ar vīru tika izrunāts, ka dēliem dzīvē ir jāapgūst nevis tas, ko vecāki
vēlas, bet gan tas, kas ir sirdij tuvs un interesē. Dzīvē tas arī ir īstenojies. Vecākajam dēlam interesē radiotehnika, jaunākajam - mehānika. Andris izglītību ieguva Tehniskajā
Universitātē, Jānis – Priekuļu lauksaimniecības
tehnikumā.
90- jos gados sākās jauns
periods Dzidras dzīvē. Viņa iestājās Alūksnes
un Apes novada represēto klubā “Sarma”, bet kopš 2004. gada 13. novembra kļuva
par tā vadītāju un uzsāka aktīvu darbību.
Ar dziļu cieņu un pateicības
vārdiem Dzidra piemin savu māsu Ilgu, kas pirms viņas bija represēto kluba
vadītāja un represēto piemiņas saglabāšanā bija ieguldījusi lielu darbu. Ar
mīlestību un pateicību Dzidra piemin savu mammu, kas par viņu bija rūpējusies,
audzinājusi, mīlējusi.
Savā dzīves laikā Dzidra ir
paveikusi milzīgu darbu un nenovērtējamu
ieguldījumu savas pilsētas, novada un pat Latvijas vēstures liecību
saglabāšanā, apzinot un godinot tos cilvēkus, kuri cietuši no padomju
represijām. Gadu no gada, soli pa solim ir sasniegti izvirzītie mērķi un veikti
vērienīgi darbi. Nekas nav apstājies.
Pateicoties Dzidrai katru gadu
ir paplašinājies kluba “Sarma” darbības un iespēju lauks, radušās jaunas
idejas, kas ir piepildījušās un devušas teicamus rezultātus. Ik gadu kluba
“Sarma” biedri organizē pasākumus 25. martā un 14. jūnijā, lai pieminētu
komunistiskā genocīda upurus, kā arī piedalās citās atceres dienās un valsts
svētkos. Sadarbojas ar Alūksnes muzeju, kultūras namu, bibliotēku nu skolām.
Par tradīciju kļuvusi līdzdalība skolēnu zinātniski pētnieciskās konferences
“Latviešu pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos” organizēšana. Šo gadu laikā
izdotas vairākas grāmatas un izveidotas videofilmas, kurās apkopotas represēto
ļaužu atmiņas. Notiek sadarbība ar Latvijas Okupācijas muzeju un Latvijas
Nacionālo bibliotēku, kur tiek glabāta apkopotā informācija. Aktīvi tiek
strādāts pie Latvijas nacionālo partizānu un varoņu piemiņas vietu apzināšanas,
atjaunošanas, sakopšanas, piemiņas plākšņu izveides.
2014.gada 18. novembrī Rīgā, Melngalvja namā, Latvijas Valsts
prezidents Andris Bērziņš pasniedza augstākos apbalvojumus par nozīmīgu
ieguldījumu Latvijas valsts labā vairākiem desmitiem valsts, kultūras un
sabiedriskajiem darbiniekiem. Ar Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes (zeltīto)
“Goda zīmi” tika apbalvota arī Dzidra Mazika.
Dzidra saka: “Brīdis, kad tika saņemts
apbalvojums, bija ļoti saviļņojošs. Pēc tik daudz gadiem, kurus bijām
pavadījuši ēnā, beidzot tikām novērtēti. Arī goda zīmes saņemšanas laikā teicu,
ka apbalvojums nav tikai mans nopelns, bet gan visas represēto saimes nopelns.”
Tas ir apliecinājums Dzidras
darbam, spēkam, neatlaidībai, enerģijai un dzimtenes mīlestībai.