Mūžs ar vēsturi un
dziesmu.
Maija mēnesī, Muzeju dienas ietvaros, godinām
ilggadēju Alūksnes muzeja vēsturnieku Jāni Līci. Viņa mūža lielākā daļa
saistīta ar divām lietām – vēsturi un
dziesmu. Ilgus gadus viņš strādājis muzejos, bijis zinātniskais līdzstrādnieks,
vadītājs un pētnieks, kā arī neskaitāmu
rakstu publicists. Savukārt brīvos brīžus veltījis un arī šobrīd velta dziesmai
– dzied korī un iedvesmas brīžos raksta dzejas rindas. Tas ir cilvēks, kura vārdos
mēs dzirdam atzīšanos savas dzimtās vietas mīlestībā. Lasot viņa rakstus, mēs
varam gūt pārliecību, ka ikvienam reiz pienāks laiks atgriezties pie savām
saknēm. Un tāpēc tik zīmīgi šobrīd šķiet Jāņa teiktie vārdi: “Nekad neaizej no
sapņu zemes projām, jo apkārtceļš atpakaļ līdz tai būs bezgala garš.”
Jāņa mūžu bagātinājuši ne tikai viņa dzīves darbi un
vaļasprieki – dziedāšana, vēsture un ceļošana, bet arī draugi un kolēģi – Ēvalds
Veidemanis, Voldemārs Branks, Jānis Selga, Silvija un Ojārs Šteineri, Skaidrīte
Kaldupe, Rūdolfs Vētra un vēl citi… Bagāta ir arī Jāņa darba pieredze un
zināšanas, kas gūtas dažādās Latvijas pilsētās - Rīgā, Kuldīgā, Daugavpilī un
Madonā, tomēr būtiski ir tas, ka saglabājusies saikne ar dzimto pusi un lielākā
darba mūža daļa pagājusi tieši Alūksnē.
Līčulejas
Jānis Līcis dzimis 1932. gada 19. septembrī Alsviķu
pagasta “Līčulejās” Otīlijas Līces (dzim. Ērlihas) un Rūdolfa Līča ģimenē. Par sevi
un savām dzimtajām mājām Jānis teicis: “Esmu
Līčuleju mantinieks, sava vectēva Friča un tēva Rūdolfa zemes un māju īpašnieks.
Tā ir mana dzimtā vieta un vienmēr ir bijusi, lai arī pats esmu bijis tālu darba
ceļos, domās esmu bijis šeit un mūža beigās esmu atgriezies atpakaļ.”
“Līčuleju” māja šobrīd nav
apdzīvota, tomēr tā saglabājusi savu godību, dvešot vēsturisko elpu. Šeit mājo
miers, harmonija un latviskums, šeit ik uz soļa jūtams Friča, Rūdolfa un Jāņa
pieskāriens. Savulaik Jāņa vecaistēvs Fricis bijis namdaris, ar viņa paša rokām
celtas dzimtās mājas, baļķi ņemti no muižas mežā iedalītās zemes un gatavoti
kaimiņmājās. Par aizgājušajiem laikiem “Līčulejās” stāsta arī Friča
galdniecības rīki, kas glabājas blakus mājai esošajā pirtiņā. Savukārt tēvs
Rūdolfs šajā saimniecībā ienācis pēc Krievijas pilsoņu kara, kad atgriezies
Latvijā ar Kalncempju pagasta galvojumu. Visu mūžu Rūdolfs strādājis pie māsas
par laukstrādnieku, jo no tēva mantotā zeme bijusi maza.
Skolas gaitas un
studijas
Skolas gaitas Jānis uzsācis 1940. gadā Strautiņu
pamatskolā. Vēlāk mācības turpinājis Alūksnes vidusskolā, kam sekojuši studiju
gadi. 1950. gadā viņš iestājies Latvijas Valsts Universitātes Vēstures
fakultātē, kur piecu studiju gadu laikā ieguvis ne tikai labas vēstures zināšanas
un pieredzes bagātus brīžus, bet arī jaunus draugus un paziņas – tie bijuši
vēlāk pazīstamie arheologi Jānis Apals, Francis Zagorskis, Ēvalds Mugurevičs un
filozofs Pēteris Laizāns. Studiju laikā Jānis piedalījies arī dažādos pasākumos,
piemēram, arheoloģiskajos izrakumos Tērvetes pilskalnā, militārajās apmācībās Latviešu strēlnieku divīzijas
vasaras nometnē Ādažos, kā arī praksēs dažādos Latvijas
muzejos. Studiju programma bija devusi zināšanas un iemaņas citās jomās. “Studiju laikā mēs tikām sagatavoti pamatā
kā skolotāji. Varbūt tādēļ pēc Universitātes beigšanas mani kursa biedri
izvēlējās skolotāja vai gida profesiju, es vienīgais sāku strādāt muzejā. Taču
pedagoģiskās zināšanas lietderīgi noderēja
arī manā dzīvē – vienu mācību gadu esmu bijis vēstures skolotājs Madonā
un trīs gadus audzinātājs Daugavpilī,” atzinis Jānis.
Darba gaitas
Pēc studijām, 1955. gadā, Jānis ticis norīkots uz
Kuldīgas novadpētniecības muzeju, kur strādājis kā zinātniskais līdzstrādnieks.
Darba gaitās šeit tika aizvadīti 3 gadi, taču turpmākie dzīves līkloči Jāni aizveduši
uz Daugavpili, kur laikā no 1958. līdz 1961. gadam viņš strādājis par audzinātāju
Daugavpils bērnu audzināšanas kolonijā. Savā turpmākā darba mūža laikā Jānis vairākkārt
mainījis darbības sfēras, tomēr
vēsture un pētniecība vienmēr bijusi Jāņa sirdslieta un dzīves aicinājums,
tādēļ sekojusi atgriešanās muzejā. “Daugavpils
laiks man devis daudzpusību, jo tad es iepazinu dzīvi no citas puses. Strādājot
citās jomās, esmu novērtējis to, cik ļoti tuvs man ir muzeja darbs,” atzinis
Jānis. Tieši tādēļ tik vilinošs bijis Kultūras ministrijas darba piedāvājums,
kura rezultātā Jānis 1961. gadā atgriezies Alūksnē un atsācis darbu muzejā,
sākotnēji kā Alūksnes Novadpētniecības
un mākslas muzeja direktors, vēlāk kā Madonas Novadpētniecības un mākslas
muzeja Alūksnes filiāles vadītājs, kā arī dabas un pieminekļu aizsardzības
priekšsēdētājs un tūrisma kluba priekšsēdētājs.
Izvērtējot šo laiku, Jānis teicis: “Viens no būtiskākajiem muzeja veikumiem
60. gados bija novada mākslinieku darbu izstādes sarīkošana 1964. gadā. Tajā
bija apskatāmi, piemēram, gleznotāju Teodora Paulovica un Voldemāra Medņa,
rotkaļa Ēvalda Veidemaņa, skulptora Rūdolfa Aldera un daudzu citu mākslinieku
darbi. Tik vērienīga izstāde atkārtoti notika tikai pēc 25 gadiem – 1989. gadā.”
Jāatzīmē, ka šajā periodā tika paveikti arī citi nozīmīgi darbi – arheoloģijas
un vēstures pieminekļu apzināšana un uzskaite, muzeja krājuma papildināšana ar
jauniem priekšmetiem (no sākotnējiem 500 iegūti 2 tūkstoši), skolās un arī
iestādēs lasītas lekcijas par vēsturiskajām tēmām, notikušas tikšanās ar
rakstniekiem, tika sniegta metodiskā palīdzība skolas novadpētniecības stūrīšu
ierīkošanā.
1967. gadā sekojis Kultūras ministrija aizliegums
Alūksnes muzejā pieņemt apmeklētājus telpu tehniskā stāvokļa dēļ, tomēr Jānis
darbu vēl turpinājis līdz 1968. gadam, vienā personā esot gan direktoram, gan
arī zinātniskajam līdzstrādniekam. “Pirmo
gadu pēc tam, kad aizgāju no muzeja, strādāju meliorācijā kā Gulbenes MCP upju
strādnieks, vēlāk kā Alūksnes kinodirekcijas mākslinieks, bet 1970. gadā mani
darbā uzaicināja Madonas muzeja direktore Elza Rudenāja. Protams, ka izvēlējos
sev sirdsmīļu darbu. Madonas muzejā nostrādāju līdz 1976. gadam kā zinātniskais
līdzstrādnieks, pēdējā posmā arī kā pieminekļu aizsardzības inspektors” - tā Jānis.
Atlikušo
darba mūža laiku Jānis aizvadījis Alūksnē, kur laikā no 1976. līdz 1987. gadam bijis
zinātniskais līdzstrādnieks Alūksnes
Novadpētniecības un mākslas muzejā, no 1987. līdz 1989. gadam direktora vietas izpildītājs, no 1995. līdz 1996.
gadam Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors. Šajā periodā papildināts
muzeja krājums, rīkotas dažādas ekspedīcijas, kuru laikā notikusi vietējo ciemu
izpēte, organizētas lekcijas ar uzskates materiāliem, tolaik tikusi atjaunota
Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle – Gaujienas “Anniņas”, kā
filiāle pievienots arī Viktora Ķirpa izveidotais muzejs Atē. Astoņdesmitajos
gados muzejā darbojās Tautas universitātes fakultāte, kurā Jānis bijis
vadītājs. Nodarbības šajā fakultātē apmeklējuši vietējās inteliģences
pārstāvji, kas interesējās par vēsturi un mākslu. Savas profesionālās darbības
laikā Jānis uzrakstījis vairāk nekā 300 rakstus, kas savulaik publicēti vietējā
laikrakstā “Padomju Alūksne”, Madonas rajona laikrakstā “Stars”, Gulbenes
rajona laikrakstā “Dzirkstele”, Alūksnes
rajona laikrakstos “Oktobra Karogs”, vēlāk “Malienas Ziņas”. Publikācijās
stāstīts gan par novada ļaudīm, gan arī par nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem.
No vēstures izzināšanas
Jānis nav attālinājies. Arī
pensijā būdams, viņš turpina novadpētniecības darbu, laikraksta “Malienas
Ziņas” lapās aizvien vēl varam lasīt vēsturnieka publikācijas. Pēdējās no tām
– “Par māti un meitu Krievijas impērijas
tronī” un “Par Sila un citiem krogiem”, šobrīd top raksts par Barbaru Krīdeneri
– Otto fon Fītinghofa meitu, Eiropā pazīstamu personību. Jāņa raksti lasāmi arī
grāmatās. Četri jaunākie raksti pieejami krājumā “Alsviķu vēstures atspulgi”,
kas izdots 2016. gadā.
Un noteikti – taps vēl un
vēl. Jo Jānis ir cilvēks, kurš neaizmirst savas saknes, savu vēsturi, savus
cilvēkus! Laiks atcerēties un neaizmirst arī mums…