Pētnieciskais darbs

Kristaps Juris Keggi bija izcils ķirurgs ortopēds, Latvijas Ārstu biedrības Goda biedrs, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas Universitātes goda doktors, mecenāts medicīnā, izglītībā, sportā un kultūrā. Profesors bija starptautiski atzīts eksperts gūžas un ceļa locītavas endoprotezēšanas operācijās, veicot gandrīz 20 000 operāciju. 1995. gadā par ieguldījumu medicīnā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Profesors bija izveidojis un līdzfinansējis Keggi-Kimball un profesora Kristapa Keggi fondu starptautiskai ortopēdiskai izglītībai. Pateicoties šim finansējumam, ASV stažējušies apmēram 300 stipendiāti no Latvijas un citām valstīm. Par godu viņa tēva Jāņa Keggi leģendārajam braucienam ar velosipēdu no Alūksnes līdz Jūrmalai, Kristaps Keggi kopā ar profesoru Viktoru Kalnbērzu 1990. gadu sākumā izveidoja starptautiskās riteņbraukšanas sacensības “Keggi Velo”.

Jūnija mēnesī stāsts par novadnieku, gleznotāju Jāni Selgu, kuru laikabiedri raksturo kā godīgu, talantīgu, savas dzimtās zemes patriotu, viesmīlīgu un sirsnīgu cilvēku.

Ēka Brīvības ielā 10 celta 1927. gadā un savulaik piederēja Marijai (dzimusi Ozoliņa) un Aleksandram Peļņiem. 

Jau iepriekšējās rubrikās stāstīts, ka saskaņā ar Alūksnes pilsētas domes 1929. gada 14. maija lēmumu Helēnas iela tika pārdēvēta par Valmieras pulka ielu par godu 1. Valmieras kājnieku pulkam, kas 1919. gadā atbrīvoja Alūksni no lieliniekiem. Savukārt padomju periodā tā pārdēvēta par Komjaunatnes ielu. 

Ēka Brīvības ielā 20 savulaik zināma kā Arvīda Vosvenieka māja. Tā celta tiešā dzelzceļa stacijas tuvumā ar mērķi ierīkot viesnīcu un cerot piesaistīt ceļotājs, kas Alūksnē ieradušie ar bānīti. 

Šomēnes stāsts par trimdā dzīvojošo mākslinieku Ojāru Šteineru. Visu savu dzīvi Ojārs Šteiners ir domājis par dzimto pilsētu – Alūksni. Zīmīgi, ka mākslinieka jubilejas mēnesī Alūksnes novada muzejā tika atklāta abstraktā ekspresionisma gleznu izstāde “Ojārs un Silvija. Atgriešanās”, kas ir kā atgriešanās dzimtajā vietā.

Aprīļa mēnesī stāsts par novadnieku  dzejnieku un rakstnieku Aleksandru Pelēci.  Viņa dzīves laikā izdoti astoņi dzejoļi krājumi, pēc nāves -  vēl četri. Lielākajā daļā dzejoļu jūtami paša autora  dvēseles pārdzīvojumi, kas  bieži vien pausti caur dabas tēliem. Dzejoļos atspoguļojas arī Latvijas vēstures un kultūrvēstures notikumi un tradīcijas. A. Pelēcis rakstījis arī īsprozu, kas apkopota piecās grāmatās. Viņš tiek uzskatīts par Jāņa Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” tradīcijas turpinātāju, īpaši darbos “Alūksnes grāmata” (1984) un “Puisiska dvēsele” (1990), kurās stāstījis par savu bērnību un jaunību.

Stāsts par Alfredu Dāvidu – leģionāru, politiski represēto kluba “Sarma” dibinātāju,  pedagogu, daudzu publikāciju autoru.  

Ēka Vējakalna ielā 5 savulaik zināma kā Rēdmaņu dzīvojamā māja. Aleksandrs Rēdmanis dzimis 1889. gadā, viņa sieva Emīlija Johanna Mazais dzimusi 1899. gadā. 

Pirmās Latvijas Republikas laikā īpašums Jāņkalna ielā 40 piederēja Augustam Ķauķim. Tolaik viņa rocība bija pietiekami liela, jo uz gruntsgabala uzceltas vairākas ēkas, atvērta dārzniecība un veikals, kurā varēja iegādāties augu sēklas, puķes un stādus. 1923. gada pilsētas plānā uz gruntsgabala iezīmētas četras ēkas, 1937. gada - piecas. Pirmās Latvijas Republikas laikā īpašums Jāņkalna ielā 40 piederēja Augustam Ķauķim. Tolaik viņa rocība bija pietiekami liela, jo uz gruntsgabala uzceltas vairākas ēkas, atvērta dārzniecība un veikals, kurā varēja iegādāties augu sēklas, puķes un stādus. 1923. gada pilsētas plānā uz gruntsgabala iezīmētas četras ēkas, 1937. gada - piecas. 

Šomēnes stāsts par Latvijas armijas štāba priekšnieku, ģenerāli Aleksandru Kalēju. Kāds A. Kalēja laikabiedrs savulaik teicis: “Armijas štābā viņš ar savām darba spējām un rakstura pozitīvajām īpašībām ieguva visas armijas virsnieku nedalītas simpātijas un cieņu".

Dzīvojamā māja Rijukalna ielā 3 celta 1930. gados un savulaik piederēja pulksteņmeistaram Oto Andersonam.