LILIJA LĪCE

Septembra mēnesī mūs iedvesmo pirms simtu desmit gadiem dzimusī novadniece, tēlniece Lilija Līce, kuras mākslas darbi joprojām daiļo un papildina Alūksnes ainavisko vidi. Lilijas Līces tēlniecības darbi bija un ir novērtēti ne tikai Alūksnē, bet arī citviet Latvijā. Šobrīd tie aplūkojami gan Alūksnes pilsētvidē un Alūksnes novada muzejā, gan arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Jāatzīmē, ka 1970. gados māksliniece Alūksnē bija izveidojusi savu vienīgo personālizstādi. Atgriešanās dzimtajā pusē L. Līcei bija tik nozīmīga, ka daļa mākslas darbu šeit arī turpmāk rada savas pastāvīgās mājas.

Lilija Līce dzimusi 1913. gada 29. septembrī Valkas apriņķa Alsviķu pagastā, piecu bērnu zemnieku ģimenē. Interese par mākslu L. Līcei radās jau agrā jaunībā, kad vidusskolā apgūta latīņu un grieķu valoda, kā arī mākslas vēsture. Pēc vidusskolas absolvēšanas tālākizglītība turpināta Latvijas Universitātē, kur apgūta klasiskā filoloģija. Neskatoties uz to, ka ģimenes problēmu, arī padomju okupācijas un vēlāk nacistiskās Vācijas okupācijas dēļ, studijas Latvijas Universitātē bija jāpārtrauc, L. Līce tās tomēr atsāka 1942. gadā, bet tad jau, studējot Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļā, kura tika absolvēta 1949. gadā ar diplomdarbu “Zirgu peldināšana”. 

Pēc akadēmijas absolvēšanas 1949. gadā, viņa kļuva par šīs pašas akadēmijas Tēlniecības nodaļas asistenti, 1952. gadā - par Latvijas |Mākslinieku Savienības biedru. Rīgā, Baložu ielā, tēlniecei bija sava darbnīca, kur tika darināti nozīmīgākie darbi. Viņas dzīvoklī ciemojās ne tikai tuvinieki, radi un studiju biedri, kas bieži vien pozēja kā modeļi, bet arī laikabiedri un atpazīstami mākslinieki. Tēlniece saņēma pasūtījumus, kurus vajadzēja radīt no dažādiem materiāliem. Skulptūras tika kaltas granītā, metālā vai pat lietas bronzā. L. Līce, veidojot tēlniecības darbus, allaž bija tērpusies baltā uzsvārcī, tā sekojot tēlnieku tradīcijai. Protams, darbi neizpaudās tikai daiļdarba radīšanā, bet arī darba vides sagatavošanā. Māksliniece pati gatavoja nepieciešamos podestus un materiālus. Katrs topošais viņas māla modelis darba seansa laikā neskaitāmas reizes tika aplūkots, pievēršot uzmanību katrai detaļai un leņķim. 1951. gadā, kādā mākslinieku sanāksmē, L. Līce iepazinās ar mākslinieku Robertu Stārostu. Lai gan viņu turpmākās attiecības nebija vieglas, pasaulē nāca abu dēls Kristaps. Ilgu laiku viņus dzīves vietas bija atšķirīgas, taču 1957. gadā R. Stārosts uzsāka kopdzīvi ar L. Līci un dēlu Baložu ielā. Diemžēl kopdzīve nebija ilga, piecdesmit gadu vecumā R. Stārosts devās mūžībā. Tēlniece centās saglabāt visas sava vīra atstātās lietas, neskarta palika arī viņa istaba. 

Daudziem L. Līces vārds lielākoties saistās ar tēlotāja mākslu, bet mazāk zināma ir viņas darbība skatuves mākslā. Tēlnieces vārds savulaik parādījās arī vietējo izvedumu aprakstos. Sevišķi labi viņas uzstāšanās ir aprakstīta Veltas Blankenburgas atmiņās: “Cik ļoti man patīk Lilija Līce, ka esmu viņā skatījusies kā brīnumā, kad vēlākā tēlniece Strautiņu tautas namā dažkārt piedalījās vietējo pašdarbnieku teātra izrādēs. Viņa bija tik skaista, gaiša, enģeliska!” 

Daudzas atmiņas par L. Līci saistās tieši ar viņas dzimtajām mājām “Līčiem”. Nostāsti vēsta, ka L. Līces senči pēc Lielā Ziemeļu kara iekopuši laukus pie Alūksnes ezera. Vēlāk gan muiža dzimtu novirzīja kur citur, par algu piešķirot Līču vārdu. Dzimtā arī ir saglabājušās ziņas par Lieljāku mājām, no kurām nāca rentes saimnieks Rečs Līcītis, tēlnieces vecvectēvs. Vēlāk tēva mājās augšistabā L. Līce izveidoja darbnīcu, kur netraucēti, savā nodabā dungojot, veidoja tēlniecības darbus. Tā mierā un klusumā savā mākslā viņa atveidoja ikdienas soli un tuviniekus. Tika radītas mātes, māsas un, galvenokārt, tēva skulptūras. Tāda tēva, kurš reprezentēja kārtīgu latviešu zemnieku, un kurš bija spējis dot saviem bērniem labu izglītību. Gluži kā viņas senči, arī Lilija pazina savu dzimto pusi un mācēja izmantot tās dabas veltes un materiālus skulptūru radīšanai, kas atradās turpat mājas apkārtnē. Sarkanos mālus viņa raka no bedres tuvējā egļu mežā, bet zilos mālus savāca turpat pie blakus tekošās Melnupītes. Ar ogli un zīmuli tapa arī citu mājinieku un paziņu portreti, citreiz arī mājdzīvnieku: gotiņu, zirgu un citu dzīvnieku attēlojumi.  

Par savu talantu un ieguldīto darbu tēlniecībā, piecdesmito un sešdesmito gadu mijā, L. Līce saņēma daudz dažādus apbalvojumus: goda rakstus, medaļas, prēmijas. Laikabiedri mākslinieci atceras kā cilvēku, kurš mīlēja savu darbu, agrajos vasaras rītos jau iegrimušu mākslā un darbos nogurušu saules rietos. Tas tēlnieci darīja laimīgu. Lilija Līce piederēja pie tiem māksliniekiem, kuriem galvenais darbā bija tēma, motīvs un skanējums, tēlnieciskajai formai topot pašai no sevis. 

Aktrise Ilga Hincenberga L. Līci raksturoja kā maigu un tolerantu, bet vienlaikus fiziski spēcīgu un vingru sievieti. Kā tādu, kura dzīvē un mākslā ātri uztvēra būtisko. 

Tēlnieces Lilijas Līces dzīve apdzisa 1991. gada 27. maijā Rīgā, bet savu atdusas vietu viņa rada Alūksnes Lielajos kapos. Tā bija atgriešanās dzimtajā pusē, pie Alūksnes ezera krastiem, gluži tāpat kā viņas darbiem, kuros tēlniece ieguldīja tik daudz darba un mīlestības.