Alūksne. Toreiz un tagad.

Jauna rubrika "Alūksne. Toreiz un tagad", kurā piedāvāsim ieskatīties un tuvāk iepazīt pilsētas ielas, ēkas, objektus un to vēsturi. 

Ošu iela 5 26.02.2021

Ošu iela 5

Ošu iela 5- Šloskrogs.

Ēka Ošu ielā 5 zināma kā Pilskrogs jeb Šloskrogs (tulkojumā no vācu val. schloss – pils), un tā būvniecība datēta ar 19. gadsimta sākumu. Jāatzīmē, ka krogs šajā vietā bija fiksēts jau 17. gadsimta zviedru ceļu kartē. Kroga priekšā saglabājies lielceļa Rīga– Sanktpēterburga bruģa fragments. Sākotnēji ēka celta no koka, bet 19. gadsimta sākumā pārbūvēta par mūra. 1920. gadu sākumā (kamēr nebija uzceltas kazarmas) krogā bija izvietots 7. Siguldas kājnieku pulka orķestris, 1920. gadu beigās – slimnīca, savukārt 1931. gadā Alūksnes pilsētas valde nolēma veco kroga ēku pārbūvēt par nespējnieku patversmi. 1931. gada 12. novembra laikrakstā “Malienas Ziņas” var lasīt: “Alūksnes nespējniekiem patversmes izbūves darbi Pilskrogā (Šloskrogā) rosīgi rit uz priekšu. Pārbūves plānu, saglabājot ēkas arhitektūru, izstrādājis inženieris Čaule, būvdarbus izved uzņēmējs Vilciņš. Visas būves izdevumi aprēķināti uz 20 000 Ls. Pilskrogā ērti varēs novietoties līdz 100 nespējniekiem.”

Pēckara periodā iestāde tika pārdēvēta par Alūksnes invalīdu namu, bet ar 1963. gada oktobri par Alūksnes pansionātu. Mūsdienās ēka zināma kā Alūksnes novada pašvaldības Sociālās aprūpes centrs “Alūksne”.

Nozīmīgi, ka ēka ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis (aizsardzības numurs 2698).

Foto:

Ošu iela 5, Pilskrogs, 1900. gadi (ANM 11904)

Ošu iela 5, 2020. gads (Foto: Vilnis Blūms)

Pils iela 27 a 22.01.2021

Pils iela 27 a

Pils iela 27a- Pastalnieka māja.

Muzeja objektu kartotēkā norādīts, ka ēka Pils ielā 27a celta 1931. gadā un piederēja Reinim Pastalniekam – Alūksnes grāmatu tirgotājam, kurš pirms tam bija atvēris savu tirgotavu un tipogrāfiju Grosmaņa mājā – Pils ielā 23. 1926. gada novembrī pilsētas domes sēdē tika nolemts, ka R. Pastalnieks var pārcelt “Malienas Ziņas” drukātavu uz Marijas ielu 5, kur viņš ierīkoja elektrisko grāmatu spiestuvi un galdniecību.

1932. gadā veikala un tipogrāfijas iekārtas R. Pastalnieks pārcēla uz jaunuzcelto māju Pils ielā 27a, kur turpināja līdzšinējo darbu – iespieda laikrakstus “Malienas Ziņas”, “Gulbenes Ziņas”, “Smiltenes ziņas”, “Alūksnes Draudzes Vēstnesis”, kā arī dažādas brošūras un kalendārus. Laikrakstu “Malienas Ziņas” Pastalnieka mājā izdeva līdz pat 1944. gadam (ar pārtraukumu no 1940. gada jūlija līdz 1941. gada jūlijam). Tipogrāfijas iekārtas kalpoja arī vēlāk – Pils ielas 27 izdevniecībā. 

Periodikas sludinājumos var lasīt, ka 20. gadsimta 20.– 30. gados īpašums iznomāts arī citiem uzņēmējiem. Šajā periodā nama 1. stāvā atvērta M. Zībiņa konditoreja, Dekšņa piena produktu, K. Ozoliņa patafonu un velosipēdu detaļu, J. Dravnieka puķu un sēklu tirgotavas, O. Zuša radio, elektropreču, velosipēdu, B. Fēla kungu, dāmu, bērnu gatavu apģērbu, J. Grīviņa apavu veikali, N. Priedīša radio veikals un remontdarbnīca, S. Cimermanes, M. Pauderes frizētavas. 1940. gadu 1. pusē – A. Maksima foto salons, V. Mazuļa kalēja darbnīca, kā arī Alūksnes amatnieku biedrība un amatnieku kopdarbības sabiedrība. Padomju gados ēka nacionalizēta, tās pagrabstāvā tika iekārtota mehāniskā darbnīca, kā arī augļūdens tirgotava, bet otrajā stāvā – dzīvokļi. Padomju periodā ilgu laiku (līdz 1972. gadam) ēkas 1. stāvā atradās grāmatnīca, kā arī elektrotehnikas remontdarbnīca.

Arī laika posmā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ēkā viens otru nomainīja dažādi veikali. Pagrabstāvā – sporta un zvejas preču veikals, 1. stāvā – pārtikas veikali, šobrīd – aptieka un spēļu zāle, savukārt augšējos stāvos – dzīvokļi.

Vēl jāatzīmē, ka šobrīd ēkai ir vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss (aizsardzības numurs 2703).

Foto:
Pils iela 27 a, 1930. gadi (fotokopija)
Pils iela 27 a, 2020. gads (Foto: Māris Fausts)
Lielā Ezera iela 11 10.12.2020

Lielā Ezera iela 11

Lielā Ezera iela 11- Hasserta māja.
 
Ēka Lielā Ezera ielā 11 celta 19. gadsimta beigās un ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis (aizsardzības numurs 2697). Muzeja objektu kartotēkā pieejama informācija, ka sākotnēji gruntsgabala īpašnieki bija Hasserti, bet vēlāk īpašums pārdots. Šo informāciju apstiprina pirkšanas–pārdošanas līgums, kurā norādīts, ka Natālija Hassert, dzimusi Eisenberg-Vēver, īpašumu pārdod Eduardam Zvejniekam.
20. gadsimta pirmās puses fotogrāfijas liecina, ka tolaik namā uzturējās 1905. gada revolūcijas soda ekspedīcijas dalībnieki, savukārt 1918. gadā ķirurgs Pāvils Mucenieks šajā ēkā izveidoja pirmo maksas slimnīcu Alūksnē ar desmit pacientu vietām. Turpmākajā periodā, līdz 1920. gadu beigām, nams Lielā Ezera ielā 11 tika izīrēts uzņēmēju vajadzībām. 1928. gada 2. augusta laikrakstā “Malienas Ziņas” vēstīts: “Friziera veikals ar dzīvokli kopīgi izrentējams vienā līgumā, rentes maksa vienā mēnesī Ls 60. Veikals ar lielu skatu logu piemērots arī drēbnieku, modes preču, rokdarbu un konditorejas veikaliem.”
1928. gadā presē parādās sludinājumi par mājas pārdošanu. 1929. gada sākumā ēku nopirka Alūksnes pilsētas valde, un kopš 1929. gada 9. oktobra no Pils ielas 52 uz to pārcēlās Valkas apriņķa III iecirkņa policija.
Savukārt no 1964. gada 1. aprīļa līdz 1996. gadam ēkā darbojās Latvijas PSR Centrālā valsts Oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības arhīva Alūksnes filiāle (CVORSCA, no 1991. gada 1. maija pārdēvēta par Alūksnes zonālo valsts arhīvu). Mūsdienās ēkā pakalpojumus sniedz Alūksnes novada Sociālo lietu pārvalde.
 
Foto:
Lielā Ezera iela 11, 1880.–90. gadi (ANM – 5088)
Lielā Ezera iela 11, 2020. gads (Foto: Māris Šļivka)
Tirgotāju iela 13 26.11.2020

Tirgotāju iela 13

Tirgotāju iela 13- Restorāns “Cepurīte” un “Gastronomija”.

Padomju periodā un arī vēl 20. gadsimta 90. gados ēka Tirgotāju ielā 13 (tolaik Strādnieku ielā) bija zināma kā kafejnīca (vēlāk restorāns) “Cepurīte” un veikals “Gastronomija”. 

“Cepurītes” durvis apmeklētājiem bija atvērtas vēl 20. gadsimta 90. gados, taču vēlāk restorāns slēgts.

Savukārt veikals “Gastronomija” visu padomju periodu darbojās ēkas pirmajā stāvā. Tas bija pirmais pašapkalpošanās veikals pilsētā.  Pēc valsts neatkarības atjaunošanas “Gastronomijas” vietā tika atvērts pārtikas preču veikals, vēlāk to nomainīja bankas filiāle, bet nu jau vairākus gadus šī ēka stāv tukša.

Foto:

Tirgotāju iela 13, 1976. gads (ANM – 6460)

Tirgotāju iela 13, 2020. gads (Ivars Vecāns)

Dārza iela 10 05.11.2020

Dārza iela 10

Dārza iela 10- Jakobī kundzes māja.

20. gadsimta 1. pusē īpašums Dārza ielā 10 piederēja Alvīnei Hofmanei, kura to iznomāja Alūksnes pasta–telegrāfa kantorim. Tas ēkā atradās līdz 1931. gadam, kad pasta-telegrāfu pārcēla uz jauno mājvietu O. Vācieša ielā 8. Turpmākajā periodā, 1930. gados, ēka periodikas slejās dēvēta kā Jakobī māja. 1936. gada laikrakstā “Malienas Ziņas” var lasīt sludinājumu: “Ar 1936. gada 18. janvāri Dārza ielā 10 tiks rīkoti saimniecības kursi, kuros varēs apgūt silto, auksto, veģetāro ēdienu pagatavošanu, galda klāšanu, ēdienu garnēšanu, kūku cepšanu, virtuves, dzīvokļa iekārtošanu. (..) Piedalīšanās maksa 10 Ls. Pieteikšanās un tuvākās ziņas Alūksnē, Dārza ielā 10 pie Jakobi kundzes.”

“Tā paša gada 22. janvārī Dārza ielā 10 atvērts E. Jakobija ēdienu veikals, kurā var iegādāties pusdienas, tēju, kafiju, šokolādi ar svaigiem cepumiem, alu”.  Sludinājumi vēsta, ka 1940. gados Dārza ielā 10 atradās maiznīca, kurā strādāja meistars Ž. Stūris,  bet vēlāk tika ierīkotas lasītavas telpas un organizētas Akciju sabiedrības “Atpūta un dzīvotprieks” (AS “AuDz”) literārās kopas nodarbības.  1943. gadā šajās telpās atklāts arī mākslas salons, kur notika mākslinieku uzstāšanās.  Savukārt 1944. gada laikrakstā “Malienas Ziņas” var lasīt Alūksnes pilsētas Glika tautskolas pārziņa paziņojumu, ka “Dārza ielā Nr. 10, Jakobi mājā, tiks rīkotas Alūksnes pilsētas Glika tautskolas nodarbības”. 

Padomju gados ēka nacionalizēta, turpmākajā periodā te atradās rajona informācijas un skaitļošanas stacija.  Savukārt pēc valsts neatkarības atjaunošanas, vienam otru nomainot, ēkas 1. stāvā mājoja dažādi uzņēmumi un pakalpojumus sniedza, piemēram, šūšanas darbnīca, veikali, aerobikas nodarbību pulciņš, skaistumkopšanas saloni, apbedīšanas birojs, fizioterapijas un masāžas kabinets, kurpnieka darbnīca, savukārt otrajā stāvā iekārtotas dzīvojamās telpas.  

Foto:

Dārza iela 10, 1920.–30. gadi (DK20181101.005)

Dārza iela 10, 2020. gads (Foto: Kristiāna Zelča)

Brūža iela 7 16.10.2020

Brūža iela 7

Brūža iela 7- Alūksnes muižas alus un degvīna brūzis.
Vēl mūsdienās Alūksnes ezera krastā redzama ēka, ko 19. gadsimta beigās Alūksnes muižas baroni fon Fītinghofi uzbūvējuši saimnieciskajām vajadzībām, jo muižas darbība balstījās uz lauksaimniecībā un zemkopībā saražotās produkcijas pārstrādi. Ēka būvēta kā Alūksnes muižas kompleksa sastāvdaļa un ir redzama 1894. gada Alūksnes pils situācijas plānā, kurā atzīmēta kā alus un degvīna brūzis. Šī pamatfunkcija tika saglabāta līdz 19. gadsimta beigām, kad no Alūksnes muižas īpašnieka Arnolda fon Fītinghofa īpašumu nopirka uzņēmējs E. Ellenbergs. 20. gadsimta 20. gados namu īrēja un vēlāk nopirka Alūksnes Saviesīgā biedrība. (...)
1934. gadā Iekšlietu Ministrijas Būvniecības pārvalde saņēma 7. Siguldas kājnieku pulka komandiera lūgumu ļaut ēku izmantot kino seansu rīkošanai. Komandieris vēstulē norādīja, ka ēka ir piemēroti izbūvēta – tai ir skatītāju zāle ar 370 vietām, zālei ir četras divviru durvis uz apkārtējām ielām un laukumiem, pie ēkas piebūvēta kino mašīnu telpa. Vēstulē norādīts, ka pulka komandieris apņemas veikt visus nepieciešamos remontdarbus, ja tādi būtu nepieciešami.
1940. gadā, pēc biedrības likvidēšanas, ēku pārņēma pilsētas valde. Turpmākos gadus telpas tika izmantotas kultūras pasākumu organizēšanai, līdz 1944. gadā šeit tika atvērts Alūksnes rajona kultūras nams. Padomju periodā un pēc valsts neatkarības atgūšanas ēkai veiktas vairākas pārbūves, bet visvērienīgāko tā piedzīvoja 2010. gados.
2015. gadā, pēc rekonstrukcijas, līdzšinējais Alūksnes Tautas nams pārtapa par Alūksnes Kultūras centru, kas šobrīd vienlaikus tiek izmantots uzņēmējdarbības atbalsta centra un kultūras iestādes darba nodrošināšanai.
Nozīmīgi, ka ēka ir iekļauta vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā (aizsardzības numurs 2679).
1. Foto: Brūža iela 7, 1913. gads (ANM – 15086a8)
2. Foto: Māris Šļivka
3. Foto: Alūksnes muzeja digitālais krājums
Pils iela 29 01.10.2020

Pils iela 29

Pils iela 29- Universālveikals “Alūksne”.

Par vērienīgiem celtniecības darbiem Alūksnes centrā 20. gadsimta 50. gadu beigās vēsta vairāki periodikas izdevumi, laikraksts “Cīņa” 1959. gadā norāda: “Tuvākajā laikā pēc darbaļaužu ierosinājumiem ir ieplānots Alūksnē iekārtot ūdensvadu un kanalizāciju, uzcelt universālveikalu, autobusu staciju un veikt arī citus lielākus pasākumus.”

1964. gada laikrakstā “Cīņa” var lasīt: “Alūksnes centrā pretim autoostai pacēlusies moderna ēka lieliem, gaišiem logiem. Celtnieki tur pašlaik veic iekšējās apdares darbus. Tas būs Alūksnes jaunais tirdzniecības nams, kur atradīsies universālveikals, ēdnīca un restorāns ar visām nepieciešamajām palīgtelpām.” Tolaik jaunuzceltais nams Alūksnes centrā, Pils ielā 29, nonāca Alūksnes rajona Patērētāju biedrības savienības pakļautībā. Alūksniešu atmiņās “Unītis” palicis ar plašo rūpniecības preču nodaļu un sektoru skaitu un to piedāvājumu – galantērijas precēm, parfimēriju, apģērbiem, apaviem, rotaļlietām, kā arī ar to, ka preču pieveduma dienās veikalā drūzmējās paprāvs pircēju skaits – tie savu vietu rindā bija aizņēmuši jau labu laiku pirms veikala atvēršanas. 

Mūsdienās ēka daļēji saglabājusi līdzšinējās funkcijas – te iekārtotas vairākas tirgotavas, kā arī ēdnīca.

Foto:

Pils iela 29, 1965. gads (ANMplg – 735/1)

Pils iela 29, 2020. gads (Foto: Māris Fausts)

Dzirnavu iela 7 02.09.2020

Dzirnavu iela 7

Dzirnavu iela 7- Šlosa fabrika.

Alūksnes muižas laikā Dzirnavu ielā 7 atradās muižas kūtis, savukārt 1901. gadā īpašumu no baroniem fon Fītinghofiem iegādājās tolaik lielākais Alūksnes uzņēmējs Roberts Šloss. “Roberts Šloss” bija pirmskara Alūksnes un apkārtnes lielākais un priekšzīmīgākais rūpniecības uzņēmums, kurā bija vilnas un linu vērptuves, kokzāģētava un tvaika dzirnavas, kā arī elektrostacija. 

1940. gada rudenī R. Šlosa uzņēmumu nacionalizēja. Tā paša gada decembrī sekoja Pārtikas rūpniecības komisāra pavēle Nr. 266: “Izveidojot nacionalizēto miltu rūpniecības uzņēmumu tīklu, pārdēvēt šādus nacionalizētos lauku dzirnavu uzņēmumus:1) N/U “Roberts Šloss” vilnas un linu vērptuve, elektriskā stacija un koku zāģētava Alūksnē, Dzirnavu ielā 7,- par Miltu un maizes rūpniecības tresta “Alūksnes dzirnavām”.

Vācu okupācijas laikā R. Šloss atguva uzņēmuma pārvaldīšanas tiesības.  R. Šlosa māsas meita L. Branka- Bakajeva stāstīja, ka “lai gan vācieši Robertam ļāvuši vadīt fabriku, viņš kopā ar sievu un bērniem tomēr nolēmis aizbraukt uz Vāciju”. Alūksnes muzeja krājuma glabātā fotogrāfija liecina, ka ēka cieta Otrā pasaules kara laikā. 

Padomju periodā (no 1940. gadiem) R. Šlosa uzņēmuma vietā darbu sāka Alūksnes rūpkombināta galdniecība (vēlāk Smiltenes mēbeļu kombināta filiāle- Alūksnes galdniecība).

1965. gada 1. jūlijā tika atvērta VEF filiāle- Alūksnes 14. cehs. Tā bija pirmā vieta ārpus “lielā VEF” sienām, kur sāka ražot elektrotehniskās rūpniecības milzeņa montāžas konveijeriem tik nepieciešamās cietās shēmas, karkasus, releju spoles un citu produkciju.

1990. gadu sākumā, mainoties politiskajai un ekonomiskajai situācijai valstī, cehu pārveidoja par Alūksnes komutācijas tehnikas mezglu rūpnīcu. Turpmākajos gados rūpnīca nonāca finansiālās grūtībās, nodokļu slogs bija lielāks nekā uzņēmums spēja to “nest”, turklāt savas tiesības uz īpašumu pieteica R. Šlosa mantinieki. 1996. gada 10. aprīlī Alūksnes komutācijas tehnikas mezglu rūpnīca tika nodota privatizācijai.

Foto: Dzirnavu iela 7, 1900. gadi (ANM- 13649). 2020. gada foto – Anita Grīvniece.

Jāņkalna iela 38 06.08.2020

Jāņkalna iela 38

Jāņkalna iela 38- Vendta māja.

20. gadsimta sākumā un 1920.- 30. gados ēka Jāņkalna ielā zināma kā Aleksandra Vendta (Fendta) māja. Tā būvēta laikā no 1913. līdz 1914. gadam un ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis (aizsardzības numurs 2693). Periodikā var lasīt, ka 1919. gadā ēkā atvērta pirmā bezmaksas poliklīnika. Savukārt muzeja objektu kartotēkā pieejama informācija, ka 20. gadsimta 20. gados šeit atradās namīpašnieka ārsta A. Vendta kabinets un izvietota 7. Siguldas kājnieku pulka 3. rota, bet laikā no 1929. līdz 1939. gadam ēkā darbojās Alūksnes ģimnāzija (no 1934. gada nosaukums- Alūksnes valsts ģimnāzija).

Par turpmāko ēkas likteni var lasīt 1940. gada 29. februāra laikrakstā “Malienas Ziņas”: “Alūksnes pilsētas valde ir pārņēmusi savā pārvaldīšanā un apsaimniekošanā vācu izceļotāju bijušos un Latvijas Kredītbankas iegūtos sekojošus nekustamus īpašumus: (..) tai skaitā Jāņkalna ielā 38 (bij. Fendtu).” Laikabiedri atminas, ka vācu okupācijas laikā, 1941. gada jūlijā un augustā, ēkā ieslodzīja apcietinātos pilsētas un apkārtnes iedzīvotājus. Savukārt pēc Otrā pasaules kara te ierīkoja Alūksnes vidusskolas (no 1951. gada nosaukums- Alūksnes 1. vidusskola) internātu, kas šeit bija līdz 20. gadsimta 80. gadiem, kad ekspluatācijā tika nodota jaunā internāta ēka Glika ielā 13. 1980. gados Jāņkalna ielā 38 darbojās kara komisariāts, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tā funkcijas šeit turpināja Valsts militārā dienesta pārvaldes Alūksnes rajona nodaļa. Līdz 2003. gadam ēka bija valsts īpašums, bet tā paša gada 15. oktobra laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” var lasīt rīkojumu par ēkas nodošanu Alūksnes rajona pašvaldībai.

2008. gadā darbu ēkā sāka Alūksnes rajona vakara (maiņu) un neklātienes vidusskola, kas šeit atradās līdz skolu reorganizācijai 2011. gadā, bet šobrīd tās telpās mājo Alūksnes mūzikas skola.

Foto: Jāņkalna iela 38, 1920.- 30. gadi. (DK20181101.004) un 2020. gads (fotogrāfs Jānis Teters).

Pils iela 15 16.07.2020

Pils iela 15

Pils iela 15- Mācītājmāja.

Jau 17. gadsimta zviedru veidotajā Alūksnes plānā šajā vietā iezīmēta mācītājmāja. Mācītāja rīcībā bija arī plaša mācītājmuižas saimniecība, kurā atradās kalpu māja, zirgu stallis, lopu kūtis, klēts, rija un vāgūzis, kā arī konfirmandu (iesvētāmo) ēka. Lielā Ziemeļu kara laikā mācītājmuižas ēkas nodedzināja, bet pēc kara pakāpeniski atkal atjaunoja vai cēla no jauna. Iespējams, ka tad saimniecības ēku izvietojums mainīts, bet mācītājmāja celta uz iepriekšējās pamatiem. Laikam ritot, mainījās gan mācītājmuižas zemes lielums, gan arī klaušu darbos nodarbināto zemnieku skaits. Pēckara periodā mācītājmājā ierīkots Alūksnes remonta un celtniecības iecirknis, tautā saukts par “būvkantori”. Savukārt pēc valsts neatkarības atjaunošanas draudzei atdota agrāk piederējusī mācītājmuižas daļa un mācītājmājā ierīkota draudzes kanceleja, mācītāja kabinets un dzīvoklis, Svētdienas skolas telpas un Glika zāle.

Foto: Mācītājmāja Pils ielā 15, 1910.- 20. gadi ( ANM- 9648)

Dzirnavu iela 5a 30.06.2020

Dzirnavu iela 5a

Dzirnavu iela 5a- Ķelles māja.

20. gadsimta sākumā ēka Dzirnavu ielā 5a (1920.- 30. gados adrese- Dzirnavu iela 3) bija zināma kā Roberta Ķelles māja, kurā viņš atvēra savu rakstāmlietu un grāmatu tirgotavu un atsevišķas telpas izīrēja dažādu organizāciju un uzņēmēju vajadzībām.

1913. gada Alūksnes tirgotāju un rūpnieku kalendārā var lasīt, ka Ķelles namā atradās Latviešu lauksaimnieku ekonomiskās sabiedrības un Tirgotāju un amatnieku biedrības noliktavas, kurās glabāja dažādus darbarīkus un lauksaimniecības mašīnas. Līdz 1929. gadam Dzirnavu ielā 5a atradās kafejnīca “Austra”, bet 1930. gados darbojās K. Zariņa sedlinieku darbnīca, kā arī O. Itcaka svaru remontdarbnīca un zīmogošana. 1930. gadu beigās Dzirnavu ielā 5a bija pieejamas dažādu biedrību organizētas nodarbības, kursi un turnīri. Periodikā pieejama informācija, ka 1930. gadu beigās šeit atradās arī pilsētas Aizsargu mītne. Lielā ugunsgrēka laikā, 1940. gada jūlijā, ēka nodega, tās vietā vēlākajos gados uzcelts daudzdzīvokļu nams.

Dzirnavu iela 3 16.06.2020

Dzirnavu iela 3

Dzirnavu iela 3- Zariņa māja.

20. gadsimta sākumā un 20. gados ēka Dzirnavu ielā 3 (1920.- 30. gados adrese- Dzirnavu iela 1) bija zināma kā fotogrāfa Eduarda Zariņa māja. Alūksnes muzeja objektu kartotēkā norādīts, ka tās aptuvenais celtniecības laiks ir 1910. gadi. Raugoties tā laika fotogrāfijās, var redzēt, ka šī ēka bija viena no skaistākajām un iespaidīgākajām pilsētā. Tās arhitektūras stilā bija jaušamas nacionālā romantisma pieskaņas. Virs citu namu jumtiem graciozi pacēlās stiklotais jumta tornītis. Namam bija vairāki metāla balkoni, kas pildīja gan praktiskas funkcijas, gan arī daiļoja namu kā dekoratīvs elements.

Laika gaitā telpas Dzirnavu ielas namā tika iznomātas arī dažādiem uzņēmumiem un privātpersonām. Tā laika tirgotāju un rūpnieku kalendārā var lasīt, ka 1913. gadā Dzirnavu ielā 3 tika ierīkots mācītas vecmātes R. Koch kabinets,  1920. gados šeit atradās J. Cāna krāsotava un J. Ozola veikals, savukārt 1930. gados- A. Zariņa frizētava, kā arī Treiļa tirgotava. Jāatzīmē, ka E. Zariņam piederēja namīpašums un fotodarbnīca arī Rīgā, Marijas ielā 6. Nevarēdams apvienot namu apsaimniekošanu un fotogrāfa darbu abās pilsētās, viņš piedāvāja fotogrāfam Nikolajam Andersonam, kurš bija atvēris savu darbnīcu arī Marijas ielā 6, pārcelties uz mazpilsētu un pārņemt labi iekārtoto darbnīcu un dzīvokli savā mājā. Tīri ekonomiskos nolūkos N. Andersons līdz 1938. gadam izmantoja E. Zariņa fotogrāfijas zīmolu un arī reklāmas uzrakstu uz nama Dzirnavu ielā 3.

Skaistais nams cieta 1940. gada 5. jūlija ugunsgrēkā. Tad tas gandrīz pilnībā nodega, paliekot tikai mūra sienām. Padomju gados ēka pārbūvēta, gan tolaik, gan arī mūsdienās tā kalpo kā daudzdzīvokļu dzīvojamā māja. 

Uzgaidiet... loading