Pils iela 54

Pils iela 54. Loita māja.

1920.–30. gados ēka Pils ielā 54 bija zināma kā Augusta Loita māja. Tā būvēta laikā no 1925. līdz 1927. gadam, bet pirms tam tās vietā atradās Loitu iepriekšējā māja. A. Loita meita Velta Celma atmiņās norādījusi, ka “tēvs bijis tirgotājs, maizes ceptuves īpašnieks, arī aktīvs sabiedriskais darbinieks. Strādājot veikalā, zem letes viņš vienmēr turējis Bībeli un ugunsdzēsēju cepuri, jo bijis brīvprātīgais ugunsdzēsējs. Tēvs bijis arī liels ziedotājs, visvairāk viņš ziedojis Igauņu skolai, jo Loiti nākuši no Igaunijas. Barona laikos uz gruntsgabala, kuru vēlāk iegādājušies Loiti, atradies “kegelbāns” (gara kegļu spēļu zāle) – “bumbotava”. Šo ēku vēlāk viņas tēvs pārbūvējis par savu maizes ceptuvi. Pirms precēšanās un sava gruntsgabala pirkšanas viņš cepis maizi Sīļa mājas (tagad Pils ielas 50) pagrabā. 1933. gadā tēvs saslimis ar plaušu karsoni un nomiris. Mamma Zelma palikusi vienīgā ģimenes apgādniece”. 1992. gada muzeja organizētajā ekspedīcijā fiksētas arī Lilijas Irbes (Veltas māsas) atmiņas. Lilija stāstījusi, ka “viņas tēvam Augustam regulāri strādājuši 2 līdz 4 strādnieki. Pats viņš ļoti labi cepis saldskābmaizi. Kādu nakti bijis tik noguris, ka iejāvis mīklu un licis māceklim pēc kāda laika pamodināt. Māceklis, redzēdams meistaru saldi guļam, nolēmis cept pats, jo daudzas reizes jau palīdzējis. Maize izdevusies tik laba, ka tēvs māceklim uzdāvinājis zelta pulksteni”. Vēl Lilija atminējusies, ka “Augusts nekad nav aizrādījis saviem mācekļiem. Reiz kaimiņš norādījis, ka māceklis patreiz ceļ pāri sētai maisiņu ar cukuru, lai nestu mājās. Tēvs uz to noteicis: “Zog tikai no bagāta.” Māceklis pēc tam atzinies, ka nekad tik slikti nav juties, kā toreiz. Pirms nāves tēvs lūdzis, lai Zelma neatstāj veikalu. Bet tolaik bijis noteikums, ka konditoreju var turēt tikai tāds, kurš pats cep, bet cept var tikai ar meistara diplomu. No Rīgas braukusi komisija, kura uzdevusi pa nakti izcept noteiktu sortimentu. Loitu kaimiņš uzzinājis krogā no komisijas šo sortimentu un pats to Zelmas vietā izcepis. Tā Zelmai ticis meistares diploms”.

Laikraksta “Malienas Ziņas” sludinājumos var lasīt, ka, līdzīgi kā citos Pils ielas namos, Loitu mājā tika atvērtas dažādas darbnīcas un tirgotavas. Piemēram, M. Ozoliņas frizētava (friziera veikals), J. Cukurs dāmu cepuru un rokdarbu veikals. Pirmajā stāvā atradās R. Švinska veikals, bet otrajā stāvā viņa dzīvoklis. Savulaik te ierīkots arī Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) Alūksnes organizācijas birojs.

1940. gada jūlijā ēka nodega lielajā ugunsgrēkā. Kā liecina Alūksnes muzeja krājumā glabātais būvprojekts, nodegušo ēku bija paredzēts atjaunot. 1940. gada 18. septembrī būvinspektors J. Ķezbers ar savu parakstu jau bija apstiprinājis divstāvu dzīvojamās mājas un maizes ceptuves atjaunošanas projektu, tomēr, sākoties karam, tas tā arī netika īstenots un Loitu ģimene pārcēlās uz dzīvi sētas mājā.

Foto: 

1. Alūksnes muzeja digitālais krājums. 1920. gadi;

2. Alūksnes muzeja digitālais krājums. Foto: V. Blūms. 2020. g.