Koka baznīca Kanceles kalniņā

Koka baznīca Kanceles kalniņā.

1342. gadā Livonijas ordeņa celtajā pilī ierīkota pirmā kapela, kur sludināta kristīgā ticība. Vēlāk uzcelta koka baznīca, kas nodedzināta 1627. gadā. Jauns pastāvīgs dievnams Alūksnē uzcelts 1673. gadā. Lai pasargātos no ugunsgrēku briesmām, tas būvēts mācītājmuižai tuvumā esošajā Kanceles kalniņā.

1932. gadā izdotais Alūksnes ceļvedis “Vadonis pa Alūksni un apkārtni” vēsta: “Vēl 1637. gadā Alūksnes pilsētiņas vietā valdījusi galīga postaža. Tikai vēlāk celta jauna baznīca, kad nopostītā pilsētiņa atjaunota un apdzīvota. Baznīca atradās uz neliela uzkalniņa Ziemeru ceļa malā pretim Šloskrogam. Pie baznīcas kalniņā ierīkoti draudzes kapi, bet zem baznīcas atradušies līķu kambari un kapličas, kur apglabāti ievērojamākie Alūksnes iedzīvotāji. (..) līķu kambari un kapličas stipri sabojātas 1919. gadā, kara juku laikā, kad ienākušo armiju karavīri te meklēja apslēpto mantu.” P. Bekmaņa 1691. gada baznīcas uzmērījuma zīmējums liecina, ka celtne bija arhitektoniski vienkārša un visdrīzāk veidota guļkoku konstrukcijā bez pakšu pārlaidumiem, ar maziem lodziņiem un zemām durvīm. Šo informāciju papildina arhitektūras profesors P. Kampe, kurš savā pētījumā “Baznīcu celtniecība Vidzemē zviedru valdības pēdējos piecdesmit gados (1660- 1710).” norādījis: “No zviedru laika uzmērījumu zīmējumiem redzams, ka savos lieluma apmēros tolaik vienīgi Cesvaines, Alūksnes un Nītaures koka baznīcas varēja salīdzināties ar mūra baznīcu lielumu. Cesvaines baznīcas izmēri apmēram 19,00x10,00m; Alūksnes baznīcas 18,28x12,19m, Nītaures baznīcas- 32,91x11,89m. (..) Vidzemē no seniem laikiem bija paradums mirušos apbedīt pašā baznīcā. Maksājumi par kapa vietām sastādīja baznīcas galvenos ienākumus. Visdārgākās kapa vietas bija altārtelpā. Bet tā kā šīs telpas apmēri nebija lieli, tad bieži vien visiem tās nepietika. Piemēram, pēc 1641. gada ziņām Alūksnes miestā altārtelpa ar mirušiem tā pārpildīta, ka tur nevarēja vairs nevienu apbedīt.” Vēl jāatzīmē, ka 17. gadsimta beigās, 18. gadsimta sākumā par baznīcas ēkas nozīmīgu elementu tika uzskatīts zvanu tornis rietumu galā virs galvenajām durvīm. Alūksnes baznīcas torņa smaili greznoja augstā dzelzs kātā uzsēdināts torņa gailis, virs kura vēl bija krusts.

1702. gadā, Lielā Ziemeļu kara laikā, baznīca nodega. Vietā, kur senāk atradās baznīcas kancele, uzstādīta granīta piemiņas zīme, no tā pakalns ieguva nosaukumu- Kanceles kalniņš.