Brīvības iela 10

Brīvības iela 10.
Ēka Brīvības ielā 10 celta 1927. gadā un savulaik piederēja Marijai (dzimusi Ozoliņa) un Aleksandram Peļņiem.
Marija dzimusi 1881. gada 9. martā Skrīveru muižas kalpu ģimenē. Savas darba gaitas viņa uzsāka Rīgā, kur strādāja pie vācu baroneses virtuvē par saimnieci. Dzīve Rīgā iepatikās, Marija plānoja celt savu māju, taču neizdevās atrast zemi. Drīz vien Marija iepazinās ar savu nākamo vīru Aleksandru Pelni, kurš dzimis Valkas apriņķa Annas pagastā. Lai gan ģimene tikko nodibināta, kopdzīve netika uzsākta, jo Aleksandrs iesaukts cara armijā. Tam sekoja 1905. gada nemieri, un Marija nolēma pārcelties uz vīra dzimto pusi, Alūksni, lai uzsāktu dzīvojamās mājas celtniecību Brīvības ielā, uz zemes, kas atpirkta no Andreja Stūrīša. Zemes pirkšanas–pārdošanas līgums tika parakstīts 1926. gada 25. jūnijā. Tajā norādīts, ka “Andrejs Stūrītis pārdod un nodod Aleksandrim Pelnim visas savas tiesības un pienākumus uz Valkas apriņķa, Alūksnes pilsētas apbūves gabalu Nr. 19F par labprātīgi norunātu un pēc sirdsapziņas še uzrādītu pirkšanas zumu – divi simti divdesmit (220) latiem.”

Pēc divdesmit dienesta gadiem mājās atgriezās arī Aleksandrs. Marijas un Aleksandra ģimenē piedzima meita Vilma, kura skolota un audzināta par labu saimnieci. Pēc skološanās Rankas mājturības skolā un grāmatvedības skolas absolvēšanas Rīgā, Vilma ar vīru Viktoru Meimani pārcēlās uz dzimto Alūksni, lai palīdzētu saimniekot vecāku mājā Brīvības ielā 10. Tad mājai, kas sākotnēji tika celta kā koka stāvbūves, tika izveidots apmetums un tā nokrāsota. Te prasmīgās rokas pielika Viktors Meimanis, kurš bija amatnieks, krāsotājs, apmetējs un krāšņu mūrnieks. Marija un Vilma bija čaklas saimnieces. Piemājas dārzā tika sastādītas ābeles, ķiršu koki, no meža tika atnesti egļu, lazdu, zemeņu stādiņi, kas sastādīti gar ceļa malu. Dārza tika audzēti cigoriņi, kaņepes sviestam, kūtiņā turētas vistas, kaza, cūkas. Mājās cepta garda maize, žāvēta gaļa, kas izkārta istabaugšā, gatavots jāņogu vīns, putraimu desas, pagrabos glabātas koka mucas ar skābētiem gurķiem un kāpostiem. Pie mājas ar lāpstu tika izrakts neliels dīķītis, no kura smelts ūdens dārzam.

Sākoties Otrajam pasaules karam, ģimene uz laiku bija spiesta mājas pamest un apmesties pie radiem. Vērtīgākās mantas tika noslēptas pagrabā zem kartupeļiem, uz pagraba durvīm ticībai un aizsardzībai uzvilkts balts krusts. Tad mājās ienāca vācu karavīri, kas tur saimniekoja līdz varu maiņai. Ienākot krievu karavīriem, Marijas un Vilmas ģimene atgriezās mājās. Pagrabā noslēptās mantas nebija ņemtas, vien vistas apēstas.

Arī turpmākos gadus māja uzticīgi kalpoja un arī šobrīd kalpo dzimtas pēcnācējiem. Pēckara gados māja pakāpeniski atjaunota. 1950. gados apšūta ar ķieģeļiem, skaidu jumts nomainīts ar šīfera jumtu.