EDUARDS ŽEIDURS

Šomēnes pieminam novadnieku, medicīnas zinātņu doktoru, profesoru, Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskā institūta nodaļas vadītāju Eduardu Žeiduru. Viņa šūpulis kārts 1918. gada 28. janvārī Valkas apriņķa Alūksnes pagasta “Kauliņu” mājās.

Eduarda Žeidura (dzim. Čiburs) tēvs – Jānis Čiburs dzimis 1885. gada 9. aprīlī Beļavā “Vecletēs”. Pēc aroda J. Čīburs bija kurpnieks un krāsotājs. Māte Minna Čiburs (dzim. Ķerāne) dzimusi 1881. gada 10. aprīlī Alsviķu pagasta “Vizikoku” mājās. Laikam ritot, Čiburu uzvārds mainīts uz Čeibuls, Šeiders, Šeidurs, līdz palicis Žeidurs.
Pēc laulībām Jānis un Minna Čiburi dzīvoja Minnas māsas Paulīnes Ķerānes mājās “Kauliņi”, bet 1920. gadā viņi pārcēlās uz Alūksni, kur dzīvoja mazā privātmājā Merķeļa ielā 17. Blakus mājiņai bija mežs, arī neliels purviņš ar dzērvenēm un akačiem.

Pirmās skolas gaitas Eduards Žeidurs sāka desmit gadu vecumā Alūksnes pagasta pamatskolā, ko vietējie sauca arī par Paideru skolu. 1934. gadā viņš turpināja izglītoties Alūksnes ģimnāzijā Jāņkalna ielā 38, bet ar 1939. gadu - jaunuzceltajā skolas ēkā Glika ielā 10. Jāatzīmē, ka skolas atklāšanas dienā 7. Siguldas kājnieku pulks dāvāja skolai karogu ar devīzi “Ne sev, bet valstij”. Pēc svinīgā dievkalpojuma un karoga iesvētīšanas Alūksnes evaņģeliski luteriskajā baznīcā, to nest uz skolu bija uzticēts tieši E. Žeiduram. Mācības skolā nesagādāja grūtības, sekmes bija pat ļoti labas, kas rezumējās ar to, ka 1938. gada 28. janvārī talantīgajam skolēnam tika pasniegta Pirmā ģimnāzijas skolēna balva, savukārt 1940. gadā viņš absolvēja ģimnāziju kā labākais savas klases skolnieks. Gatavības apliecībā vairums mācību priekšmeti novērtēti ar atzīmi ļoti labi, un tikai daži ar labi.
Pēc valsts iekārtas maiņas E. Žeidurs vājredzības dēļ tika atbrīvots no karadienesta un iestājās skolotāju kursos, pēc kuru beigšanas 8 mēnešus strādāja Vijciema nepilnā vidusskolā. Arī vācu varas laikā viņš mēģināja iestāties darbā par skolotāju Ipiķos, taču nesekmīgi.
Un tā, 1941. gada rudenī E. Žeidurs vēra Latvijas Valsts universitātes medicīnas fakultātes durvis, lai sekotu savas dzīves lielajam aicinājumam un studētu medicīnu. Studenta personīgajā lietā redzams, ka E. Žeidura iesniegums par uzņemšanu datēts ar 1941. gada septembri, bet uzņemšana notikusi un mācības sāktas tikai decembrī (sakarā ar kara laika apstākļiem). Jāatzīmē, ka viņa studiju laiku atzīmju grāmatiņā gandrīz visos mācību priekšmetos bija teicami vērtējumi.

Pirmā E. Žeidura darbavieta pēc studijām bija Rīgas pilsētas 4. slimnīca, kur viņš strādāja par ordinatoru. Šajā slimnīcā viņš strādāja teicama skolotāja, slimnīcas galvenā ārsta Aleksandra Neiberga pavadībā. Prasmīgu darba vadītāju – Aleksandra Liepukalna un Jāņa Jēgermaņa virzīts, E. Žeidurs 1947. gadā savas darba gaitas turpināja Rīgas pilsētas 1. slimnīcā. Tolaik, pēckara gados, šai slimnīcai trūka gan pieredzējušu, gan jaunu un talantīgu speciālistu. Tā vairāku gadu laikā E. Žeidurs guva ķirurgam nepieciešamo kvalifikāciju un rūdījumu.

1949. gada martā tika izdota LPSR veselības aizsardzības ministra Ādolfa Kausa pavēle “Nosūtīt Rīgas pilsētas 1. slimnīcas ārstu ķirurgu Eduardu Žeiduru uz Alūksnes apriņķa slimnīcu par galvenā ārsta pienākumu izpildītāju uz sešiem mēnešiem ar piebildi – pārcelšanās izdevumus un uzturnaudu segt no Alūksnes apriņķa Veselības aizsardzības nodaļas līdzekļiem”, bet jau septembrī sekoja pavēle apstiprināt E. Žeiduru slimnīcas galvenā ārsta amatā.
E. Žeidurs bija atgriezies savā dzimtajā pusē. Viņa darbavieta un arī dzīvesvieta atradās O. Vācieša (tolaik Sporta) ielā 2a. Slimnīcai bij atvēlētas divas ēkas, un vienā no tām, ko dēvēja par administratīvo ēku, otrajā stāvā ar skatu uz ezeru, tika iekārtots ārsta dzīvoklis. Blakus atradās laboratorija, pirmajā stāvā – dzemdību nodaļa, sarkanais stūrītis, piebūvē - slimnīcas virtuve. Tolaik slimnīcā strādāja trīs ārsti, piecas medicīnas māsas, vienpadsmit sanitāri un deviņi saimniecības darbinieki.

Nozīmīgs E. Žeidura dzīvē bija 1950. gads, kad vasaras praksē Alūksnē ieradās trīs medicīnas studentes. Viena no tām, Regīna Bukša, izrādījās liktenīgā E. Žeidura sieviete, ar kuru tajā pat gadā tika mīti gredzeni. Divus gadus vēlāk Regīna tika norīkota darbā Alūksnes rajona slimnīcā ar dalītu pediatres un laboratorijas vadītājas slodzi, savukārt 1954. gadā viņa tika nosūtīta uz kursiem ginekoloģijā un pēc to beigšanas turpmāk Alūksnē strādāja šajā arodā. Žeiduru ģimenē piedzima trīs meitas – Regīna, Eduarda un Egmonda.

Alūksnes slimnīca kļuva par vietējās inteliģences pulcēšanās vietu, kur varēja sastapt māksliniekus, ārstus, skroderi Aleksandru Icaku, fotogrāfu Albertu Maksimu. E. Žeidura tuvs draugs bija Pededzes kolhoza priekšsēdētājs Kārlis Ģērmanis
Būdams talantīgs un virtuozs ķirurgs, E. Žeidurs desmit gadu laikā veica simtiem operāciju, pat sarežģītās plaušu operācijas. Nereti pie operāciju galda bez pārtraukuma pavadīja daudzas stundas. Bieži strādāts tika naktīs, jo operācijas atlikt nevarēja.
Vienlaicīgi ķirurga darbam, E. Žeidurs veica arī lielu medicīniskās palīdzības organizatorisko darbu un zinātnisko darbu par iedzīvotāju dispanserizāciju.
Protams, neizpalika arī problēmas. Tā, piemēram, 1950. gada nogalē ar Veselības ministrijas pavēli viņš tika sodīts par nevērīgu darba pienākumu izpildi, kas saistīta ar lieku birokrātiju un bezjēdzīgu papīru kalnu izpildi, ko no viņa pieprasīja priekšniecība. Alūksnes rajona Darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas izsniegtajā E. Žeidura raksturojumā norādīts, ka, lai gan viņš saimnieciskos jautājumus kārtojot labi, tomēr necīnās, lai atbrīvotos no nevēlamiem kadriem. Vēl dažus gadus vēlāk Alūksnes rajona Veselības aizsardzības nodaļas vadītājs izteica ķirurgam rājienu ar ierakstu personiskajā lietā par to, ka viņš apspriedes laikā sūtījis vadītāju “pie velna”.
Taču jau pēc pavisam neilga laika situācija krasi mainījās. Tas pats ministrs, kas E. Žeiduru bija norājis, drīz vien viņu raksturoja kā vienu no labākajiem republikas lauku iedzīvotāju veselības aizsardzības vadītājiem, kas nemitīgi paaugstina savu kvalifikāciju, lasa jaunāko literatūru, bauda pelnītu autoritāti personāla un pacientu vidū.
Arī iedzīvotājiem bija savs uzskats, kas tika pausts tik daudzajās ķirurgam veltītajās pateicībās. Drīz vien arī Latvijas komunistiskās partijas Alūksnes rajona komiteja un Alūksnes rajona Darbaļaužu deputātu padomes izpildu komiteja apbalvoja izcilo ārstu par labu darbu un apzinīgu pienākumu izpildi, piešķirot Goda rakstu un, veicot ierakstu darba grāmatiņā. Goda rakstu viņš saņēma arī no Veselības aizsardzības ministrijas.

Kāds tad profesors bija vaļas brīžos? E. Žeidura laikabiedri atmiņās norādījuši, ka viņš bija mākslinieks ne vien medicīnā, bet arī dzīvē. Retajos atpūtas brīžos gleznoja, mīlēja klasisko mūziku. Medicīnas māsu konferencēs dažkārt lika klausīties Bēthovena, Sibēliusa un Mocarta skaņdarbu ierakstus, jo uzskatīja, ka mūzika mediķa darbā ir tikpat nepieciešama kā profesionālās zināšanas. Viņam piemita enciklopēdiskās zināšanas dzejā, prozā un glezniecībā. Ar savas personības spēku ārsts prata slimniekiem iedvest cerību labvēlīgam slimības iznākumam.
1958. gadā E. Žeiduru pārcēla darbā uz Rīgu. Vairākus gadus viņš strādāja republikas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā, kur veica nozīmīgu zinātnisko un ārstniecisko darbu. Viņš bija desmitiem izgudrojumu un racionalizācijas priekšlikumu autors. Pēdējos gados līdz pat savai nāvei E. Žeidurs bija profesors Rīgas Medicīnas institūta ārstu kvalifikācijas celšanas katedrā, savu bagāto pieredzi nododot jaunajiem ārstiem. Vienlaicīgi viņš strādāja Rīgas pilsētas 2. slimnīcā, bet vasarās kaut uz īsu brīdi, tomēr apciemoja Alūksni, lai atkal un atkal valdzinātos dzimtās pilsētas krāšņumā un satiktos ar tuviem cilvēkiem.

Profesors Eduards Žeidurs apbedīts Rīgā, Miķeļa kapos, līdzās dzīvesbiedrei Regīnai Žeidurei. Alūksnē izcilā ārsta piemiņu glabā 1988. gadā tēlnieka Aināra Zelča darinātais piemineklis, pamatīgā laukakmenī piestiprināts bronzas bareljefs, kas uzstādīts Alūksnes slimnīcas dārzā Pils ielā 1.