ALEKSANDRS ĶESTERIS

Lāčplēša dienā godinām mūsu novadnieku Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Aleksandru Ķesteri, kurš apbalvots par 1919. gada cīņu pie Dundagas, Cīrulīšu kalnos. Vēlāk bijis kaprālis 7. Siguldas kājnieku pulkā, kur pakāpeniski paaugstināts par virsnieka vietnieku.

Aleksandrs Ķesteris dzimis 1895. gada 24. jūlijā Valkas apriņķa Annas pagastā. 1907. gadā viņš absolvēja Annas pamatskolu, taču ģimenes trūcīgo apstākļu dēļ mācības vairs neturpināja un izglītojās pašmācības ceļā. Pirmās aroda prasmes A. Ķesteris apguva pie podnieka - ķieģeļu taisītāja. Tolaik iztika pelnīta arī, pludinot kokus Pededzes upē. Vēlāk A. Ķesteris strādāja par mūrnieka palīgu Alūksnē, pēc tam par koku brāķeri “DIKKS un VALTHOF” firmā Pērnavā, uz Pērnavas-Valkas-Gulbenes- Pļaviņu dzelzceļa līnijas, kā arī Stāmerienas, Alsviķu un Annas mežos.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, A. Ķesteris tika iesaukts strēlnieku rindās. Tolaik strēlnieku drosme un cīņas spars atbalsojās ne tikai Krievijas impērijā, bet tālu ārpus tās. Savā dienesta gaitu aprakstā A. Ķesteris rakstīja, ka 1915. gadā 6. septembrī tika iesaukts kara dienestā kā otrās šķiras zemessargs. No Valkas viņš nosūtīts uz Petrogradu un līdz ar citiem 60 latviešiem iedalīts Semjonovas leibgvardes pulkā. Pirmās apmācības izvestas sasteigtā veidā, jo bija nepieciešami karavīri, kurus sūtīt uz fronti. Tālāk no Petrogradas ar vilcienu ceļš mērots uz Vitebsku, Oršu, Kaļinkavičiem, Žmerinku. Tam sekoja desmitiem kilometrus gari, nogurdinoši pārgājieni kājām, līdz sasniegta Voločiskas pilēta, pēc tam – Ternopoles pilsēta, kur bija jāieņem pozīcijas tur notiekošajās kaujās. Tad sekoja pavēle doties uz Tarnorudas pilsētiņu, kur mēnesi ilgā atpūtā tika sagaidīts 1916. gads. Un atkal sekoja jauna pavēle – doties atpakaļ uz Latviju, uz Preiļiem, kur tolaik norisinājās sīvas cīņas, tad uz Maladzječnu, tad Koveļas apkārtni, kur bija jānomaina Sibīrijas un Turkmenistānas pulki. Šis bija smagākais laiks A. Ķestera dienesta laikā, jo 1916. gada vasarā kaujās dažas rotas tika gandrīz pilnībā iznīcinātas, dažās no 260 palikuši tikai 50 līdz 70 kareivji. Pēc šīm kaujām pulks tika pārsūtīts uz Vladimiru Volinsku, kur 1916. gada 29. septembrī A. Ķesteris tika ievainots. Neskatoties uz gūto ievainojumu, viņš tomēr palika ierindā, par ko tika paaugstināts par dižkareivi. Par savām turpmākajām dienesta gaitām A. Ķesteris autobiogrāfijā rakstīja: “Decembra mēnesī pienāca pavēle no augšienes, ka visi latvieši, kas vēlās, jāizlaiž uz Latviešu Strēlnieku Pulkiem. Pieteicāmies kādi 65 kareivji. Saņēmuši dokumentus, nogājām kādus 40 km līdz Luckas pilsētai. Tur sēdāmies vilcienā līdz nobraukšanai Uz Latviešu Strēlnieku Pulkiem. Braucām gandrīz 9 dienas. Visupirms uz Kijevu, tad atpakaļ uz Kaļinkavičiem, Oršu, Vitebsku, Daugavpili, Jaunlatgali, Valku, Valmieru, kur stāvēja Latviešu rezerves strēlnieku pulks, kuru tolaik komandēja pulkvedis Jānis Francis (tagad ģenerālis). Valmierā iebraucām 3. janvārī 1917. gadā. Nosūtīja uz Zilupītes muižiņu, kur stāvēja 4. rota. Tur dienu nodzīvojām, kad no mācības rotas atbrauca virsnieki. Tie pierakstīja un izņēma 40 labākos kareivjus prieks mācības rotas, kura stāvēja Koku muižā. Starp tiem biju arī es. (..) Mācības rotu beidzu ar atzīmi: ļoti labi. Ap to laiku sākās uzbrukums Rīgai no vāciešiem, pie kam atkāpās artilērija un kājnieki. Ejot garām, teica, kas viņiem par daļu, lai aizstāvot paši savu zemi. (..) Līdz ar Rīgas krišanu vācu rokās, Latviešu rezerves pulks pārvietojās uz Novgorodu. Pārējos saformēja pilnās 4 rotās un nosūtīja uz kaujas pulkiem. Rotu, kurā es tiku iedalīts, nosūtīja uz Līgatni, kur stāvēja pašreiz 4. Vidzemes strēlnieku pulks, kura komandieris bija pulkvedis Zeltiņš. (..) Mani iedalīja 5. rotā. Līdz ar iedalīšanu, tiku paaugstināts kaprāļa dienesta pakāpē. Pulku sadalīja divās daļās. I bataljonu nosūtīja uz Krieviju. II bataljonu nosūtīja uz Alūksni. 5. rota, kurā es atrados, stāvēja Alūksnē, mācītāja muižā. Alūksnē nostāvējām gandrīz visu ziemu, līdz krievi palaida fronti vaļā. Tas notika februāra beigās, marta sākumā, un vācieši sāka brīvi virzīties uz priekšu, kā arī no Rēveles pretī. Tad likvidējās ar 4. Vidzemes strēlnieku pulka II bataljons. Kas vēlējās palikt uz vietas, tiem izsniedza dokumentus kā atvaļinātiem. Tie izklīda savās mājās. Arī es paliku uz vietas un aizgāju mājās. ”

Šīs smagās Pirmā pasaules kara cīņas A. Ķesterim bija smags pārbaudījums, taču drīz vien sekoja jauns izaicinājums - Latvijas Neatkarības karš.
1919. gada 6. jūnijā A. Ķesteris tika iesaukts Latvijas armijā. Nākamajā dienā viņš tika nosūtīts uz Rūjienu, kur tika formēts pulks. Daļa karavīru tika saformēti rotās un nosūtīti uz Cēsu fronti, daļa, tostarp A. Ķesteris, un nosūtīti uz Naukšēnu muižu. Tur 1919. gada 20. jūnijā sāka formēt 7. Siguldas kājnieku pulku, saskaņā ar Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu. Sākotnēji no Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljona tika saformēta neliela kaujas grupa 22 virsnieku un 1580 karavīru sastāvā, kuru nodēvēja par Dankera nodaļu. Dažas dienas vēlāk nodaļa tika iekļauta 3. Jelgavas pulka 2. bataljonā, bet ar 23. augustu, papildinot rotu skaitu- 7. Siguldas kājnieku pulkā. Pēc formēšanas pulku no Rūjienas pārveda uz Tallinu, kur tas saņēma apbruņojumu, bet 1919. gada 30. jūnijā ar angļu karaflotes kreiseri un diviem mīnu kuģiem pārveda uz Liepāju- pilsētas aizsardzībai, kur to izvietoja Karostas kazarmās. Lielbritānijas armijas pulkvežleitnanta Grova vadībā notika intensīvas karavīru apmācības, virsnieku un instruktoru zināšanu papildināšanai tika nodibināta kara skola.
25. jūlijā pulka 4. un 6. rotas karavīrus pārvietoja uz Ventspili, pilsētas un tās rajona aizsardzībai. Par iebraukšanu Ventspilī A. Ķesteris savās atmiņās rakstīja: “Iebraucot Ventspilī, iedzīvotāji mūs saņēma ar apbrīnojamu prieku. Sagaidīja mūs nepārredzama iedzīvotāju jūra. Novietoja mūs bijušajās Ventspils kara apriņķa kazarmās. Iesākām apmācības un līdz ar to arī vācu-bermontiešu padzīšanu no Ventspils.”

Savu varonību Latvijas Neatkarības kara cīņās A. Ķesteris apliecināja 1919. gada 20. novembrī Dundagā pie Gaiļu kroga, kad izlūkoja ienaidnieka pozīcijas un, neskatoties uz bermontiešu pārsvaru, ar 16 kareivjiem devās uzbrukumā, pēc pusotras stundas ilgas kaujas piespieda tos atkāpties un bēgt uz Talsiem. Par uzbrukuma brīdi A. Ķesteris rakstīja: “Tagad pārdomājot, ka pret tik labi apbruņotiem pretiniekiem uzsākt cīņu nozīmēja daudz ko. Bet 1919. gadā tas tikai varēja notikt, un tad viss bija iespējams. Bija tikai viena doma – iznīcināt vāciešus. Un ar šo naidu radās drosme un neizprotama dziņa uzvarēt un iznīcināt, lai notiktu, kas notikdams. Toreiz karavīrus pat nevarēja atturēt no uzbrukuma. Tā, divas stundas manevrējot, vācieši mums sāka atklāt uguni no visiem ieročiem. Domājām, ka sāksies uzbrukums un gatavojāmies pretuzbrukumam. Vācieši nebija no drošajiem un sāka atkāpties. Tas notika, tad bermontieši pārtrauca uguni un palika klusi, bet mēs uguni pastiprinājām un saucām “urrā”, lai maskētu savu niecīgumu, lai būtu iespaids, it kā mūsu būtu daudz, un mēs sāktu uzbrukumu. Nejūtot vairs bermontiešus šaujam, sagatavojāmies uzbrukt, lai notiktu, kas notikdams. Bermontieši atkāpās gar ceļu, kas veda uz Talsiem, pa gravu un aleju. Atkāpjoties, vēl izšāva dažus 10 šāvienu un sāka panikā bēgt. Vajājot, sekojām bermontiešiem līdz Pūņu muižai un Indiņu stacijai. Man dotais uzdevums bija izpildīts.”

1921. gada . 1. martā A. Ķesteris ar virsseržanta pakāpi tika atvaļināts no dienesta, un viņam piešķirts Lāčplēša Kara ordenis, kā arī jaunsaimniecība Jaunannas muižā.
Tomēr vēlāk viņš atgriezās 7. Siguldas kājnieku pulkā, dienesta laikā sasniedzot virsnieka vietnieka pakāpi. Dienesta laikā Aleksandrs Ķesteris ar savu drosmi, pienākuma apziņu un zināšanām, bija atbalsts un priekšzīmīgs paraugs ikvienam viņa pulka karavīram.
Sākoties padomju okupācijai, pēc 25 gadu karavīra gaitām, A. Ķesteris atvaļināts no kara dienesta. Otrā pasaules kara laikā viņš devās bēgļu gaitās uz Kurzemi, nonāca krievu gūstā, tomēr vēlāk tika atbrīvots. Viņš devās atpakaļ uz savu dzimto pagastu, lai tur aizvadītu vecumdienas, lai gan saimniecība bija nodedzināta un puse zemes platības iedalīta kolhozā. Kolhozu paplašinot, atsavināta arī pārejā daļa.

1955. gada 20. decembrī Aleksandrs Ķesteris devās aizsaulē. Drosmīgais Lāčplēsis apglabāts Annas pagasta Ezeriņu kapos. Lai mūsu varonim mierīga dusa!