JĀNIS BIĶIS

Šomēnes, tuvojoties gadskārtas svētkiem – Jāņiem – godināsim novadnieku zinātnieku un profesoru Jāni Biķi. Lielu ieguldījumu sava mūža laikā viņš devis gan pedagoģiskajā darbā, gan arī ģeodēzijas zinātnē.

Jānis Biķis dzimis 1897. gada 25. oktobrī Valkas apriņķa Mālupes pagasta “Tarvās” zemnieku Otto un Annas Biķu ģimenē. Jau kopš mazām dienām viņš bijis dzīvespriecīgs, asprātīgs un strādīgs bērns. Viņa māte stāstījusi, “ka reizēm viņu nebijis kur atstāt un bijis jāņem līdz uz kūti, kad gājuši govis slaukt. Nolikušas viņu salmu kaudzītē un tur viņš pats spēlējies ar savu krūzīti un dziedājis. Reizēm arī aizmidzis”. Savu optimismu viņš nezaudējis arī brīžos, kad bijis smagi jāstrādā. Māsas Olgas atmiņās palicis, ka “Jānim bijuši kādi 6 gadi, kad tēvs sūtījis viņu ar zirgu ecēt. Viņš ecējis un dziedājis. Pa gabalu nemaz nebijis redzams, bijis tikai dzirdams, ka dzied”.

Kuplajā astoņu bērnu ģimenē katram iedalīti savi pienākumi, par tiem J. Biķa māsas un brāļi stāstījuši dzimtas grāmatā: “Tarvās visiem bērniem bija jāiekļaujas darbos. Ziemā bērniem svarīgākais darbs bija cimdu lāpīšana. Vasarās vispirms bijām cūku ganu palīgi un gani, tad govju ganu palīgi un gani. Tā soli, solī, kamēr bija jāsāk iet „puiša” darbos. Tie bija skarbi, bet skaisti gadi. Ļoti grūta agrā celšanās, rasotne un reizēm arī lietainie rīti.  Tādos brīžos Jānis vienmēr bija optimists un daudz dziedāja, bieži paša sacerētas dziesmas. Teica, ka dziedot paliekot siltāk.” Lai gan bērniem darba bijis daudz, atlicis laiks arī vaļaspriekiem -  vasarās tās bijušas peldes, makšķerēšana un braukšana ar plostu Pededzes upē, ziemās – slidošana ar pašdarinātām slidām.

1906. gadā J. Biķis uzsācis skolas gaitas  Brencu Vecajā, 1909. gadā - Jaunajā skolā. Vēlāk mācības turpinājis Alūksnes proģimnāzijā, bet no 1914. līdz 1919. gadam Rīgas Kultūrtehniskajā vidusskolā mērnieku – agronomu nodaļā.1919. gadā iestājies Latvijas Universitātes Inženierzinātņu fakultātes kultūrtehniskajā nodaļā, kuru 1929. gadā beidzis ar izcilību. 1919. gadā viņš mobilizēts Latvijas armijā, kurā dienējis kā ierindnieks Gulbenes etapa komandantūrā, bet gadu vēlāk izsaukts uz topogrāfijas nodaļu, kur strādājis par rasētāju. Pēc valdības rīkojuma viņš kā mērnieks ticis atbrīvots no karadienesta un iedalīts Zemkopības ministrijas Mērniecības nodaļā, kurā strādājis līdz 1921. gada februārim. Vēl būdams students, 1924. gadā, J. Biķis uzsācis pedagoģisko darbu kā subasistents (gadu vēlāk kā asistents) Latvijas Universitātē sava novadnieka profesora Alvila Buholca vadībā un turpinājis līdz pat mūža beigām kā docents un profesors Jelgavas (vēlāk Latvijas) Lauksaimniecības akadēmijā. Viens no profesora studentiem, Aivars Berķis, J. Biķi raksturojis “kā talantīgu pedagogu, kura stāstījumus varējis viegli uztvert, un zīmējumi uz tāfeles bijuši tik precīzi, ka tos varējis likt tūliņ mācību grāmatās lappusēs”. Starp citu, šādu grāmatu – “Elementāro ģeodēziju” -  profesors mūža nogalē arī uzrakstījis.

Lielu ieguldījumu J. Biķis sniedzis akadēmijas atjaunošanai un paplašināšanai.1939. gadā, pēc inženierzinātņu doktora grāda iegūšanas, viņš noorganizējis Ģeodēzijas (tolaik Mērniecības) katedru, kurā bijis vadītājs. Savulaik Ģeodēzijas katedras kolektīvs par J. Biķi teicis atzinīgus vārdus: “Būdams stingrs un taisnīgs savās prasībās, bet arī sirsnīgs, pieredzējis un atsaucīgs, viņš studentus audzinājis arī ar personīgo pieredzi.”

No 1945. līdz 1950.gadam J. Biķis darbu turpinājis kā Mežsaimniecības un Mežtehnikas fakultātes dekāns, vienlaikus arī dekāns Zemes ierīcības un Hidromeliorācijas fakultātēm. 1950. gadā, kad abām fakultātēm izveidoja kopīgu dekanātu, Jānis Biķis šos pienākumus pildījis līdz 1954. gadam. “Pakluss, it kā nemanāms, viņš būdams īsts darbarūķis, prata būt arī nesaudzīgi precīzs un prasīgs pret citiem. Tāpēc arī pasniedzēju balsīs, kad viņi runāja ar profesoru, skanēja liela godbijība,” tā rakstījis A. Berķis.

Savu zinātnisko darbu J. Biķis veltījis galvenokārt precīzai nivelēšanai – pētījis precīzas metodes, kustības ietekmes prognozēšanu uz nivelēšanas tīkliem. Arī savā doktora disertācijas tēmā “Zemes garozas kustību ietekme vertikālās uzmērīšanas darbos Latvijā un pārējā Baltijas jūras piekrastē” (1937. gadā) viņš aplūkojis nivelēšanas precizitāti. Zīmīgi, ka šis darbs kļuva par mērķi daudziem vēlākajiem Zemes garozas pētījumiem Padomju Savienībā. Izmantojot plašus ilggadīgus jūras līmeņa novērojumus 43 dažādos punktos visapkārt Baltijas jūrai, viņš noteicis Zemes garozas vertikālo kustību raksturu un intensitāti visā Baltijas jūras rajonā un atradis, ka augstuma izmaiņas dažādās vietās sasniedz no -0,3 m līdz +1,0 m simts gados. Šiem rezultātiem bija liela praktiska nozīme ģeodēzijā, tos nevarēja ignorēt arī inženierbūvēs. Profesors Biķis ir atstājis paliekošus rezultātus zinātnes jomā un sniedzis lielus ieguldījumus kvalificētu speciālistu sagatavošanā. Pieminot viņa mūža devumu, Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijā 1990. gadā tika nodibināta Jāņa Biķa stipendija, kurai arī mūsdienās var pieteikties finansēti Vides un būvzinātņu fakultātes vides un ūdenssaimniecības vai Zemes ierīcības specialitātes studenti.

Senākie zināmie Biķu senči ienākuši Mālupes pagastā no Litenes, jo par godīgu un izcilu darbu Mālupes barons savam mežsargam uzdāvinājis gabalu neiekoptas zemes. Mājas nosaukuši par “Grundām”. Viena no “Grundu” meitām apprecējusies ar Reini Biķi – Jāņa Biķa vectēvu, kurš iekrājis naudu, lai veiktu pirmo iemaksu par “Tarvu” mājām. Savukārt Jāņa Biķa tēvs Otto, smagi strādājot, no barona izpircis visu zemi un ap 1895. gadu sācis būvēt jaunās mājas. Taču  tad jaunā dzīvojamā ēka tā arī netika uzcelta, jo sagādātie būvmateriāli izlietoti, lai atjaunotu ļaundaru nodedzināto riju. Māja pēc brāļa Jūlija projekta uzcelta tikai 20. gadsimta 30-tajos gados.

“Tarvu” mājas bija ne tikai Jāņa Biķa dzimtā vieta, kur aizvadīti bērnības gadi. Te viņš bieži braucis arī studiju gados, līdzi aicinot draugus ģeodēzistu Arvīdu Krišjāni un Ģedertu Kundziņu. Brīvie brīži tika veltīti vaļaspriekiem – fotografēšanai un makšķerēšanai. Bet mālupiešu atmiņās palikuši viņa rīkotie Līgo svētki, kuros piedalījusies vai puses pagasta.

Jāņa Biķa pēdējie dzīves gadi noritēja smagu slimību ēnā. Kļuvis gandrīz akls, pēc operācijas viņš gan atguva redzes spēju, bet drīzi pēc tam saslima ar plaušām un sirdi, un beigās par nāves galveno cēloni izrādījās mugurkaula smadzeņu vēzis.  1962. gada 31. augustā pēc smagās slimības viņš devās aizsaulē. 

Šodien “Tarvu” mājas stāv vientuļas dižu koku ielokā, vēl paužot kādreizējo varenību, bet ceļa galā uzstādītais piemiņas akmens ikvienam garāmbraucējam atgādina par Jāņa Biķa mūža veikumu.