LEO KOKLE

Gleznotājs, portretists, jauno mākslinieku darba izstāžu tradīciju iniciators, tautā populārs un iemīlēts mākslinieks, viens no talantīgākajiem sava laika gleznotājiem - LEO KOKLE.

1924. gada 3. martā Jaunalūksnes pagastā, Visikumā, Dambīšu mājās Martai un Teodoram Bikoviem piedzima dvīņu puikas – Leo un Imants. Pirms tam jau ģimene bija piedzīvojusi gan traģēdiju – pavisam maziņa bija nomirusi viņu pirmdzimtā meita Nora, gan laimes pilnu mirkli, kad 1919. gada 13. novembrī piedzima otra meita Elza. 1925. gadā ģimene atstāja dzimtas mājas un pārcēlās uz Rīgu.
Tēva uzvārds Bikovs bija arī bērnu uzvārds līdz 1940. gadam, tādēļ skolas dokumentos minēts nevis Leo Kokle, bet Leo Bikovs. 1930. gadu beigās un 1940. gadā izplatīta bija uzvārdu latviskošana, un ģimene izvēlējās skaisto mātes dzimtas uzvārdu – Kokle.
Kokles ģimenē prieka bija maz, jo likteņa triecieni nerimās - 1927. gada 23. aprīlī nomira Leo dvīņu brālis Imants, bet tā paša gada 8. augustā māsa Elza. Vienai ģimenei jau tas būtu par daudz, bet vajadzēja notikt vēl vienai nelaimei. Agrā bērnībā enerģiskais, dzīvespriecīgais Leo, nokrītot pa trepēm, stipri sasitās un savainoja muguras skriemeļus. Kritiens zēnam bija liktenīgs. Sekas bija neārstējama slimība – mugurkaula tuberkuloze – un sakropļots augums. Ar to arī sākās mātes nemitīgās rūpes par dēlu, kuras nebeidzās pat tad, kad Leo bija jau sasniedzis pilngadību, kļuvis par mākslinieku. 1929. gadā ģimenē piedzima meita Aina. Vecāki darīja visu, lai bērniem dotu iespēju izpaust savus iespējamos talantus.

Tā kā Leo daudzus gadus nācās pavadīt slimības gultā gan mājās, gan slimnīcā, vecāki viņam piedāvāja nodarbības, kas attīsta prātu. Viņš apguva šaha un dambretes spēli, viņam nekad netrūka arī zīmuļu un papīra, lai rakstītu vai zīmētu. Leo Kokle bija apveltīts ar analītisku prātu, matemātisku domāšanu un ļoti augstu dzīves tonusu. Bērnībā apgūtās šaha spēles pamatzināšanas viņš pilnveidoja līdz atzīstamai meistarībai, kas vēlāk ļāva piedalīties dažādos turnīros.

Kokles ģimene bieži mainīja dzīvesvietu, lai tā būtu tuvāk skolai un Leo nebūtu pārāk tālu jāiet. Pēdējā ģimenes dzīvesvieta bija Grāvju (tagad Valguma) ielā 12. Beidzoties karam, Leo māte izkārtoja dēlam dzīvokli blakus mājā Valguma ielā 14, kur mākslinieks nodzīvoja visu savu mūžu.
1933. gadā Leo sāka mācīties Rīgas Skolotāju institūtā, tā sauktajā mēģinājumu pamatskolā, kurā pabeidza sešas klases. Skolā no agra rīta līdz vēlam vakaram valdīja liela rosība. Pēc mācībām varēja iet mācīties klavierspēli, piedalīties zīmēšanas pulciņā pie zīmēšanas skolotājiem J. Saukuma, J. Ērgļa un E. Ābeles. Leo veselības iespēju robežās apmeklēja gan mūzikas, gan zīmēšanas stundas. Šajā laikā arī sākās ilggadējā pazīšanās ar profesora Paula Stradiņa ģimeni. Profesora meita Maija Stradiņa (vēlāk Sosāre) mācījās vienā klasē ar Leo Kokli, bet klasi augstāk mācījās profesora meita Irēna Stradiņa, ar kuru Leo iedraudzējās papildus zīmēšanas nodarbībās. Savukārt Leo mamma profesora ģimenē strādāja par mājkalpotāju, un pazīšanās ar Paulu Stradiņu bija neatsverama Leo slimību gadījumos daudzu gadu garumā – līdz pat profesora aiziešanai viņsaulē.
Leo 1939./40. mācību gadu uzsāka Latvijas evaņģēliski luteriskās draudzes ģimnāzijas (bijusi 4. vidusskola, tagad Rīgas Angļu ģimnāzija Zvārdes ielā) sagatavošanas klasē. Domājot pat dēla nākotni, un, kā viņam nodrošināt turpmāko dzīvi, vecāki izlēma, ka izglītība jāturpina praktiskā virzienā, tāpēc Leo jau tajā pašā mācību gadā pārgāja uz Rīgas Valsts ekonomisko tehnikumu Kronvalda bulvārī 6. Zīmēšanas skolotājs tehnikumā bija grafiķis Vilis Krūmiņš, iespējams, ka skolotāja ietekmē Leo toreiz centās veikt uzdevumus melnbaltā izpildījumā ar zīmuli un tušu. Tā kā viņam ļoti labi veicās ar zīmēšanu, Leo tika iecelts par skolas sienas galveno noformētāju un bieži vien uzvarēja arī skolas rīkotajos zīmēšanas konkursos. Tehnikumā Leo mācījās tikai vienu gadu. Viņa vēlēšanās pievērsties mākslai bija spēcīgāka par visu pārējo. Pārliecinot vecākus, ka atrasts pareizais ceļš un jādod viņam iespēja nodarboties ar mākslu profesionālā līmenī, Leo iestājās Jāņa Roberta Tillberga studijā.

Studijā Leo apguva klasiskos zīmēšanas pamatus, ievadu mākslas vēsturē, anatomijā un perspektīvā, pie pasniedzējiem, kuri ar savu milzīgo dzīves un darba pieredzi iededza jauniešos interesi par senajiem klasiskajiem laikiem. Lai arī bija kara laiks ar visām tā grūtībām – bija grūti dabūt krāsas, audeklus, otas un papīru, tomēr studija darbojās, tai bija liela piekrišana topošo mākslinieku vidū. Mācību gada noslēgumā notika studijas audzēkņu darbu izstāde. Tajā varēja salīdzināt savu veikumu ar biedru padarīto, uzskatāmi redzēt savas un biedru kļūdas. Izstāžu vērtību un nozīmību vēl pastiprināja recenzijas presē. Jau tad Leo Kokles darbi tika atzinīgi novērtēti, un viņa vārds bija pieminēts starp labākajiem. Labās atsauksmes presē un profesora Tillberga atzinība cēla pašapziņu un vēlēšanos sasniegt ko vairāk. Leo nopietni sāka domāt par studijām Mākslas akadēmijā. Daudz nekavējoties, 1944. gada rudenī, viņš devās uz akadēmiju, lai iesniegtu dokumentus un kārtotu iestājeksāmenus.
Latvijas Mākslas akadēmijā, tāpat kā pirmskara gados, uzņēma audzēkņus arī ar pamatskolas izglītību, galveno vērtību veltot profesionālajām spējām. Jāņa Roberta Tillberga studijā gūtās zināšanas bija caurlaide uzņemšanai akadēmijā. Kaut arī Leo Kokle sniedza dokumentus, lai iestātos 1. kursā, viņa profesionālās spējas bija attīstītas tiktāl, ka viņu uzņēma 2. kursā kopā ar mākslinieku vidē augušajiem studentiem: Džemmu Skulmi, Maiju Eliasi un Irēnu Stradiņu. Leo dzīvē sākās jauns, priecīgs periods, jo bija piepildījušies sapņi, par kuriem bija domāts un cerēts. Glezniecība viņam bija viss – gan paslēptuve, gan pašapliecināšanās. Radās jaunas pazīšanās, draudzības, atradās laiks ne tikai profesionālajām lietām, bet arī ballītēm un karnevāliem, kas tradicionāli tika pārmantoti no pirmskara perioda. Izdomas bagātība un asprātība dzirkstīt dzirkstīja, un Leo Kokle allaž bija visu pulkā, jo vairāk par visu viņš necieta mazkustīgu dzīvesveidu. Dzīve viņam bija nodarījusi pāri, bet viņš neļāva sevi no tās izslēgt. Viņš nevēlējās, lai viņu žēlotu, smējās un jokojās, arī pats par sevi, un tā jau ir izteikta vīrišķības pazīme. Leo dzīvoja kā visi un neilgā laikā iekaroja apkārtējo simpātijas.

1945. gada 2. februārī tika arestēts Leo Kokles tēvs Teodors. Pēc trīs gadiem tēvs izsūtījumā nomira. Kā piemiņa no tēva palika pēc atmiņas un fotogrāfijām gleznots portrets darba “Strādnieki” priekšplānā. Gaismas ieskauts, tēva portrets iekomponēts meža ainavā.

Leo Kokle šajā laikā izpildīja arī dažādus pasūtījuma darbus, lai kaut cik nostiprinātu ģimenes materiālo stāvokli, palīdzētu mātei un māsai. Izpildot pasūtījuma darbus, noderēja profesora Tillberga studijā iegūtās pamatīgās zināšanas portretu gleznošanā.
Ceturtā kursa vidū Leo radās pirmās nopietnās grūtības un sarežģījumi. Nenokārtotu studiju uzdevumu dēļ viņš vairs nevarēja saņemt stipendiju. Leo Kokle rakstīja vēstuli Mākslas akadēmijas vadībai, kur paskaidroja, ka slimības dēļ nav veicis uzdevumus un, ja būtu zinājis, ka nesekmības dēļ tiks atņemta stipendija, būtu iesniedzis ārsta zīmi. Diemžēl šis 1946./47. mācību gads kļuva par pēdējo studiju gadu Mākslas akadēmijā. Vēl nebija pabeigts ceturtais kurss, kad viņam nācās akadēmiju atstāt, jo pavasara eksāmenu sesijā uzrādīja vājas sekmes.
Tā beidzās Leo Kokles studijas Mākslas akadēmijā. Nesekmība bija pamats atskaitīšanai no studentu saimes, bet, kā vēlāk savās piezīmēs atzina Leo, šajā sūrajā laikā, kad par katru neuzmanīgu vārdu, katru aizdomīgu skatu varēja nonākt Sibīrijā, nesekmība bija iegansts atbrīvoties no sodītā “ienaidnieka” dēla. Lai arī tik ātri beigušās, mācības Mākslas akadēmijā deva viņam daudz laba. Šeit Leo uzzināja ne vien profesijas noslēpumus, bet vienaudžu vidū risināja arī daudz mākslas problēmas, šeit viņš saprata – lai realizētu ieceres, viņam ar milzīgām pūlēm būs jāattīsta savs talants un jāaizstāv sava pārliecība. Te viņš iepazinās ar lieliskiem māksliniekiem, kurus uzskatīja par saviem īstenajiem skolotājiem – Leo Svempu, Ariju Skridi un Konrādu Ubānu.

Šķiršanās no Mākslas akadēmijas Leo Koklem sagādāja jaunas ciešanas, bet palīdzīgu roku to pārvarēšanā sniedza cilvēks, kam Leo dzīvē bija īpaša loma – tas bija profesors Pauls Stradiņš. Profesors veidoja Medicīnas vēstures muzeju un bija izdomājis, ka par medicīnu jārunā nevis zinātniskā valodā, bet emocionāli, tēlaini un uzskatāmi jāuzbur skatītāju acu priekšā ainas no senvēstures, viduslaikiem un modernās medicīnas aizsākumiem, tāpēc viņš piesaistīja jaunos māksliniekus muzeja veidošanā. Leo Kokles uzdevums bija uzgleznot 6,59×1,57 m lielo medicīnas seno korifeju kopportretu uz antīku celtņu un gaiši zilu dienvidu debesu fona, kuras kopija no sienas gleznojuma Sorbonnas universitātē, bija publicēta grāmatā “A History of Medicine” (Medicīnas vēsture). Lai arī kopija, tomēr Leo šo darbu uzskatīja par nozīmīgu līdzšinējā daiļradē.
No 1948. – 1952. gadam Leo Medicīnas muzejā pavadīja neskaitāmas stundas. Tur strādājošie bija vienoti kā domubiedru klubā. Gleznas, diorāmas, skulpturālus veidojumus muzejam kā pasūtījumus darinājuši vairāki mākslinieki – Leo Kokle, Irēna Stradiņa, Gunārs Cīlītis, Tālivaldis Strautmanis, Mārtiņš Zaurs un Voldemārs Caune.
Vēlāk muzeja „klubiņa” domubiedri par pulcēšanās vietu izvēlējās Leo dzīvokli Valguma ielā. Pēckara sadzīviskajās grūtībās savs atsevišķs dzīvoklis, lai arī neliels, bija priekšrocība. Leo bija kur dzīvot, kur strādāt, pie viņa varēja nākt draugi. Turklāt blakus mājā dzīvoja viņa mamma, kas, rūpēdamās par dēlu, nevienu draugu nelaida prom nepabarotu.

Leo aizrautība un daudzpusīgās intereses izpaudās gan operu, gan baleta izrāžu un koncertu apmeklējumos. Viņam patika vērot skaistas kustības, patika sportisti un dejotāji, tādēļ viņa draugu pulkā bija daudz dejotāju, aktieru un Modeļu nama meiteņu. Leo bija savs skats uz cilvēkiem un parādībām, viņa dzīvoklis nepārvērtās par dzērāju un vieglu meiteņu ieskrietuvi, tā bija mākslinieku bohēma, kur valdīja brīvs, radošs gars, nepiespiestas attiecības, kam nebija nekā kopīga ar izlaidību, vaļību un rupjību.
Līdztekus darbam Medicīnas vēstures muzejā Leo neatlaidīgi centās piedalīties izstādēs, neizkrist no mākslas aprites. Laikā pēc Mākslas akadēmijas viņš savā mākslā turpināja izmantot iesāktos paņēmienus. Tapa glezna “Pašportrets” (1947), vēlāk tapa vēl viens pašportrets (1949), kas palīdzēja ielūkoties sevī, domāt, meklēt sasaisti ar senajiem meistariem un apkārtni, jēgu dzīvei un mākslai, izprast savu izjūtu gammu. Šajā laikā tapa viņa sieviešu portreti un sadzīves žanra ainiņas.

1948. gada. 22. jūnijā gleznotāju sekcijas sanāksmē tika apskatīti Leo Kokles darbi saistībā ar uzņemšanu Mākslinieku savienībā. Sākumā viņš bija jauno mākslinieku statusā, bet par gleznotāju sekcijas biedra kandidātu tika apstiprināts 1950. gada 9. februārī. Satikšanās ar amata brāļiem, sanāksmes, izrādes, pārrunas Leo nozīmēja daudz. Turklāt stiprināja viņa pašapziņu par pārciestajiem pārdzīvojumiem, kad nācās šķirties no Mākslas akadēmijas. Gadu vēlāk Leo Kokle tika apstiprināts par Mākslinieku savienības pilntiesīgu locekli. Tagad viņam pavērās arī likumīgas tiesības cīnīties par taisnību dažādu lēmumu pieņemšanā, un tam enerģiju viņš nežēloja visu atlikušo mūžu. Leo visu vajadzēja izdzīvot ātrāk, jo laiks viņam bija dots mazāk nekā citiem. Leo centās būt visur. Viņš darīja visu, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. Viņš alka auditorijas atzinības un ievērības, tāpēc labprāt uzņēmās pienākumus Mākslinieku savienībā. Leo arī daudz strādāja pie pasūtījuma darbiem, kā arī pie tādiem darbiem, kuros nav nekā no parādiskuma un uzspēlēta patosa. Viņš turpināja pievērsties portretiem un klusajai dabai.

No 1954. gada Maskavā un Ļeņingradas muzejos tika atklātas dažādas ārzemju mākslinieku izstādes. Latvijas mākslinieki nekavējās izmantot radušās iespējas kaut nedaudz redzēt pasaules mākslas šedevrus, un brauca visi, kas vien varēja aizbraukt. 1955. gada 14. decembrī Mākslas akadēmijā Maskavā tika atklāta izstāde. Diemžēl slimības saasināšanās dēļ Leo Kokle nevarēja piedalīties pasākumā, tā vietā viņam bija jāuzturas Kislovodskas sanatorijā, un arī jaunus darbus viņš nespēja radīt, kā bija iecerējis. Tomēr uz izstādi tika nosūtīts un izstādīts 1953. gadā mākslinieka gleznotais baleta solista Nikolaja Korjagina portrets un „Vīrieša portrets”.
Gadu vēlāk Latvijā ar milzu enerģiju tika uzsākta gatavošanās mākslinieku 3. kongresam, kurā pirmo reizi savas prasības izvirzīja arī jaunie mākslinieki. Nu varēja brīvi runāt, un aktīvākie mākslinieki, tostarp arī Leo Kokle, nekavējās kritizēt iesīkstējošos uzskatus un radošās brīvības ierobežojumus. Viņš nelaida garām iespēju uzstāties un paust domas, kas tika pārrunātas mākslinieka darbnīcā. Ne visi mākslinieki vēlējās publiski izteikties, atklāt sevi, bet, tā kā Leo no tā nevairījās un labprāt uzstājās, daudzi viņu izmantoja kā tribūnu. Augumā mazais, bet garā lielais Leo Kokle, pakāpies uz paliktņa, augstajā tribīnē ar aizrautību runāja visu, kas uz sirds, lai vēlāk nejustu nožēlu par neizrunātu problēmu. Lai teiktā nozīmību pastiprinātu, talkā nāca arī viņa mazā dūrīte, ar ko laiku pa laikam viņš uzsita tribīnei. Viņš allaž bija nopietni gatavojies, uzrakstījis runu daudzos eksemplāros, svītrojis, labojis, pārrakstījis vai licis pārrakstīt kādam citam, konsultējies ar draugiem. Viņš nebija diplomāts – ja kaut kas viņu nokaitināja tā pa īstam, viņš nemeklēja saudzīgus vārdus. Pēc 3. kongresa Leo tika iecelts par Mākslinieku savienības valdes locekli, jauno mākslinieku sekcijas vadītāju un Mākslas padomes locekli.

1956. gadā Leo Kokle organizēja mākslinieku darbu izstādi, uz kuru aicināja piedalīties arī jaunos māksliniekus. Viņš spēja aizraut citus, viņa dedzīgās uzstāšanās, kolēģu pierunāšana bija neatsverams darbs jauno mākslinieku tālākajai sadraudzībai. Jauno mākslinieku izstāde vienu mēnesi bija apskatāma Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā, Leo tajā piedalījās ar astoņiem darbiem. Tā kā organizatoriskie pienākumi atņēma daudz laika daiļradei, viņš izlīdzējās ar jau agrāk gleznotajiem darbiem „Regate”, „Mātes portrets”, „Mazā līgotāja” u.c. Lai gan šie darbi neienesa neko jaunu izstādē un paša radošajā darbā, tomēr Leo Kokles galvenā nozīme šajā vēsturiskajā izstādē bija jauno apvienošana un stimulēšana strādāt.
Paralēli aktīvai darbībai profesionālajā joma, 1955. gads atnesa arī būtiskas pārmaiņas Leo privātajā dzīvē. Viņš iepazinās ar savu topošo sievu Terēzi. Tolaik lielākajai daļai Leo draugu jau bija savas ģimenes, viņa dzīvoklītī daudzi bija saskatījušies un sagājuši kopā. Arī Leo bija ilgās pēc mīlestības, pēc savas personiskās dzīves, vēlēšanās gūt ģimenes laimi. Leo Kokle savai mīļotajai veltīja daudz dzejoļus, zīmējumus, poētiskus apcerējumus par dzīvi. Viņš bija saticis sievieti, ar kuru gribēja būt kopā, taču viņš apzinājās savu fizisko vājumu. Gan māsa, gan māte centās Leo atrunāt no kāzām ar Terēzi, tomēr 1956. gada Ziemassvētkos Leo ar Terēzi apprecējās. Viņu kopdzīve bija astoņu gadu garumā. Šajos gados arī bija vērojams radošas pacēlums Leo daiļradē. Terēze bija Leo iedvesmas avots un modele.

1958. gads sākās ar saspringtu darbu, gatavojoties jauno mākslinieku darbu otrajai izstādei Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā. Iesākto vairs nedrīkstēja pārtraukt, tas bija jāturpina par katru cenu, kamēr tā kļūs par noturīgu tradīciju. Leo šajā izstādē piedalījās ar vienu gleznu – Terēzes portretu dzeltenajā kleitā (1957). Tā paša gada maijā notika Latvijas Mākslinieku savienības 4. kongress. Leo kā jauno mākslinieku sektora vadītājam bija darba pilnas rokas, gatavojoties kārtējam cīniņiem par jauno tiesībām. Šādu mērķu vārdā viņš uzskatīja par pareizu runāt, pārliecināt, neskaitāmas reizes kāpt tribīnē, lai panāktu savu.
Pēc aktīva un smaga darba Leo Koklem bija nepieciešama atpūta, jo veselība pasliktinājās. Palīdzība nāca no drauga Kārļa Segliņa, kurš ilgus gadus bija viņa ārsts, uzticamības persona un ģimenes draugs. Kārlis Segliņš ar dzīvesbiedri Zelmu īrēja Plakanciemā nelielu mājiņu, kur arī uzaicināja pa vasaru padzīvot Leo ar sievu. Tas bija brīnišķīgs periods Leo mākslā, viņš atplauka savā glezniecībā. Tur pavadītā vasara radīja pārmaiņas Leo glezniecībā, viņa ota kļuva daudz brīvāka, krāsu prieks, šķiet, plūda pāri malām, iedzimtās kolorista dotības atraisījās pilnā spēkā. Tolaik uzgleznotais izcēlās ar atbrīvotu gleznojumu un dabas tiešu tuvumu. Tas pierāda, cik ļoti svarīgi māksliniekam bija izjust sirdsmieru, lai bez sasprindzinājuma gleznotu sev tīkamas un tuvas lietas.

1959. gads bija atvadu laiks no jaunā mākslinieka statusa. Leo bija sasniedzis 35 gadu robežu un vairs nevarēja piedalīties jauno mākslinieku izstādēs. Marta beigās tika sarīkota trešā jauno mākslinieku izstāde, kurā Leo Kokle pēdējo reizi piedalījās ar vairākiem darbiem. Viņam, kā šo izstāžu iniciatoram un visas jauno mākslinieku kustības līderim, tika dota īpaša privilēģija izstādīt desmit darbus, tā bija gandrīz kā neliela personālizstāde. Visi izstādītie darbi bija tapuši vasarā Plakanciemā. Leo bija sasniedzis personības briedumu, sākās viņa daiļrades - otrs augstākais posms.
Lai gan Leo bija precējies, viņa dzīvoklis Valguma ielā joprojām palika draugu pulcēšanās vieta. Divistabu dzīvoklī bija kļuvis pavisam šauri – viena istaba jādala ar sievu, otra bija Leo darbnīca. Terēzei ne visai patika, ka pie Leo nāca cilvēki. Tomēr Leo nebija vienkārši spējīgs dzīvot bez draugiem, bez cilvēkiem. Tie viņam bija nepieciešami, bez tiem viņš nonīktu, pazustu un zaudētu savu „es”. Inteliģences, strādnieki, visdažādāko slāņu pārstāvji – neviens šeit nejutās ne lielāks, ne mazāks par citiem. Leo dzīvoklis joprojām palika kā sala, kur varēja patverties no ikdienas. Ārpus mājas Leo allaž gāja uzcirties – šiki uzlikta berete, ap kaklu sasiets lakats vai šalle, kad modē nāca rūtainas žaketes, tad arī Leo tāda bija. Leo bieži ar draugiem laiku pavadīja viesnīcas „Rīga” barā. Bārs bija kļuvis par radošu cilvēku iemīļotu pulcēšanās vietu.
Jauns periods Leo Kokles dzīvē sākās 1960. gadā, kad tika atvērts Mākslinieku nams, kur arī viņam tika piešķirta darbnīca. Darbnīcas iegūšana nodrošināja iespēju jaunam, aktīvam radošajam darbam. Leo bija iegājis savas mākslas pēdējā – augstākajā posmā. Radās iespēja strādāt pat pie vairākiem darbiem reizē, un to viņš ļoti labprāt praktizēja. Šajā laikā tapa viņa nozīmīgā laikabiedru portretu galerija. Tapa arī aktu gleznojumi un neparastas klusās dabas.
 

1962. gada rudenī Leo Kokle bija paredzējis sarīkot personālizstādi. Lai cik drošs bija Leo, uzstājoties kongresos, runājot un izsakot savas domas gleznotāju sekcijas sanāksmēs, tomēr personālizstādes gatavošana izvērtās par smagu un grūtu uzdevumu, kura veikšanai bija jāsakopo visi garīgie un fiziskie spēki, un tādēļ tā tika atlikta un atlikta. Taču pārāk ilga kavēšanās arī nebija pieļaujama, ja jau reiz bija pieņemts lēmums izlikt darbus publiskai apskatei. Leo vēlējās uzgleznot jaunas gleznas, bija jārāmē darbi, jāveido katalogs. Intensīvā gatavošanās izstādei atklāja Leo milzīgās, apbrīnojamās darba spējas. Viņš ļoti daudz strādāja, lai izstādē parādītu sevi, cik vien iespējams plaši un daudzpusīgi. Tā vien šķiet, ka Leo zemapziņā aptvēra, ka laika ir palicis pavisam maz. Jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā…. Citas iespējas vairs nebūs. Labi, ka līdzās bija uzticami palīgi. Vienlaicīgi ar gatavošanos izstādei Leo rakstīja rakstus žurnāliem un avīzēm, gatavoja runu izstādes atklāšanai. Viņš rakstīja gan par saviem portretiem, gan par laikabiedru portretiem, gan par profesoru Paulu Stradiņu, uzticēja papīram pārdomas par mākslu vispār. Radošais pacēlums bija milzīgs.

1964. gada 4. aprīlī Mākslinieku nama zālē tika atklāta Leo Kokles personālizstāde. Nāca draugi, kolēģi, radi, kaimiņi, modeļi, interesenti un ziņkārīgie. Skanēja mūzika, pavasara ziedi Leo un Terēzes rokās krājās kaudzēm. Telpu piepildīja spožās Leo krāsas, gleznas cita citu papildināja, visam cauri vijās možums, optimisms, uz skatītāju lūkojās daudz pazīstamu cilvēku, kultūras darbinieku, iemīļoti ar saviem pirmajiem panākumiem un dziļi cilvēciski mākslinieka atveidojumā. Izstāde bija pilnīgs pārskats par 20 gados padarīto. Spriežot pēc kataloga un fotogrāfijām, tā bija darbu pārpildīta – 151 glezna. Leo Kokles vēlēšanās bija pēc iespējas vairāk parādīt, ko var izdarīt strādīgs un talantīgs cilvēks. Pēc personālizstādes Rīgā Leo vēl paspēja sarīkot izstādi novadpētniecības un mākslas muzejos Jelgavā un Bauskā. Ar personālizstādi Leo Kokle pielika punktu noietajam ceļam, līdzšinējai daiļradei, atradumiem un kompromisiem. Viņš bija godīgi izpildījis savu mākslinieka misiju zemes virsū, nekad nepaļaujoties uz Dieva dotām spējām, bija strādājis, sevi nežēlojot, meklējis, mocījies. Savu talantu viņš bija izmantojis, lai vairotu skaistumu, lai radītu, cik bagāta var būt krāsu izteiksme, cik neizsmeļamas ir glezniecības iespējas, cik bagāta – cilvēka izjūtu gamma.
Ziņa par izcilā mākslinieka Leo Kokles nāvi 7. decembrī satrauca gan tuviniekus, gan visu mākslas pasauli. Tas satricināja Leo līdzcilvēku ierasto dzīvi, un reizē tas bija atgādinājums par dzīves straujo mainību un likteņa nepielūdzamību. Leo Kokles bēres bija lielas, Mākslinieku nama zālē pulcējot gandrīz visus, kas vien bija pazinuši Leo. Ar Leo aiziešanu beidzās liels, skaists posms mākslas dzīvē. Laikabiedru portretos mākslinieks atstāja liecības par savu laiku, tā dramatismu, ideāliem un estētiskajiem kritērijiem.

Māte rūpējās, lai Leo pēc nāves tiktu godāts un pieminēts, tāpēc viņa meklēja iespējas, kā izveidot Leo piemiņas muzeju, kur novietot viņa darbus. 1968. gada rudenī viņa ieguva nelielu mājiņu Kantora ielā 14. Draugiem palīdzot, tika veikts remonts un uzcelta piebūve – izstāžu telpa. Šurp nāca draugi, nāca interesenti un skolēni, taču, gadiem ejot, mātes spēki gāja mazumā, un viņa viena uzturēt muzeju vairs nespēja. Bija jādomā, ko darīt tālāk. Martas Kokles interese turpmāk saistījās ar Alūksni, taču piemiņas telpas izveide ievilkās vairāku gadu garumā.
1979. gada beigās, jau pēc Martas Kokles nāves, Leo Kokles māsa Aina Ķirķe Alūksne novadpētniecības un mākslas muzejam uzdāvināja mākslinieka darbu kolekciju un personiskās lietas, kas atradās Rīgā, Kantora iela 14. No vērtīgā dāvinājuma Alūksnes muzejā tika izveidota pastāvīgā ekspozīcija “Leo Kokle. Mākslinieka istaba”.