LŪCIJA SĀGAMEŽA NĀGELE

Lūcija Sāgameža Nāgele

Februārī Alūksnes muzejs saņēma nozīmīgu dāvinājumu – dzejnieces un nacionālās pretošanās kustības “Tālavas sili” dalībnieces Lūcijas Nāgeles Sāgamežas atmiņu pierakstu par mākslinieku Arvīdu Grībneru, kā arī viņa gleznoto Lūcijas Sāgamežas Nāgeles portretu. Paldies Jānim Nāgelim par vērtīgo dāvinājumu un mūsu novada vēstures liecību godāšanu.

Zīmīgi, ka pirms nepilniem 75 gadiem – 1947. gada pavasarī –  Lūcija par pretošanos padomju varai un patriotisko pārliecību sāka savu sāpju ceļu uz Tālajiem Austrumiem. Kā reiz teikusi pati Lūcija: “Dzīves ceļš nebija rozēm kaisīts, taču nožēlots netika nekas. Tika iegūta pieredze visam mūžam, prasme pelavu kaudzē zelta graudus ieraudzīt.” 

Arī tā mākoņa maliņa, no kuras  šobrīd uz mums veras Lūcija Sāgameža Nāgele, ir no zelta. 2021. gada novembrī Lūcija devās tālajā mūžības ceļā, atstājot šaisaulē mīlestības vārdus savai Dzimtenei.

“Mans mūža gājums sācies 1928. gada 19. martā, tuvu mistiskajai pusnakts stundai - 23:30. Tā bijusi šalcošu vēju, brāzmainu palūdeņu un pavasara jausmu caurstrāvota nakts, kas atstājusi neizdzēšamas pēdas manā raksturā. Baltu bērza līksti manam šūpulim tēvs kāris Mārkalnes pagasta “Sāgās”, vecās, senās lauku mājās, bet māmiņa, krusta zīmi pārmezdama mazajai pierei, pagalvī ielikusi tautas dziesmu un pasaku vācelīti,” tā par savu nākšanu pasaulē rakstīja Lūcija Sāgameža Nāgele.

Skolas gaitas Lūcija sāka Mārkalnes pamatskolā, kur pirmo reizi uzzināja par Staļina genocīdu, kad Sibīrijas moku ceļā tika aizvesta klases audzinātāja Austra Austere. Pēc pamatskolas beigšanas  Lūcija mācības turpināja Alūksnes vidusskolā (tagad Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzijā), un arī šeit nenorima okupācijas varas represijas, kas nežēloja un lauza cilvēku likteņus.  

Audzināta ticībā Dievam un dziļā Tēvzemes mīlestībā,  Lūcija nespēja samierināties ar padomju varu Latvijā, tādēļ 1945. gada 2. oktobrī ar vēl četrām Alūksnes vidusskolas meitenēm -   Līviju Eglīti, Intu Eglīti, Rēziju Lauci un Anna Prinduli - izveidoja nacionālās pretošanās kustības grupu “Tālavas sili”. Meiteņu galvenais mērķis bija atklāts vēstījums tautai par notiekošo Tēvzemē, aicinājums jauniešiem būt drosmīgiem un pievienoties pretošanās kustības rindām, kā arī atbalstīt nacionālos partizānus ar medikamentiem un literatūru. “Tālavas silu” dalībnieces drosmīgi uzsāka savu  nacionālo darbību, veidojot ar roku rakstītu žurnālu “Kokle”, kurā izteica protestu pret svešo varu, publicēja savu nostāju, pārdomas un dzejoļus. Katrs žurnāls, rotāts ar zīmējumu, kļuva par ļoti spēcīgu, emocionālu, patriotisku un gaidītu vēstnesi partizānu grupā Annā.

“Tālavas silu” darbības periods ilga 5 mēnešus, un to laikā žurnāls “Kokle” paspēja iznākt tikai četros eksemplāros, jo 1946. gada 26. februārī kustības dalībnieces tika izsekotas, apcietinātas un ievietotas Alūksnes milicijas aizturēšanas izolatorā.

Sekoja daudzas mokošas pratināšanas un draudi, cietumi Alūksnē, Valkā un centrālcietums Rīgā.  Visbeidzot Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Kara tribunāls par dzimtenes nodevību un darbību kontrrevolucionārā organizācijā, saskaņā ar KPFSR kriminālkodeksa 58-1 “a” un 58-11 pantiem, meitenes sodīja ar brīvības atņemšanu.

“17 gadu vecumā es uzrakstīju dzejoli “Latvijai 18. novembrī”, nespēdama samierināties ar svešas varas diktatūru manā dzimtenē. Šis dzejolis starp visiem citiem manas agrās jaunības grēkiem” tad izrādījās lielākā ļaunuma sakne, kuras izravēšanai 1946. gada 12. oktobrī Baltijas kara tribunāls ar devīgu roku piešķīra 10 gadus stingrā režīma labošanas darbu nometnē. Un, lai viņu sirdsapziņa būtu mierīga, ka iedots nav par maz, vēl 5 beztiesību gadus piedevām. Smagākais pārdzīvojums bija mūsu grupas jaunākās meitenes Intas Eglītes nāve 1947. gada 2. martā. Intu apraka masu kapos aiz centrālcietuma žoga – Matīsa kapsētā. Vai viņas nāvi ir iespējams aizmirst un piedot?” tā par nežēlīgajām represijām rakstīja Lūcija Sāgameža Nāgele. 

1947. gada 22. aprīlī Lūcija,  ar tūkstošiem citu notiesāto, tika izsūtīta uz Tālajiem Austrumiem. Visas sievietes un meitenes, notiesātas kā politiskās noziedznieces, bija šķirtas no ģimenēm, mājām un dzimtenes. Nebija vaidu un asaru, vienīgi kratīja nervu drudzis. Naktī ešelons pārbrauca Latvijas robežai. No Tēvzemes visas atvadījās ar dziesmām “Dievs, svētī Latviju!” un “ Mēs ticam trīs Latvijas zvaigznēm”.

Ceļš bija ļoti tāls un ilgs. Braucot vēl pa Latvijas zemi, meitenes rakstīja mazas vēstulītes saviem piederīgajiem un meta ārā no vagona cerībā, ka labi ļaudis tās nogādās pēc adreses. No sākuma vēl visas knapinājās ar centrālcietumā piederīgo atnesto pārtiku, bet tad tā izsīka. Tāls un nereāls sapnis bija ilgas pēc maizes… Lai nerastos depresija, tika dziedātas dziesmas, runāta dzeja, stāstīti stāsti par romāniem un filmām, adīts un tamborēts no izārdītajām dzijām ar pašdarinātām adatām. Aiz Irkutskas vilciens ilgi stāvēja, tur visus izlaida no vagoniem pasmelt ūdeni Baikāla ezerā. Tālāk sekoja brauciens augstā kalnā, kur kādā klintī bija iekalti vārdi, kurus Lūcijai neizdevās izlasīt. Tos par godu Staļinam vajadzēja iekalt kādam notiesātajam, lai glābtu savu dzīvību. Tālāk aiz Amūras, kur vilcienu pa daļām pārcēla ar prāmi, sākās Piejūras apgabals, un tad maija beigās tika sasniegts pārsūtīšanas punkts Buhto-Vaņinā.  Tūkstoš cilvēku gara kolonna no nometnes pa purvainu taigas ceļu devās Ohotskas jūras virzienā. Kolonnas vidū gāja politiski notiesātās sievietes, abos galos – kriminālnoziedznieces, bet gar malām bruņots konvojs ar suņiem. Sekoja nežēlīga izrēķināšanās ar politiskajām pretiniecēm, kuru, neizturot, daudzas ielēca jūrā. No šīs vietas sākās brauciens ar kuģi “Hercogs Jēkabs” uz nāves nometni Kolimā. Uz kuģa zagles un recidīvistes centās atņemt vēl to, kas pauniņās bija palicis pāri pēc garā ceļa. Uzsāktais brauciens nebija ilgs, kuģis avarēja, uzskriedams uz zemūdens klints, telpās strauji ieplūda ūdens un tika izziņots SOS. 

Pēc kuģa avārijas un laimīgas izglābšanās Lūcija atgriezās pārsūtīšanas nometnē. Otrreiz, nu jau uz kuģa “Džurma”, Lūcija vairs nenokļuva sliktā veselības stāvokļa dēļ, un tā paša gada augustā viņu pārsūtīja uz Amūras apgabala Zejas rajonu, kur daudzajās Sredņe-Belajas stingrā režīma labošanas darba nometnēs aiz dzeloņstiepļu divkārša žoga tika izciests piespriestais sods. 

Smagā darbā  un smeldzīgās domās aizvadīti septiņi gadi, par kuru laikā pārciestajiem  nežēlīgajiem pārbaudījumiem Lūcija dalījusies grāmatās “Šalc Tālavas un Dzimtenes sili”, “Neuzziedējušie vārdi” un “Caur laiku varām”:

 “Dzīvojām barakās, bieži vien kopā ar recidīvistēm un slepkavām. Darbā gājām bruņotu konvoju un suņu pavadībā. Un tomēr es uzskatu, ka man bija laimējies. Tās visas bija lauksaimniecības darbu nometnes, tādēļ arī pārtika bija labāka kā citur. Gadījās arī dabūt kādu kartupeli vai sīpolu.(..) Ziemas bija ļoti aukstas ar biezām sala miglām un vējainiem sniegputeņiem, vasaras svelmaini karstas. Zejas krastos bieži plosījās dzeltenas smilšu vētras. Reizēm lietus lija mēnešiem ilgi.” 

“Kādu laiku pinu grozus, jo tuvojas pavasaris, kad tie būs vajadzīgi kartupeļu tīrumos. Pašreiz dedzinām lielās mēslu kaudzes, savestas stepes klajumos. Deg pa vidu sasviesti salmi un zāle, deg gan seja, gan rokas gan no liesmām, saules un trakā pavasara vēja…”

“Vasara aiziet smagā darba tempā. Stādīšana, ravēšana, apkopšana – gurķi, tomāti, sīpoli, kāposti, kartupeļi. (..) Pārtika šausmīga, maizes normas tik mazas, bet izstrādes normas neatbilst mūsu spēkiem. Kad līst, strādājam slapji vai stampājamies pa dubļiem, melniem un lipīgiem.  Trakākais siena pļavās. Dienām ilgi pa rāvaino ūdeni līdz ceļgaliem. Man abas kājas pilnīgi jēlas. Sāp neizsakāmi.”

“Pirms dažām dienām sastapos vaigu vaigā ar nāvi. Izjutu to pilnīgi fiziski, pat it kā sarunājoties ar to. Mēs strādājām ļoti tālu no lēģera nedaudz kalnainākā apvidū oļu un grants raktuvēs. Rokamies dziļi iekšā kalnā un sviežam ārā oļus un granti. Virs mums paliek biezs melnās zemes slānis, apaudzis ar zāli. Šādā alā ir patvērums no vēja un aukstuma. Vienu brīdi salīdām visas galvenajā lielajā alā, lai apēstu sasalušo pusdienu maizes gabaliņu. Bija kaut kā ļoti neomulīgi, māca kaut kāda nojauta. Izgāju ārā un drebinājos savā nedaudz izraktajā aliņā. Pēkšņi šausmīgs brīkšķis, brūkošas zemes troksnis, kliedzieni, skaļa raudāšana. Centrālās alas “jumts” bija nogāzies uz ļaudīm. Viena sieviete pilnīgi aprakta, laukā pacelta tikai zila roka, otra gandrīz pa pusei zemē ar salauztām kājām, trešai neskaitāmi lūzumi. Vēl dažas ar mazākiem savainojumiem (..) Es skaļā balsī lūdzu Dievu un skaitu “Mūsu Tēvs debesīs”.

“…Esmu brigadiere 3. kategorijas invalīdēm, vienīgā jaunā sieviete visā brigādē. Manas sieviņas sīkajā sniegā grābj nopļautās auzas vai soju. Kad viņas pagurst, apsēdinu tās cieši čupiņā un apsedzu ar sakasītajām auzām, lai nenosalst. Pēc režīma priekšnieka pārbaudes vakarā mani atlaiž no brigadieres “goda”. Par sabotāžu valstij derīgā darbā…”

“…Ar vēršiem vedam mājās sienu no tālajām stepes pļavām. Izbraucam agri no rīta, atgriežamies tumsā. Šī ir stipro un spēcīgo brigāde, kurā esmu ieskaitīta. Man patīk gulēt uz augstā siena vezuma un lūkoties zvaigznēs. Greizie rati līdzinās apgāztam trijjūgam. Skaisti. Bet tad, kad pašai apgāžas vezums…” 

 “Beidzot kaut kādas ziņas no manām mīļajām meitenēm! Līvija strādājot Magadanā par kurpnieku. Annele kalnos zelta raktuvēs, Rēzija 180 km no Magadanas guļot, t. i. ārstējoties kādā lazerete. Cik sāpīgi, cik smeldzoši un skumji…”

Par 1949. gada 25. marta deportācijām: “Tā mēs neziņas un mokošu nojautu pārņemtas brienam savās ikdienas gaitās. Slapjām kājām, vējā un saulē aprautām brūnām sejām, vecajos armijas pusmētelīšos paslēptiem sūrās lēģera maizes gabaliņiem, un tomēr nesalauztas, lepnas un spītīgas. Un tad pēkšņi jaunas vēstis un arī vēstules atnes aprīļa otras puses pavasarīgais vējš. Nu jau mēs skaidri zinām, kas noticis mūsu tālajā zemē. Ceļos nometušās mēs lūdzam Visaugstākā gādību par visiem tiem, kas aizgājuši Golgātas ceļā un arī par tiem, kuriem laimējies izglābties.”

1954. gadā pēc valdības izdotā dekrēta par tiem, kas tikuši tiesāti nepilngadīgi, uz tuvējo pilsētiņu izbrauca Maskavas kara tribunāls un, otrreiz pārskatot lietu, Lūciju atbrīvoja no tālāka soda izciešanas. 1954. gada 18. septembrī Lūcija atgriezās Alūksnē.

Pēc Latvijas atmodas Lūcijai iznākušas četras dzejas grāmatas: “Caur laiku varām”, “Ievukas grāmata”, “Pasniedzu roku rudenim”, “Vēstule Pīķa kungam”, kā arī proza “Mans likteņstāsts”, publicēta “Via Doloresa” otrajā grāmatā. Dzeja arī kopkrājumā “Ezerlāse”, publikācijas laikrakstā “Malienas Ziņas”. Lūcijas dzeja publicēta arī ASV un Kanādā (“Treji Vārti”, “Monreālas Ziņotājs”, “Daugavas Vanagi”, “Laiks”).

“Dzīves ceļš okupētajā Latvijā nebija rozēm kaisīts, taču nenožēloju neko. Esmu bijusi precējusies un dāvājusi dzīvību gudram un labam dēlam. Man ir mīļa, saprotoša vedekla un brīnišķīgi mazbērni – mans lepnums un prieks. (…) Esmu pateicīga Dievam par savu likteni,” atzinusi Lūcija.

“Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es došu tev dzīvības vaiņagu,” saka tas Kungs, un es ticēju Viņam. Paliekot uzticīga savam Dievam, savai tautai un Tēvzemei, pa šauro laipu es pārgāju pāri šausmu bezdibenim. Un ne jau es viena. Tādi bija tūkstoši un tūkstoši, viņus vienoja viena ticība un mīlestība, viena sāpe un viens dvēselē degošs vārds –  Latvija. Ar dziļu cieņu un apbrīnu es atceros tos garā stipros cilvēkus, kas jau vairākas reizes tika malti šajās drausmīgajās   nāves   dzirnavās   un   tomēr   palika   nesalauzti   un   kvēlas   ticības   pilni,   dāsni atdodami savas atziņas un dzīves gudrību citiem.” 

Vēl tālumi klus,

Bet, tad runāt sāks

Likteņa zvans,

Tev stiprākai jābūt kā laiks!

Gaisa žņaudzošais tvaiks.

Cerību rītdienai iedegās krūtīs.

Rūtīs

Nakts vanagi pacēla spārnus

Kā karogu dīvu:

Melnā ciešanu straumē

Uzplauka sarkanbalts zieds.

/1949. g. Lūcija Sāgameža Nāgele/

image L. Sāgamežas Nāgeles portrets. Mākslinieks Arvīds Grībners image Lūcija Sāgameža Nāgele, 1943. g.
Alūksnes muzeja pētnieciskie materiāli
image Alūksnes vidusskolas 9b klases skolēni, 1945. g.
L. Sāgameža Nāgle pirmajā rindā ceturtā no labās puses.
Alūksnes muzeja pētniecības materiāli
image Izsūtījumā Sredņe-Belajā, 1950. g.
L. Sāgameža Nāgele otrajā rindā pirmā no labās.
Alūksnes muzeja pētnieciskie materiāli
image Izsūtījumā kopā arī brigādes strādniecēm. L. Sāgameža Nāgele pirmā no kreisās puses.
Alūksnes muzeja pētnieciskie materiāli
image L. Sāgameža Nāgele izsūtījumā, 1950. g.
Alūksnes muzeja pētnieciskie materiāli
image L. Sāgameža Nāgele pēc atgriešanās Latvijā, 1954. g.
Alūksnes muzeja pētnieciskie materiāli
image L. Sāgameža Nāgle Alūksnē uz Pilssalas tilta, 1950. gadu otrā puse.
Alūksnes muzeja pētnieciskie materiāli
image L. Sāgameža Nāgle Alūksnē, 1950. gadu otrā puse.
Alūksnes muzeja pētnieciskie materiāli
image Lūcija Sāgameža Nāgele 55. gadu jubilejā.
Alūksnes muzeja pētnieciskie materiāli
image L. Sāgameža Nāgle ar dēlu Jāni, 1983. g.
Alūksnes muzeja pētniecības materiāli
image Grāmata "Caur laiku varām"
Alūksnes muzeja pētniecības materiāli
image Grāmata "Caur laiku varām"
Alūksnes muzeja pētniecības materiāli
image Grāmata "Caur laiku varām"
Alūksnes muzeja pētniecības materiāli
image L. Sāgamežas Nāgeles centrālcietumā darinātie rokdarbi.
ANM 15749/1-4
image L. Sāgamežas Nāgeles centrālcietumā darinātie rokdarbi.
ANM 15749/1-4
image L. Sāgamežas Nāgeles centrālcietumā darinātie rokdarbi.
ANM 15749/1-4
ALŪKSNES MUZEJS

Adrese: Pils iela 74, Alūksne, Alūksnes novads, LV-4301
Tālrunis: +371 64381321
Mob.tālrunis: +371 25665538
E-pasts: [email protected]