RŪDOLFS VĒTRA

“Viņš baidījās pelēcīgā ikdienā apsūnot kā akmens, kas guļ tālu no skanīgiem ceļiem un rīta vēju apdvestiem kalniem. Viņš gaidīja brīnumu, pārsteigumu, kas iebrāztos dzīvē, ievirzītu to jaunā gultnē, tādā, kas būtu līdzsvarā ar viņa dvēseles tieksmēm. Viņš lūdza nodzīvotajiem gadiem piešķirt viņa dzīvei vairāk brīvu brīžu. Grāmatas, krāsas, mūzika deva ikdienai vieglāku lidojumu. Viņa ceļa biedri vienmēr bija radošā doma, sapņi un fantāzijas,” tā par savu tēvu Rūdolfu Vētru rakstījusi Māra Vētra Amoliņa. 

Šodien, 4. decembrī, mūsu novadniekam māksliniekam un dzejniekam Rūdolfam Vētram aprit 110 gadskārta. 

Manai vijolei

Skaniet nu, pirksti, uz drebošām stīgām,

Skaniet, nu stīgas, dzīvības pilnas –

Daudz sapņu vēl sirdij nesapņotu,

Daudz dziesmu lūpām vēl nedziedātu!

 

Žūžojiet, šalkojiet

Teiku par laimi

Dvēseli meldijām paceļat līdzi!

 

Dejojiet, pirksti, uz drebošām stīgām

Smejaties, stīgas, ik dzīvībai pretī –

Ritmam lai asinis šalkojas līdzi.

Miesa lai mūzikā mūžību sajūt!

 

Vai pirksti grib raudāt uz drebošām stīgām,

Vai stīgas grib vaimanāt žēli kā sāpes?

Kad nebūs reiz sapņu, pietrūks kad dziesmu

Un acis vairs nestaros degošu liesmu,

Un mana vijole stāstīs par maldiem –

 

Tad varēs stīgas reiz

Reiz pārtūkt ar pēdējo dziesmu…

 

Skaniet vēl, pirksti, uz drebošām stīgām,

Šalciet vēl stīgas kā meži, kā vētra!...

/Rūdolfs Vērta/

 

Rūdolfs Vētra dzimis 1911. gada 4. decembrī Mālupes pagasta “Brūnās” Annas un Kārļa Mūrnieku – Murjāņu ģimenē, kurā jau auga dēls Augusts, nācis mātei pūrā līdzi no iepriekšējām attiecībām. Pirms Rūdolfa piedzimšanas Murjāņu ģimenei likteņa pirksts uzlika smagus pārbaudījumus. Kārli un Annu Dievs bija svētījis ar dēliem, taču abi pirmdzimtie - 1909. gadā dzimušais Teodors un 1910. gadā dzimušais Roberts - piedzima ļoti vārgi un nodzīvoja vien pāris dienas. Arī Rūdolfs piedzima ļoti vārgs un pēc trīs dienām nopietni saslima. Tēvs, cīnoties par dēla dzīvību, nakts vidū no mājām steidzās uz Alūksni modināt aptiekāru, lai dabūtu zāles, kuras palīdzēja uzlabot dēla veselības stāvokli.

1912. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Sibīrijā. 1914. gadā viņi atgriezās dzimtenē un ģimenē piedzima vēl viens dēls Artūrs. 1916. gadā tēvu nosūtīja  kara dienestā uz Valku, kur drīz vien pārcēlās arī sieva ar dēliem, lai būt tuvāk vīram. Valkā Rūdolfa mamma īrēja istabiņu un pie stacijas tirgojās ar pienu un maizi. Tēvs bieži nāca uz dzīvokli ciemoties un atnesa biezputru un citus produktus. Dažreiz visus trīs puikas aizveda uz kino. Pa šo laiku Rūdolfs bija pats iemācījies lasīt. Kad māte mācīja vecāko brāli Augustu, Rūdolfs visas gudrības noskatījās pār brāļa plecu. Sajūtot tuvojamies kara šausmas, Rūdolfa vecāki atkal nolēma pārcelties uz Sibīriju, kur sākotnēji apmetās uz dzīvi pie vectēva Andreja (Kārļa tēvs). Rūdolfa tēvs iztiku sāka pelnīt ar kandžas tirgošanu, jo par to varēja nopelnīt lielu naudu.

Drīz vien Mūrnieku – Murjāņu ģimene kļuva kuplāka, tai pievienojās vēl viena atvasīte – māsiņa Austra. Dzīvošanas pie vectēva Andreja kļuva par šauru, tāpēc Rūdolfa tēvs sāka meklēt vietu, kur uzbūvēt pašiem savu māju. To nolēma būvēt netālu no Kārļa brāļa mājas. Zeme Sibīrijā tolaik bija dabūjama par brīvu, tikai pašam bija jāizcērt meži un jāierīko tīrumi. Mājas būvniecībā palīdzēja arī māte, astoņgadīgais dēls Augusts un tēva brālis Rūdolfs. Tomēr līdz ziemai māja vēl netika uzcelta, tāpēc auksto laiku nācās pavadīt pie vecmātes Jūles, klausoties, kā viņa, vērpjot, stāsta pasakas un dažādus notikumus no Sibīrijas dzīves. Ziemā zēni iemācījās paši uztaisīt slēpes, tikai nebija piemērota slēpošanas tērpa. Mugurā tika vilkti Valkā šūdinātie mēteļi, villainās zeķes ievilktas salāpītās pastalās. Braukšanas no kalniem bieži beidzās ar sasitumiem un brūcēm, bet Rūdolfa tēvs to sekmīgi ārstēja ar zirnekļa tīkla uzlikšanu uz traumētajām vietām. Citu zāļu viņiem nebija. Latviešiem dzīve Sibīrijā kļuva arvien bīstamāka. Braucot uz Ujaras tirgu, nācās uzmanīties no lielceļu laupītājiem, kuri braucējiem atņēma naudu un ēdamo.

Dzīvojot Latvijā, Rūdolfa tēva ģimene bija piederējusi pie Alūksnes luterāņu draudzes, apmeklējusi baznīcu. Taigā tā visa nebija, tāpēc latviešu kolonija nodibināja “Māju draudzi”. Vecāki sāka apmeklēt šādas saiešanas un mazo Rūdi ņēma līdzi. Pāris reizes arī Rūdim tika dots uzdevums nest un padot Svēto sakramentu – maizi. Viņš jutās ievērots un pilntiesīgs draudzes loceklis. Rūdim ienāca prātā sacerēt Dieva dziesmām citus garīgos vārdus. Viņš tos uzrakstīja un parādīja runātājiem. Tie pieskaņoja kādu melodiju, un vairākos svētrītos draudze tās dziedāja, Rūdi pēc tam cildinot. Mazais zēns sāka cītīgāk lasīt Bībeli. Aizraujoša lasāmviela viņam šķita Vecā Derība, tajā bija interesanti stāsti un mazāk filozofijas, kā Jaunajā derībā.  

Kad Latvija kļuva brīvvalsts, Rūdolfam bija desmit gadi, un ģimene atgriezās dzimtenē. Latvijā ģimene zemi īpašumā neieguva, tāpēc sāka to rentēt vai apstrādāt uz, tā saucamā, pusgrauda. Tēvs piepelnījās pie saimnieka ar linu kulšanu, bet māte vērpa saimniecēm linus.

1922. gadā Rūdolfs uzsāka mācības Mālupes pagasta Brencu pamatskolā, kur nomācījās 4 gadus. Mācības viņš turpināja Kalncempju pagasta Priednieku pamatskolā līdz 1927. gadam. Redzes pasliktināšanās un sliktā veselība neļāva pabeigt pamatskolu. Pēc 4. klases mācības bija jāpārtrauc, kuras jau tā Rūdolfs bija uzsācis 11 gadu vecumā, jo Sibīrijā nebija iespēju apmeklēt skolu.

1924. gadā, kad Rūdolfam bija tikai 13 gadi, viņš sāka nopietni pievērsties dzejai. Domas bieži atgriezās pie Sibīrijā piedzīvotā, un 1927. gadā viņš uzrakstīja septiņas brošūras ar atmiņām par taigā redzēto. Vāki bija noformēti ar krāsainiem uzrakstiem un zīmējumiem, krāsaini attēli bija arī iekšlapās. Mācoties skolā, klases audzinātāja Rūdolfa domrakstus kā paraugus pārējiem bērniem lasīja priekšā.  16 gadu vecumā viņš pats iesēja un noformēja savu pirmo dzejas grāmatiņu “Bērnības fantāzija”.

Lai realizētu savas literārās ieceres, Rūdolfs jau agri sāka sūtīt korespodences – tēlojumus, dzejas, feļetonus vietējiem laikrakstiem. Vairākos laikrakstu turpinājumos varēja lasīt arī pirmās noveles. Radošu prieku sniedza izdevniecībās: “Malienas Ziņas”, Rūjienas Ziņas”, “Madonas Avīze”, “Balvu Avīze”, “Pļaviņu Avīze” un “Gulbenes Ziņas”. Vēlāk Rūdolfs savas literārās ieceres sūtīja arī Rīgas periodikai: “Latvijas Kareivim”, “Brīvājai Zemei”, “Tālei” u.c. Rīta laikraksta “Pēdējā brīdī” redaktors Liepa Rūdolfam piedāvāja sniegt laikrakstam ziņas par nozīmīgākajiem notikumiem apkārtnes sabiedriskajā dzīvē. Literārās darbības sākumā Rūdolfs pieņēma vairākus pseidonīmus: R. Saulgaitis, Frido Ridiraido, Dr. Mikroskops, Raidis, Vilis Zelmenis. Viens no biežāk izmantotajiem pseidonīmiem bija Aivars Vētra. Kā šķērsli, daudziem labiem Rūdolfa nodomiem bija ļaunais liktenis, kas bija uzspiedis savu zīmogu jau kā mazam bērnam, šūpulī gulošam. Aiz sijas aizspraustais duncis uzkrita virs Rūdolfa labās acs. Turpmāk visu dzīvi nācās pavadīt ar brillēm. Acs aklumu ārēji izdevās nomaskēt.

Rūdolfa vecākiem nebija līdzekļu, un viņi neatbalstīja mācīšanos augstās skolās, tādēļ Rūdolfs sāka mācīties par beķeri, vēlāk par mēbeļu tapsētāju un burtlici. Strādājot Gulbenes drukātavā, tika iespiestas vizītkartes ar šādu tekstu: “Aivars Vētra, literārs klaidonis, dzejnieks, kas cieš badu un slāpst daiļuma.”

1927. gadā Rūdolfs iestājās Litenes – Mežgales piensaimniecības sabiedrībā “Avots” kā praktikants rokas krejotavā, pēc kursu beigšanas, vairākus gadus nostrādāja Kalncempju piensaimniecības sabiedrībā. 1932. gadā, būdams aktīvs arī sabiedriskajā dzīvē, viņš piedalījās arī “Darba jaunatnes” Litenes nodaļā, iesaistoties dramatiskās pašdarbības kopā. Pirmās brīvvalsts laikā Alūksnē tika noorganizēta Malienas jauno Rakstnieku un mākslinieku biedrība. 1932. gada 31. augustā uz šīs  biedrības  dibināšanas sapulci  tika uzaicināts arī Rūdolfs. Šajā dzīves periodā  Rūdolfs kļuva par līdzstrādnieku mēnešrakstam “Tāle”. 1933. gada 4. februārī Alūksnē tika rīkots plašs rakstnieku vakars, kurā savus darbus lasīja vietējie literāti, arī Aivars (Rūdolfs). Šajos gados Rūdolfs Murjāns bija pieņēmis pseidonīmu Aivars Vētra.

Rūdolfs sāpīgi pārdzīvoja savu nepietiekamo zināšanu līmeni, tāpēc nolēma meklēt darbu Rīgā, kur brīvajā laikā būtu iespējams mācīties. Viņš iestājās darbā Rīgas Galvenajā pastā par pastnieku, vēlāk ebreju Z. ASS veikalā Marijas ielā 8 par “iekšā rāvēju” (t. i. – bija jāstāv uz ielas un jāaicina garāmejošos cilvēkus ienākt veikalā). Kādu laiku Rūdolfs strādāja arī Strādnieku teātrī, vakaros mācījās Rīgas pilsētas 4. papildskolā Kalpaka bulvārī 8. Par pasniedzējiem skolā strādāja Marģers Zariņš, Arvīds Brastiņš, Uga Skulme. Klases audzinātāja Herta Stepe Rūdolfam izgādāja brīvas vakariņas un nopirka zābakus. Pateicībā par to viņš rakstīja labus domrakstus un visās mācībās saņēma augstāko vērtējumu. Rūdolfs vēlējās iestāties Mākslas Akadēmijā, taču šķērslis bija vidējās izglītības trūkums, tādēļ nācās samierināties ar Jēkaba Bīnes vadīto glezniecības studiju, mācoties līniju pareizību un krāsu izjūtu. J. Bīnes studijā viņš nomācījās vienu gadu, no 1934. līdz 1935. gadam. Pēc tam  Rūdolfs iestājās  Tautas augstskolā, literatūras – žurnālistikas studijā. Viņa studiju biedri bija Jānis Trimda, Voldemārs Branks, Kārlis Fimbers un Edgars Dumburs. Literārajā studijā “Jaunā Tauta” bija iestājies arī Rūdolfa draugs Vidars Balts, ar kuru izveidojās cieša draudzība līdz pat Vidara mūža beigām. Vēl kādā citā literārajās studijā darbojās otrs Rūdolfa draugs  - Nikolajs Kauķītis. Tolaik ne vienmēr Rūdolfam izdevās īstenot savas literārās ieceres. Interesējoties par vēsturi un, sarakstoties ar Lestenes skolotājiem, viņš uzrakstīja lugu “Lestenes Dāvis”, kuru parādīja Annai Brodelei, bet luga tika nokritizēta kā pārlieku nacionālistiska.

Drīz vien Rūdolfam nācās atgriezties laukos, jo māte slimoja, un bija jāpalīdz vecākiem. Rūdolfs sāka strādāt Mazsalacas piensaimnieku sabiedrībā, pēc tam Mežotnes pagasta Bullēnu krejotavā. Mežotnē viņš sastapa savu mīļoto Zelmu, ar kuru apprecējās Mežotnes baznīcā 1940. gada 31. oktobrī. 1943. gadā viņiem piedzima meita Māra. Sākoties karam, ģimene bija spiesta pamest savas mājas un slēpties tuvākajā apkārtnē svešās mājās. Rūdolfs skaitījās karam nederīgs slimo acu dēļ. 1944. gadā, kad pāri gāja frontes līnija, nācās uzņemt un barot gan vācu, gan krievu karavīrus. 1945. gadā ģimene pārcēlās uz Emburgas ciema “Stabu” krejotavu, kur bija atbrīvojusies vadītāja vieta. Tā atradās 10 km no Iecavas un ceļš tika mērots ar riteni. Ja gribēja braukt 2 cilvēki, tad viens sāka braukt un pēc kāda gabala riteni nolika grāvī, un tālāk gāja ar kājām. Kad otrs pienāca pie riteņa, tas sāka braukt, līdz atkal pirmajam garām, un tā varēja pārvietoties visu ceļa gabalu. Tā uz priekšu varēja tikt ātrāk.

1945. gadā Rūdolfs pabeidza J. Zandarta vispārējos grāmatvedības kursus, jo cerēja ar laiku iegūt grāmatveža darbu. Pēc tam uzsāka mācīties Jāņa Rozentāla mākslas vidusskolā, jo viņam bija dotības zīmēšanā un vēlme papildināt savu izglītību. Mākslas vidusskolā Rūdolfam gan pabeigt izdevās tikai 1. un 2. kursu. Šajā dzīves posmā Rūdolfs iepazinās ar topošo grafiķi Dzidru Ezergaili. Te nodibinājās viņu draudzība un sarakste līdz mūža galam. Dz. Ezergaile Vētriņu iesaistīja exlibri pulciņa darbībā, viņš kļuva par tā biedru, ar savām grāmatzīmēm piedalījās izstādēs un apmeklēja pulciņu sanāksmes, kamēr vien atļāva veselība.  

No 1946. līdz 1949. gadam Rūdolfs sarakstījās ar Republikāniskās tautas Mākslas nama Tēlotājas mākslas neklātienes kursu inspektoru E. Stropu, kurš regulāri sūtīja norādījumus zīmēšanā un teorijā. E. Stropu patīkami pārsteidza Rūdolfa rūpīgi izvestie “klusās dabas” uzdevumi, viņš aicināja zīmēt daudz un vienmēr pēc dabas, tad darbam būs paliekoša vērtība. Šajā periodā pēc izsūtītajām skicēm viņš zīmēja kolhozam plakātus un veica tautas namu un klubu izdaiļošanas darbus.

Jau no jaunības Rūdolfs bija sadraudzējies ar fotoaparātu. Atvaļinājumos būdams, viņš fotografēja skaistākās dabas ainavas, kas reizēm pārtapa eļļas krāsu gleznās, kurām rāmjus vienmēr darināja Rūdolfs pats. Dzīvodams “Stabos”, viņš bija tuvas un tālas apkārtnes fotogrāfs. Pie viņa  ļaudis nāca fotografēties galvenokārt dokumentiem. Rūdolfs katru dienu vingrinājās zīmēšanā, spēlēja vijoli, mācījās notis un arī nedaudz angļu valodu.

1956. gadā ģimene pārcēlās uz 50 km attālo Umpartes sakaru nodaļu, kur Rūdolfs sāka pildīt priekšnieka pienākumus. Bija jāpārzin telefona centrāles darbība, pasta sūtījumu noformēšana, tāpēc Rūdolfs Rīgā pabeidza sakaru darbinieku kvalifikācijas celšanas kursus. 1962. gadā Rūdolfs atstāja darbu sakaru nodaļā, jo sievas māsa Mirdza uzaicināja ģimeni uz dzīvi Rīgā, viņas personīgajā mājā. Visas brīvās vietas pie sienām tika aizpildītas ar Rūdolfa gleznām, un telpās vienmēr valdīja eļļas aromāts. Šajos gados Rūdolfs uzturēja kontaktus ar pazīstamiem literātiem. Viņš ciemojās pie Elzas Stērstes, Felicitas Mežsētas, Alberta Gulbja, Kārļa Eliasa, Paulīnas un Antona Bārdām, Frīdriha Lāča, Roberta Sēļa, Kārļa Kraujiņa un Lizetes Kalniņas.

Kad Rīgā tika organizēti esperanto valodu kursi, tie ieinteresēja arī Rūdolfu. Viņš viegli valodu iemācījās, sāka abonēt žurnālus esperanto valodā un sarakstīties ar citu valstu šīs valodas zinātājiem. Līdz mūža beigām Rūdolfs iesaistījās Rīgas esperantistu dzīvē. 2005. gada ziemā bija pēdējā reize, kad viņš piedalījās esperantistu darba pārskata sapulcē, kurā viņš atnākušajiem dāvināja savu dzejas grāmatu “Dzīves valdzinājums” un viņu acu priekam izrādīja savas gleznas. Brīvās dienas Rūdolfs bieži pavadīja uz upēm gumijas laivā, kurai bija dots nosaukums “Delfīns”. Ar iecienīto balto eļļas krāsu šis nosaukums bija rūpīgi uzzīmēts uz laivas korpusa. Ceļots tika pa Gauju, Lielupi, Salacu, Mēmeli, Ventu, Ogri, Vadaksti un Pededzi. Rūdolfs vāca informāciju un apkopoja raksturojumus par Latvijas ezeriem, parkiem, gravām, klintīm, dižkokiem un akmeņiem. Tāpat arī iekārtoja kladi ar ārstniecības augu aprakstiem un to ārstniecisko pielietojumu. Interesi izraisīja arī nezināmas sēnes – ar mežā līdzpaņemtu sēņu grāmatu tās tika lasītas un liktas atsevišķā traukā un nestas rādīt uz Dabas muzeju.

Kā kolekcionāru Rūdolfu interesēja markas. Vēl laukos dzīvodams, viņš tās pasūtīja un saņēma kopā ar albumu no kāda Rīgas veikala. Kopā tika sakrātas ap 800 marku. Tāpat viņu interesēja akupunktūra. Viņa pierakstos var apskatīt zīmējumus ar aprakstiem, pie kādām slimībām, kurās vietās cilvēka ķermenī atrodas meklējamie punkti. Rūdolfs pētīja arī tautiskos ornamentus un interesējās par dievturību, lasīja Ernestu Brastiņu – dievturu vadoni.

1970. gadā Rūdolfs izgāja 84 stundu programmu un beidza Latvijas PSR Kinoamatieru biedrības organizētos kursus “Kinoamatieru tehniskā ABC”. Viņš uzņēma 16 filmas par dažādām personībām, piemēram, marīnistu Kreicu, rakstnieku Kārli Kraujiņu, gleznotāju Eduardu Metuzālu.

Ar Džemmas Skulmes atbalstu, 1987. gada 19. jūnijā, Mākslinieku namā tika sarīkota Rūdolfa Vētras 75 gadu jubilejas izstāde “Saulrieta krāsas”. Vēl jubilejas izstādes tika sarīkotas uz 85 gadu jubileju Mākslas salonā Brīvības ielā 52 un uz 90 gadu jubileju Vecrīgas bibliotēkā. Vairākas gleznu izstādes tika rīkotas Alūksnē, arī Gulbenē un Tirzā.

Rūdolfam lielu gandarījumu sniedza tas, ka 38 viņa dzejoļi tika iekļauti Imanta Auziņa kārtotajā kopkrājumā “Mūža acis”. 2000. gadā Valters un Rapa grāmatnīcā notika viņa dzejas grāmatas “Dzīves valdzinājums” prezentācija. Tā paša gada 4. augustā Rūdolfs gleznas rādīja arī savā dzimtajā Alūksnē, Alūksnes muzejā, kur apmeklētājiem dāvināja savu jauno dzejas grāmatu.

2004. gadā, ar meitas palīdzību, Rūdolfs sakārtoja jaunu dzejas grāmatu “Saulrietus un dzejas nevajag skaitīt”, kurā viņš uzrakstīja savu mūža pēdējo dzejoli “Saruna ar vijoles stīgu”.   Priecīgs bija notikums, kad 2005. gadā izdevniecībā “Neptuns” tika izdota grāmata “Tīrradņi” (Naivā māksla Latvijā), kurā viens grāmatas atvērums bija veltīts Rūdolfa mākslai.

2005. gada 4. decembris, Rūdolfa 94. dzimšanas diena, bija pēdējā tikšanās ar draugiem. Gadu nasta bija saliekusi viņa muguru, pasliktinājās arī redze, viņš pastāvīgi jutās noguris. Viņa aiziešanu no šīs pasaules paātrināja pēdējā personālizstāde 2006. gada 15. februārī, Aspazijas mājā, Dubultos. Viņa mākslinieka gaitas bija sākušās ar Sibīrijā līdzpaņemto Aspazijas “Ziedu klēpi” un beidzās Aspazijas mājā 2006. gada 15. februārī līdz ar viņa pēdējo izstādi “Acīs deg saulriets”. Pats viņš vairs izstādē nepiedalījās un, kad tuvinieki atgriezās mājās, tad atrada viņu guļam istabā uz grīdas pie izsista balkona loga. Visa viņa būtība bija tiekusies ārā no dzīvokļa  – pie savām mīļajām gleznām, mīļajiem cilvēkiem, bet kā putns, aizlauztiem spārniem, viņš bija sabrucis savā sprostā. Rūdolfa Vētra dzīvība izdzisa Gaiļezera slimnīcā 2006. gada 21. februāra rītā. 25. februārī Rūdolfu Vērtu guldīja Ziepniekkalna kapos blakus sievai Zelmai.

 

 

*Izmantotā literatūra: Māras Vētras Amoliņas grāmata " Vētriņš un viņa trīs mūzas", Alūksnes muzeja pētniecības un krājuma materiāli.

*Galerijā apskatāma daļa no Rūdolfa Vētras gleznām, literārajiem darbiem, dokumentiem, dzejoļu grāmatām un citām personīgajām lietām, kas glabājas Alūksnes muzeja krājumā.

ALŪKSNES MUZEJS

Adrese: Pils iela 74, Alūksne, Alūksnes novads, LV-4301
Tālrunis: +371 64381321
Mob.tālrunis: +371 25665538
E-pasts: [email protected]