Muzeju nakts 2026

Pirmais stāsts
Mēs esam ļoti, ļoti senas – no viduslaikiem, no 13.-14. gadsimta. Reiz bijām kopā, bet tagad izšķirtas pa vairākām vitrīnām. 
Mūs atrada Alūksnes novada Annas pagasta “Virsaišos” 2008.gada 10.martā. Septiņus gadsimtus mēs bijām jums tepat līdzās, bet jūs to nemaz nezinājāt! 
Toreiz, pirms 18 gadiem, “Virsaišu” saimnieks iekopa savu zemi un rāva koku celmus. Liels bija viņa pārsteigums atklājot, ka viena koka saknes bija izaugušas cauri mūsu saimnieces kapam…! Kopā ar saimnieces kauliem mūs salika kastē un aizveda uz lielu ēku Alūksnē. 
Mūs restaurēja un pieņēma muzeja krājumā. Tagad esam goda vietā ekspozīcijā un ikviens var mūs aplūkot jau daudzus gadus. Ekspozīcijā “Laikmetu mielasts” mūs var atrast ar sesto, devīto un desmito numuru. Uzzini, kas mēs esam!? Varam tev pačukstēt – ja šodien aiziesi uz Ekspresizstādi muzeja pirmajā stāvā, tad varēsi aplūkot arī pašu Anniņu! Kas ir Anniņa un kāpēc viņu tā sauc – dodies uz pirmo stāvu un tu to atklāsi!

Es esmu sens – mani izgatavoja pirms deviņiem gadsimtiem. Kad mani atrada pēc daudzajiem gadu simtiem Asaru senkapos, mans saimnieks savā atdusas vietā bija apbedīts ar galvu uz austrumiem, kā jau vīrietis, atbilstoši tā laika striktām paražām. Sievietes tolaik apbedīja, guldot ar galvu uz rietumiem. Šāda pagānu  tradīcija man ir pretīga. Kristus svētība uz mana asmens – pagāna rokās! 
Mani atrada latgaļu vīrieša apbedījumā Asaru senkapos kopā ar bronzā apkaltu jostu.
Uz manis joprojām lasāma daļa no inkrustēta uzraksta – tas sākas ar zilbēm “BENE”, no “Benedictus”, un asmenī gravēts Svētā Gara vārds. 
Kas es esmu? Uzzināsi, ja ekspozīcijā “Laikmetu mielasts” aplūkosi eksponātu skapī pie sienas!

Es esmu liela, bieza un ļoti nozīmīga savā būtībā. Mani pasniedza kā dāvanu Alsviķa pagasta Nēķena muižas Pēterim Petrītim ļoti svarīgā dzīves notikumā - par godu dēla Andreja piedzimšanai!
Pētera liktenis bija skumjš – viņš kļuva par laupītāju, jaunā gadsimta sākumā iesaistījās revolucionārajā kustībā un 1906.gadā tika izraidīts uz Permas guberņu, nosakot trīs gadu aizliegumu atgriezties Baltijā. Latvijas pirmās brīvvalsts laikos viņš atkal dzīvoja Alsviķu pusē, līdz pat savai nāves stundai 1936. gadā. 
Viņa dēls Andrejs Petrītis kļuva par kurpnieku, saimniekoja agrārās reformas laikā piešķirtā zemē, aizsaulē devās sešus gadus pēc tēva nāves, 1942.gada 29.martā.
Ja atradīsi mani ekspozīcijā “Laikmetu mielasts” ar numuru divi, tad varēsi aplūkot arī seno druku! Savukārt es pati esmu radusies 1825.gadā Pēterburgā.

Ko tikai visu mēs esam pieredzējušas..! Sāpju kliedzienus, asinis, lūgumus apžēlot un nesist, lūgumus atbrīvot, žēlabas par mājās palikušajiem bērniem un sievām, mātēm un tēviem, par kuriem jāparūpējas… Tas bija mokošs laiks gan mums, gan cilvēkiem. Diemžēl ne tiem, kuri mūs ņēma rokās un izmantoja pret revolūcijas dalībniekiem – nežēlīgi un varaskāri…Baisi kļūst, to visu atceroties… Tagad mēs esam Alūksnes novada muzeja ekspozīcijā “Laikmetu mielasts” un visi var mūs aplūkot – joprojām cilvēku sejās, kas mūs uzlūko, redzam nepatiku, bailes un līdzjūtību…
Mēs esam divas, un glabājam sevī stāstus par krievijas impērijas veiktajām represijām pret Alūksnes puses cilvēkiem 1905.gada revolūcijas laikā. Alūksnes pusē bija maz nogalināto revolucionāru – viņus aizturēja, sita, iebiedēja pils pagrabos un palaida vaļā, lai pārējie redz, kas notiks, ja vērsīsies pret cara varu. 
1905.gada oktobra beigās notika pirmā atklātā tautas sapulce, kuras laikā revolucionāru starpā vadītāja loma bija Jānim Balodim – Kanaviņu pusmuižas  rentniekam - viņš arī kļuva par tautas milicijas vadītāju. 
1905.gada 18.decembra rītā Alūksnē ieradās krievu ulānu jātnieki kopā ar latviešu policistiem barona Fītinghofa aizsardzībai.
Revolucionāri ap šo laiku jau bija pārņēmuši dzelzceļa līniju un cerēja pa to bez kaujas atkāpties. Kareivju apšaudīts, vilciens ar revolucionāriem izbrauca uz Vecgulbeni. Vairāki revolucionāri tomēr beigās tika arestēti un atceļā uz Alūksni 18.decembra vakarā vai 19. rītā ulāni pārtvēra arī Jāņa Baloža pajūgu. Viņš tika nošauts turpat uz vietas, ceļmalā - starp Kanaviņām un Alūksnes dzelzceļa staciju… Nodedzinājuši vairākas mājas, krievi devās atpakaļ uz Alūksni, kur arestētos sadzina pils pagrabos, pirms pārvest tālāk uz Valku. 
20.datumā  viņus nomainīja ģenerāļa Aleksandra Orlova nodaļa. Tā apmetās Alūksnes pilī un sita, mocīja visus, ko vien krievu varai bija noderīgi par revolucionāriem nosaukt. No alūksniešiem nogalināja tikai Jāni Balodi. Lielākā daļa revolucionāru tika “tikai” notiesāti ar cietumsodu vai līdz 9 gadiem darba katorgā.  Tas bija nežēlīgs laiks…
Mani, kam ekspozīcijā ir Nr. 2, toreiz ieguva Eduards Avots – viņš tika apcietināts kopā ar brāļiem Kārli un Jāni un pēc atbrīvošanas no pēršanas kambara samaksāja  karavīram un pretī saņēma mani. Kas es esmu? Un kas atrodas man līdzās ar numuru viens?

Es esmu ļoti, ļoti īpašs – mani piešķīra cilvēkiem par izcilu varonību pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. No 1920.līdz 1924.gadam es biju vienīgais Latvijā, bet kopš 1928.gada mani vairs nepiešķir nevienam. 
Es nonācu arī 5.Cēsu kājnieku pulka virsseržanta Paula Reismaņa rokās par 1919.gada 2. jūlija cīņām pie Lejkas mājām Rīgas apkaimē.
Paulis bija ļoti drosmīgs un varonīgs! Viņš piedzima 1888.gada 30.oktobrī Annas pagastā. Krievu armijā iesaukts divreiz, dienējis 2.Keksholmas kājnieku pulkā un  224.Juhņevas kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās Austrumprūsijā, ticis ievainots. Pēc izveseļošanās iedalīts 4.Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā. Apbalvots ar Jura krusta IV šķiras ordeni. Armiju atstājis 1917.gada septembrī.
Bet tad…Tad atkal iesaukts armijā, tikai šoreiz Latvijas armijā. Tas notika 1919.gada  6.jūnijā. Piedalījies cīņās pret landesvēru pie Cēsīm, Lodes stacijas un Juglas, pēc tam kaujās pret bermontiešiem, kā arī Latgales atbrīvošanā. 1919. gada 2.jūlijā Rīgas apkaimē pie Lejkas mājām, kad rotu sāka nikni apšaudīt, Paulis Reismanis ar labi mērķētu ložmetēja uguni apklusināja vācu ugunspunktus un padzina pretinieku no pozīcijām, lai gan pats tika ievainots. Tāds bija mans saimnieks!
No Latvijas armijas tika atvaļināts 1920. gada 25.septembrī un bija zemkopis Annas pagasta “Dambjos”. Paulis Reismanis mūžībā devās 1967.gada 18.jūlijā un ir apbedīts Alūksnes Lielajos kapos. Bet es pats Alūksnes novada muzejā esmu kā apliecinājums mūsu senču varonīgajām gaitām, piedaloties Latvijas Brīvības cīņās. Kā tev šķiet, kas es esmu? Man numurs ekspozīcijā ir seši!

Es esmu kantains un spēju radīt troksni, kā arī sniegt cilvēkiem ļoti svarīgu informāciju! Par dalību Pirmajā Pasaules karā karavīriem dāvāja, piemēram, zemi, bet es biju tam laikam neparasta, grezna un moderna dāvana, ko arī varēja saņemt par kara dienestu! 
Mani Valsts prezidents K. Ulmanis kā dāvanu par kara dienestu piešķīra mēbeļu meistara, gleznotāja, fotogrāfa un mūziķa Alfrēda Ziņģa tēvam Sašam par dalību Pirmā Pasaules kara cīņās. 
Līdz ar agrāro reformu Sašam Ziņģim piešķirtas arī Kolberģa pagasta “Mēslukalnu” mājas, kuru nosaukumu gan drīz vien nomainīja uz “Sauleskalniem”. 
Krievijas impērijas laikā viņš bija izpelnījies Sv. Jura (Georga) krustu, Pirmā Pasaules kara kaujās zaudējis kāju. 
Sieva Kristīne bijusi rados muižnieku Plāteru dzimtai. Savukārt dēls Alfrēds bija pazīstams kā kokgriezējs un atzīts mēbeļu meistars - vairāki viņa darināti skapji un plaukti ir arī Alūksnes novada muzeja krājumā, dažās novada bibliotēkās un citās  iestādēs, turklāt joprojām tiek lietoti! 
Kā tev šķiet, kas es esmu? Pačukstēšu nedaudz priekšā – ekspozīcijā atrodos gandrīz telpas vidū, mani lietojis arī G.Birznieks Alsviķu pagastā 20.gs. II pusē