Alūksnes ugunsdzēsības vēstures fragmenti

Ir tāds joks: “Kad Latvijā sāk degt kūla, tā ir pēdējā zīme bļitkotājiem, ka jākāpj nost no ledus.” Savukārt mūsu brašajiem ugunsdzēsējiem tas nebūt nav joks, bet gan zīme, ka drīz vien arī Alūksnes pusē būs jācīnās ar ikgadējo pavasara sērgu. Ugunsdzēsēju drosme ir apbrīnojama. Šie vīri saņem lielu sabiedrības uzticēšanos - ikviens tic un cer uz viņu spējām palīdzēt un paļaujas brīžos, kad notikusi nelaime. 

Aicinām ieskatīties Alūksnes ugunsdzēsības vēstures fragmentos.

Alūksnes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības vēsture sniedzas teju 140 gadus senā pagātnē. Tā dibināta 1884. gadā, ar mērķi sniegt palīdzību iedzīvotājiem uguns nelaimēs. Biedrības pirmais priekšnieks bija barons Arnolds fon Fītinghofs, viņa vietnieks - tirgotājs Ernests Zaķītis, kasieris - tirgotājs Otto Sīlis, rakstvedis - draudzes skolotājs Andžs Ernests, komandieri: Dr. med. Bruno Raue, uzņēmējs Roberts Šloss. Tolaik biedrībā darbojās 50 biedri. Jāatzīmē, ka tas bija laiks, kad visā Latvijā pakāpeniski sāka dibināt brīvprātīgo ugunsdzēsēju formējumus, 20. gs. 30. gados sasniedzot pat 240 biedrības.

20. gs. sākumā Alūksnes brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības nams atradās Lielā Ezera ielā 1. Pelēkajā koka namā tika glabāti visi ugunsdzēsējiem nepieciešamie dzēšanas rīki. Savukārt tā augšā atradās trauksmes ierīce - griezīgi kaucoša sirēna, kuras svilpieni bija dzirdami pat tālā apkārtnē. Arī tolaik pastāvīgo ugunsdzēsēju nebija, tikai brīvprātīgie. Ugunsdzēsēju rīcībā esošie resursi bija pieticīgi, dzēšanas darbus kavēja arī automašīnas trūkums. Lai sekmētu ātrāku ugunsnelaimes uzveikšanu, Alūksnē tika izstrādāti ugunsdzēsības drošības noteikumi, kuri paredzēja, ka katrā mājā jābūt: vienam ūdens spainim ar uzrakstu “ugunsgrēkam” un uz tā uzrakstītam īpašnieka vārdam; koka trepēm savas mājas jumta augstumā; 1 dzelzs ķeksim ar 4-6m garu koka kātu; 1 ūdens mucai 10 litru tilpumā, vienmēr piepildītai ar ūdeni (tiem namīpašniekiem, kuriem nav akas vai blakus esošas ūdens tilpnes).

Jaunas vēsmas ugunsdzēsēju ikdienas dzīvē  parādījās 1930. gados. 1932. gada 8. maijā tika ielikts pamatakmens jaunam ugunsdzēsēju namam (tagadējā mūra ēka Lielā Ezera ielā 1). Tika iegādāts arī ugunsdzēsēju auto.

Pirmās Latvijas Republikas laiks ugunsdzēsējiem nebija viegls. Periodikas slejās var lasīt, ka lielākas un mazākas ugunsnelaimes notikušas diezgan regulāri. Bet neviens sarkanā gaiļa nedarbs nevarēja pārspēt 1940. gada 5. jūlija notikumus. Tolaik Alūksnē nodega 67 dzīvojamās mājas un 61 saimniecības ēka, bez pajumtes palika ap 650 pilsētas iedzīvotāju.

Un tomēr, ugunsdzēsēji tolaik bija ļoti modri. 1930. gadā, kad tika ziņots par ugunsgrēku Šloskrogā (tagadējais pansionāts), pirmais zirgs ieradās 3 minūtes pēc trauksmes signāla atskanēšanas, pēc 8 minūtēm izbrauca “pirmā šļirce” un trepes, bet 20 minūtes pēc pirmās trauksmes signāla atskaņošanas, visa ugunsdzēsēju komanda jau atradās pie izziņotās ugunsgrēka vietas un “laida vaļā” pumpjus.

Bet, vai turpmākajos gados ugunsdzēsējiem bija vieglāk?

Par ugunsdzēsēju darbu pēckara gados savulaik stāstījis ilggadējais ugunsdzēsējs Alūksnes rajonā Edgars Putns: “1946. gada vasarā demobilizējos no Padomju Armijas un sāku strādāt
Pededzes ciemā par brīvprātīgo ugunsdzēsēju komandas priekšnieku. Visa mūsu tehnika bija zirga pajūgs un rokas sūknis. Ugunsgrēku gan daudz nebija. Ja arī kas aizdegās, mēs ar saviem spēkiem maz ko līdzēt varējām, lai arī darījām visu, ko spējām. 1949. gada oktobrī pārnācu uz Alūksni, sāku strādāt par brīvprātīgās ugunsdzēsēju biedrības profilakses instruktoru. (..) Pēckara gados, braucot uz ugunsgrēkiem, ņēmām līdzi šauteni. Mums gan, par laimi, to pielietot nenācās, taču dažos republikas rajonos bija gadījumi, kad ugunsdzēsējiem uzbruka apbruņoti bandīti, traucēja cīnīties ar liesmām. Pāris reizes lodes gar ausīm svilpoja gan. Pēc kara vienā otrā mājā bija noglabāta munīcija, sprāgstvielas. Ja nu šāds arsenāls aizdegās, troksnis iznāca pamatīgs. Sevišķi atmiņā palicis kāds gadījums Bejā. Tur bija savākts tik daudz ieroču un sprāgstvielu, ka ugunsgrēka laikā gāja kā karalaukā. Bijām spiesti strādāt aizsegā, bet tā jau, protams, nekāda kārtīga dzēšana nesanāk. Māja nodega.

Štata darbinieku bija maz, daudz palīdzēja brīvprātīgie ugunsdzēsēji. Mūsu rajonā darbs ar tiem jau tolaik bija labi organizēts. Cilvēki ziedoja savu brīvo laiku, katru nakti dežūrēja divi vai trīs cilvēki. (..) Tolaik, kad sāku strādāt, mums Alūksnē bija viena pielāgota automašīna GAZ-AA ar motorsūkni, otra automašīna Gaujienā. Piecdesmito gadu sākumā, saņēmām jaunu, labāku automašīnu, pārbūvējām to savām vajadzībām. Ar katru gadu mūsu tehniskais bruņojums palielinājās, kļuva modernāks. (..) Mūsu darbs nav iedomājams bez ciešas sadarbības ar brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem. Vairākus mūsu palīgus atceros vēl no četrdesmito gadu beigām, no piedesmitajiem gadiem. Tie ir vīri, uz kuriem var paļauties. Tā mēs sākām, tāda ir mūsu izaugsme. Mainās tehnika, mainās cilvēki, nemainīgs paliek uzdevums- vienmēr būt gataviem doties cīņā ar liesmām.”