Alūksne ir īsta “copes” pilsēta

Par Alūksnes ezeru pirmās Latvijas Republikas laika periodikā teikts: “Uz kāda garuma un platuma grāda zemes virsū Alūksne atrodas, to pašreiz nevaru noteikt, jo nav collstoka un arī laika uzmērīt. Pietiks ar to, ka viņa atrodas pa kreiso roku uz Latvijas malu, skatoties pret sauli. Alūksne ir Vidzemes Malienas lielākā ostas pilsēta, jo pie Alūksnes pilsētas, kā brūtgāns pie bagātas brūtes cieši pieglaužas lielais Alūksnes ezers, gar kura malām novietoti tik daudz laivu steķi, ka uz tiem pietiktu vietas visiem Valkas apriņķa makšķerniekiem.”

Padomju gados Alūksnē tika izveidota Valsts zvejniecības 5. Alūksnes rajona brigāde, kas zvejoja ne tikai Alūksnē, bet arī citviet, piemēram, Balvos, Madonā, Lubānā. Atbilstoši padomju ideoloģijai, galvenais mērķis bija PSRS saimniecības attīstības plānošanas pamatformas īstenošana un nozvejas plāna izpilde. Un tomēr, lai arī cik vērienīgus plānus un uzstādījumus noteica Padomju Savienība, diezin vai to par galveno virzītājspēku uztvēra arī vietējais zvejnieks, kurš dzimis, audzis un visu mūžu dzīvojis pie Alūksnes ezera. Par vietējo zvejnieku sasniegumiem 1950. gadu nogalē var lasīt laikrakstā “Padomju Alūksne”: “Alūksnes rajona brigādes zvejnieki (brigadieris A. Kazāks) šogad enerģiski strādājuši, panākot vairākos mēnešos un kvartālos ne tikai nozvejas plāna izpildi, bet dodot pat ievērojamu daudzumu zivju virs plāna. Piemēram, augustā plāns pārsniegts par 966,5 kg zivju, bet novembrī - par 3494,5 kg. Līdz 1. decembrim ar uzviju izpildīts arī gada plāns. Šinī ziņā liels nopelns ir pašiem zvejniekiem, it sevišķi Oto Krievam, Robertam Vaskumam, Eduardam Dobelniekam.” Tolaik Alūksnes ezerā galvenokārt zvejoja līdakas, brekšus, raudas, auslejus, repšus.

Periodikā uzslavēti arī veiksmīgākie lomi. Piemēram, 1956. gadā tās bija 12 un 13,6 kilogramus smagas līdakas. Veiksme Alūksnes zvejniekus neatstāja arī citos ezeros. Kādā no 1950. gadu laikraksta “Cīņa” rakstiem var lasīt, ka valsts zvejas Alūksnes brigādes zvejniekiem Skrinam un Morozovam Lubānas ezerā murdā bija ielīdis 48 kg smags un 190 cm garš sams. Lai dabūtu to laivā, bija jāaicina palīgā arī citi biedri.

Ieskatoties senākā pagātnē, jānorāda, ka 1920.- 30. gadu aktīvākie zivju produkcijas tirgotāji Alūksnē bija O. Veisters un A. Melderis. Jāpiebilst gan, ka O. Veisters pamatā tirgojās ar “ne vietējo produkciju”, proti – siļķēm, savukārt, A. Melderis – ar vietējo un paša pūlēm sazvejoto. Tā laika sludinājumos var lasīt, ka O. Veisters siļķu noliktavu ierīkoja Pils ielā 12, paša namā, savukārt tirgotavu - tirgus laukumā (tolaik pie Ev. lut. baznīcas), kur piedāvātas vairumā un mazumā 1/1 mucas un ½ mucas Skotijas, Jarmuth, Tauku, Zviedru, Norvēģu un Holandes siļķes. Savukārt par A. Melderi atmiņās Alūksnes muzejam savulaik dalījās alūksnietis Ojārs Bērziņš, kurš stāstīja, ka “A. Melderis bija zvejnieks un tirgotājs. Viņš rentēja Alūksnes ezeru, bija labs ezera pārzinātājs, saudzētājs un apsaimniekotājs, rūpējās par zivju krājumu atjaunošanu un darba nodrošināšanu ezera apkārtnē dzīvojošajiem zvejniekiem. Meldera mājā Pils ielā 42 (šī ēka 2000. gados nojaukta) tika ierīkota tirgotava, kurā varēja iegādāties svaigas un žāvētas zivis, kā arī vēžus. Nozvejotos repšus A. Melderis tirgoja ne tikai Alūksnē, bet arī Rīgā”.

Šobrīd Alūksnes novada administratīvajā teritorijā esošo ezeru un upju apsaimniekošana (izņemot privātās ūdenstilpes) ir pašvaldības aģentūra “ALJA” ziņā.