Aizsargi

Aizsargi.
1918. gada beigās Pagaidu valdības iekšlietu ministrs Miķelis Valters ierosināja pašvaldībām veidot “apsardzības” vienības. Oficiāli par Latvijas Aizsargu organizāciju (LAO) var sākt runāt no 1919. gada 20. marta, kad Pagaidu valdība izdeva “Noteikumus par aizsargu nodaļām pagastos”. Aizsargus var definēt kā paramilitāru latviešu pilsonības masu organizāciju, kuras galvenie mērķi bija sargāt savu valsti no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem un audzināt iedzīvotājus nacionālā garā. Tā bija organizācija, kas aktīvi piedalījās gan militārajā, gan sabiedriskajā, politiskajā, sporta un kultūras dzīvē.

1920. gadā iestāšanos organizācijā padarīja par obligātu, nosakot, ka aizsargos jāstājas visiem vīriešiem no 18 līdz 60 gadu vecumam, kas vēl nebija mobilizēti armijā. Aizsargu uzdevums bija gādāt par drošību armijas aizmugurē. LAO dalībnieki varēja arī pārbaudīt dokumentus, izdarīt kratīšanas, aizturēt, lietot ieročus. 1921. gadā LAO atkal kļuva brīvprātīga. Mazākā aizsargu pamatvienība bija nodaļas pagastos. Lielākā – pulki, veidoti pēc apriņķu principa. Latvijā bija 19 aizsargu pulki.

Valkas aizsargu pulks, kurā ietilpa arī Alūksnes nodaļas aizsargi, tika dibināts 1919. gada 12. augustā. Līdz 1930. gadiem Alūksnes aizsargu nodaļā darbojās tikai pagastu ļaudis. Par viņu darbību 1925. gada 1. jūnija laikraksts “Aizsargs” ziņo: “Alūksnes aizsargu nodaļa pieder pie labāk noorganizētām apkārtnē, par ko jāpateicas nodaļas priekšnieka Malendera centībai. Aizsargi sastādās tikai no pagasta saimniekiem un jaunsaimniekiem. Pašā Alūksnes pilsētā, diemžēl, līdz šim aizsargu nav, kas izskaidrojams ar vietējās pilsonības kūtrību un miegainību. Alūksnes pagasta aizsargu nodaļa sastāv no 35 aktīviem aizsargiem. Pašlaik še organizējas arī sieviešu-aizsardžu pulciņš no apmēram 10 dalībniecēm.”
1934. gada 8. martā tika izveidota arī Alūksnes pilsētas aizsargu nodaļa. Tās enerģiskais nodaļas priekšnieks N. Andersons bija pulcinājis ap sevi daudz brīvprātīgo Tēvzemes sargu, kuru pulciņš dienu no dienas auga.

Līdzīgi kā citviet Latvijā, arī Alūksnē aizsargi aktīvi piedalījās militārajā, sabiedriskajā, politiskajā, sporta un kultūras dzīvē. Aizsargi organizēja dažādus kursus un lekcijas par vēstures, aizsardzības, saimnieciskajām, kultūras tendencēm. Aizsargi pildīja arī sociāla un sabiedriska rakstura darbus, piemēram, ņēma savā aizbildniecībā bāreņus, organizēja pasākumus bērniem no trūcīgām ģimenēm, vāca ziedojumus. Aizsargi aktīvi piedalījās arī kapu, piemiņas vietu un dabas objektu sakopšanas darbos, kā arī mežu stādīšanas talkās. Atsaucoties uz aizsargu uzaicinājumu, Alūksnē bija viesojušies: Zemnieku Drāma, Daugavpils pilsētas teātris, Nacionālā teātra ansamblis u. c. mākslinieki. Aizsargu nodaļai bija arī pašiem savs dramatiskais pulciņš Emmas Čēmas vadībā, kā arī labi noorganizēts džeza orķestris, koris un sporta pulciņš. Nodaļas īpašumā bija plaša bibliotēka ar vērtīgām grāmatām. Kluba telpās intensīvi risinās nodarbības dažādās spēlēs.

Rosīgo aizsargu dzīvi pārtrauca padomju okupācijas laiks. Drīz vien pēc padomju karaspēka ienākšanas Latvijā 1940. gada jūnijā, organizācija tika likvidēta. Tam sekoja smagas represijas, kas sagrāva lielāko daļu aizsargu un viņu ģimenes locekļu dzīves. Līdz 1941. gada jūnijam padomju okupācijas iestādes apcietināja aptuveni 80% aizsargu komandieru, kurus deportēja vai nogalināja. Daļa aizsargu iestājās nacionālo partizānu rindās un krita cīņās pret padomju varas drošības dienesta iestādēm. Lai mūžīgs miers viņu dvēselēm!