Elektrifikācija

Elektrifikācija.

Pasaulē elektrību izmanto jau apmēram 200 gadus, savukārt Latvijā par pirmo elektrisko apgaismojumu runā saistībā ar Rozenkranca metālapstrādes fabriku, kur 1876. gadā iededza elektriskās lampas, bet 1879. gadā ar nelielas elektrostacijas palīdzību, izgaismoja Švarca koncertdārzu Āgenskalnā. 19. gadsimta beigās visā Latvijā sāka būvēt spēkstacijas, kuras sākotnēji bija lokālas un pamatā darbojās ar tvaika turbīnām, savukārt laikā no 1915. līdz 1932. gadam izvērtās mazo staciju celtniecība.

Pirmās ziņas par Alūksnes ielu apgaismošanu attiecināmas uz Roberta Šlosa uzņēmumu. Tas  bija pirmās brīvvalsts laika Alūksnes un apkārtnes lielākais un priekšzīmīgākais rūpniecības uzņēmums, kura ražotnē ierīkotas vilnas un linu vērptuves, kokzāģētava un tvaika dzirnavas, kā arī elektrostacija.

Sākotnēji Alūksnē tika apgaismotas tikai atsevišķas ielas vai to daļas. Piemēram, Pils ielu sāka apgaismot 1921. gada rudenī. Pirmā spuldze tika iedegta  pie Krievāna mājas (Nr. 16), nākošās- stabā pie mācītāja muižas, uz līkuma pie 44. nama un Pils un Dzirnavu ielas krustojumā. Vēl dažas spuldzes bija arī stacijas virzienā. Vēlāk, protams, ielas apgaismošana tika krietni uzlabota. Būtiskākas pārmaiņas elektrifikācijā tika ieviestas 1920. gadu otrajā pusē. Šajā laikā Alūksnes domes sēdēs bieži tika aktualizēts jautājums par pilsētas elektrifikācijas līguma noslēgšanu ar konkrētu privātuzņēmēju. 1926. gadā šīs tiesības ieguva R. Šloss, izkonkurējot uzņēmējus A. Ringu un G. Kociņu.

1933. gada “Vidzemes Vēstnesis” Nr. 238 iedzīvotājiem ziņojis: “Elektrību ielu un dzīvokļu apgaismošanai un darba spēkam dod Roberta Šlosa elektriskā stacija, kura darbojas teicami un bez traucējumiem. Apgaismošanas tarifs lētāks pret kaimiņu pilsētām – 32 sant. kilov. stunda, bet citviet 40 – 48 sant.” Būtiskas pārmaiņas elektrifikācijā notikušas arī nākamajā desmitgadē. Piemēram, 1936. gada “Malienas Ziņās” Nr. 563 norādīts, ka “ceļu apgaismošana pārlikta no dzelzs uz kapara vadiem līnijā no Valmieras pulka ielas par Dārza ielu līdz stacijai”. Savukārt pētījumā “Alūksnes pilsētas apbūves attīstība 1920.-1940. “ vēstīts, ka “1937. gadā Alūksnes pilsētas valde noslēdza jaunu līgumu ar rūpnieku R. Šlosu par elektrības piegādi pilsētai nepārtraukti 24 stundas diennaktī gan darbdienās, gan arī svētku un svinamajās dienās, par to nepaaugstinot cenu. 1938. gadā Alūksnes pilsētas valde piešķīra elektrības koncesiju R. Šlosa uzņēmumam pilsētas robežās vēl uz 10 nākamajiem gadiem par 6000Ls gadā”.

1939. gada 22. decembrī Ministru kabineta sēdē, kuru vadīja Kārlis Ulmanis, pieņēma un prezidents parakstīja likumu par Valsts elektrības uzņēmuma (VEU) “Ķegums” nodibināšanu. Likumā par VEU “Ķegums” bija teikts, ka uzņēmums dibināts, lai strādātu vispārības labā. To nebija paredzēts izmantot valsts peļņas interesēs, bet uzdevums bija apgādāt visu valsti ar lētu enerģiju. Bija paredzēts, ka 1940. gadā elektrības tīklam no jauna pieslēgs ap 25 tūkstošiem saimniecību, bet visu elektrifikācijas darbu laukos pilnīgi pabeigs līdz 1950. gadam. Lai izpildītu lauku elektrifikācijas uzdevumu, VEU “Ķegumam” bija jāpārņem pastāvošās elektrostacijas, daļu no tām, kas prasīja lielus kurināmā daudzumus, jālikvidē, bet ar ūdensspēku darbināmās elektrostacijas, kur tas iespējams, raugoties no ūdens režīma, jāizmanto līdz maksimālai iespējai. Tas bija straujš lauku celtniecības ceļa sākums, kuru diemžēl krasi iedragāja Otrā pasaules kara notikumi.

Otrā pasaules kara laikā Alūksnes pilsētas spēkstaciju nopostīja. Padomju periodā tās vietā uzcēla pagaidu spēkstaciju. Tolaik Latvijā bija vienotas nostādnes elektrifikācijas jautājumā, uzdodot veidot visā valstī kopīgus elektrotīklus. Paralēli darbojās arī lokālās elektrosistēmas, piemēram, dzirnavas, taču ar laiku visi saprata, ka tas ir dārgi un neefektīvi, un salīdzinoši ātri notika pieslēgšanās kopējai sistēmai.

Jāatzīst, ka tolaik spēkstacijas ražotā elektrība dažkārt nebija spožāka par vaska sveci. Tā piemēram, Alūksnē strāvas zudums no spēkstacijas līdz Torņa ielai bija tik liels, ka pie 100 vatu spuldzes nevarēja saredzēt 5 soļu attālumā stāvošu cilvēku, nerunājot nemaz par darbu kancelejās. 1969. gadā Republikas galvenās enerģētikas un elektrifikācijas pārvaldes priekšnieks K. Ketners laikrakstam “Oktobra Karogs” ziņoja, ka “Alūksnes rajona apgādē ar kvalitatīvu elektroenerģiju tiešām ir grūtības, jo Alūksnes apakšstacijas izbūve ieplānota 1971.-1972. gadā. Tāpēc 1969. gadā projektēs elektropārvades līniju Gulbene - Alūksne, kuru izbūvēs un ar pagaidu spriegumu nodos ekspluatācijā 1970. gadā. Vēlāk, pēc Alūksnes apakšstacijas izbūves, pa šo līniju saņems normālu spriegumu”. Padomju gados elektropārvades līniju būvi, transformatoru apakšstaciju uzstādīšanu un pieslēgšanu, elektrodzinēju un gaismas punktu pieslēgšanu veica elektrības enerģētiskās celtniecības tresta Alūksnes PMK kolektīvs. 

Pakāpeniski elektrifikācijas kvalitāte un transformatora punktu skaits Alūksnes rajonā palielinājās. Tā, piemēram, ja 1950. gadā bija tikai viens transformatora punkts, tad 1970. gados - gandrīz divi simti.