Tirgotāju iela 13

Tirgotāju iela 13- Restorāns “Cepurīte” un “Gastronomija”.

Padomju periodā un arī vēl 20. gadsimta 90. gados ēka Tirgotāju ielā 13 (tolaik Strādnieku ielā) bija zināma kā kafejnīca (vēlāk restorāns) “Cepurīte” un veikals “Gastronomija”. Par svinīgo ēkas atklāšanas norisi 1976. gadā vēsta vietējā periodika: “Vakar jau agri no rīta Alūksnē viena no rosīgākajām bija Strādnieku iela. Pilsētas iedzīvotāji pulcējās pie jaunā veikala ar uzrakstu “Gastronomija”, jo daudzi gribēja būt pirmie pircēji. Tos uzrunāja tirdzniecības apvienības direktore Valija Liepiņa, uzsverot, ka jaunā veikala kolektīvs apņēmies laipni apkalpot pircējus, uzklausīt un apmierināt viņu vajadzības, bet kafejnīca “Cepurīte” gaida gan pašu pilsētas un rajona iedzīvotājus, gan viesus no citurienes.” Par to, cik rosīga bija atmosfēra ēkas otrajā stāvā – kafejnīcā – pēc tās atklāšanas, var lasīt 1977. gada 11. janvāra laikrakstā “Oktobra karogs”: “Jau divas nedēļas kafejnīca “Cepurīte” uzņem apmeklētājus. Pa zaļganu paklāju segtām kāpnēm nonākam otrajā stāvā. Pa ceļam jāapstājas, lai izlasītu kokā iededzinātu tekstu. Tā ir senā teika, no kuras savu vārdu dabūjusi Alūksnes ezera mazā saliņa un tagad arī kafejnīca”. Šīs padomju laikā iecienītās atpūtas vietas interjeru ar īpatnējām lustrām, barjerām un galdiņu izkārtojumu bija veidojuši Rīgas mākslinieki, savukārt bāra iekārtojums bija tolaik patērētāju biedrības noformētāja G. Ozoliņa nopelns. Talkā nāca arī VEF 14. ceha ļaudis, kā arī “Lauktehnikas” rajona apvienība. Tā kopīgiem spēkiem tika izveidota pirmā īstā kafejnīca rajonā, kur bija iespēja pavadīt laiku ģimenes un draugu lokā, uzņemt negaidītus ciemiņus, kā arī rīkot tematiskos vakarus, kopā pulcējot līdz pat 80 cilvēkiem. Trīs vakarus nedēļā “Cepurītē” spēlēja orķestris, parējās dienas nedēļā skanēja ieraksti. Ikviens alūksnietis zināja, ka šī vieta nebija ātrās apkalpošanas ēdnīca, kur ieskriet steigā un paēst pusdienas. Tā paša laikraksta numurā var lasīt: “Tā ir vieta, kur cilvēks nāk atpūsties, pasēdēt un paklausīties mūziku, patērzēt ar draugu. Tāpēc nebojāsim citiem atpūtu un neieradīsimies nevīžīgi, pat netīri ģērbušies, skaļi, iereibuši un bravūrīgi (..), katrs apmeklētājs pie šveicara varēs dabūt talonu, ko izmantos, norēķinoties par patērēto.”  “Cepurītes” durvis apmeklētājiem bija atvērtas vēl 20. gadsimta 90. gados, taču vēlāk restorāns slēgts.

Savukārt veikals “Gastronomija” visu padomju periodu darbojās ēkas pirmajā stāvā, kur 170 kvadrātmetru lielajā tirdzniecības zālē pircējiem bija paredzētas lielākas ērtības un kvalitatīvāka apkalpošana nekā citviet – tas bija pirmais pašapkalpošanās veikals pilsētā.  Pēc valsts neatkarības atjaunošanas “Gastronomijas” vietā tika atvērts pārtikas preču veikals, vēlāk to nomainīja bankas filiāle, bet nu jau vairākus gadus šī ēka stāv tukša.

Foto:

Tirgotāju iela 13, 1976. gads (ANM – 6460)

Tirgotāju iela 13, 2020. gads (Ivars Vecāns)