Jūnija mēneša krājuma priekšmets

Sākums / Muzejs / Krājums / Mēneša priekšmets

04.06.2024

Jūnija mēnesī, pieminot 1941. gada traģiskos notikumus, par mēneša krājuma priekšmetu izvēlēts 14. jūnijā no Beļavas pagasta “Lūžņu” mājām deportētās Margaritas Kubuliņas darinātais maciņš.

Margaritas tēvs Voldemārs Kubuliņš Pirmās Latvijas Republikas laikā bija Alūksnes uzņēmējs, ceļu un tiltu būvnieks, viens no aktīvākajiem Zemnieku savienības biedriem, Zemnieku savienības Alūksnes nodaļas priekšnieks, arī Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa politikas atbalstītājs, tādēļ, sākoties padomju okupācijai, ģimeni skāra represijas.

Margaritu kopā ar mammu Edīti un māsu Irēni sākotnēji deportēja uz Krasnojarskas novadu. Margarita tolaik mācījās Alūksnes valsts vidusskolas 9. klasē, bet Irēne – 8. klasē. Moku ceļš veda līdz Ada-dim Krasnojarskas novadā, tad sekoja lauku darbi Nazarovas padomju saimniecībā. 1942. gada pavasarī pa Jeniseju viņas tika izvestas ar lihteri uz ziemeļiem UstjPortā, 350 kilometrus aiz Porālā loka, kur sekoja darbs aukstumā un badā.

Arestēti, nošķirti no ģimenes un izvesti tika arī Margaritas tēvs un mammas brālis Pēteris Kubuliņi. Viņi abi kļuva par Staļina cilvēknīstošās sistēmas upuriem.

Kubuliņu ģimenes sirsnībā ziemeļos aiz polārā loka veldzējušies daudzi. Par to grāmatā “Via dolorosa” var lasīt Irēnes Dumpes atmiņās: “Karaulas promkombināta kasiere Randers Valentīne ieteica uzmeklēt Ustjportā Kubuliņus, kas esot ļoti sirsnīga ģimene,- māte ar divām meitām. Nolēmu gaidīt krastā un no rīta doties meklējumos. Kad izkāpu Ustjportā, mani sagaidīja dispečere - latviete. Izstāstīju savu nodomu palikt krastā gaidīt rītu. Viņa gan bija tādās domās, ka krastā gaidīt nevajadzētu. Kubuliņi esot labi cilvēki un mani, kaut arī svešu latvieti, nekad nenoraidīšot. Mantas varot atstāt pie viņas būdā. Jutu - negrib, ka es uzkavējos pie viņas. Tā kā galvenais ceļš bija ar elektrību apgaismots un man pateica, ka man pa šo ceļu jāiet līdz pēdējai mājiņai tundras malā, tad arī devos turp. Mana klauvēšana, kaut arī nedroša un klusa, protams, uzmodināja visu ģimeni. Man bija jāstāsta ne tikai par sevi, bet arī par citiem Karaulas latviešiem. Vecākā meita Margita tūlīt man atbrīvoja savu lāviņu un pati nogūlās uz grīdas. Lielās rūpes par mani aizkustināja līdz asarām. Taču nakts klusumā, kad visi jau šķita aizmiguši, mani pārņēma tāda pamestības sajūta, it kā es nespētu uzsākt dzīvi no jauna; likās arī neiespējami, ka es, svešs cilvēks, tagad pie visas dzīves nežēlības labiem cilvēkiem uzkrauju vēl arī savu likteni. Pēkšņi jutu, ka Kubuliņu māte izkāpj no savas gultas un nosēžas man blakus, glāsta mani un lūdz, lai es taču izstāstot savu bēdu. Tad noteikti palikšot vieglāk. Tā gulējām blakus un klusos čukstos abas izrunājāmies. Viņa šai naktī mani spirdzināja ar savu cilvēcisko iejūtību, viņa bija kā mana māte, kas visu saprata bez vārdiem, viņa bija dzimtene, kas lika man atcerēties visus pienākumus pret to.”

Bads un dzīves apstākļi skarbajos ziemeļos darīja savu – Irēne saslima un 1952. gada 17. decembrī nomira.

Izciešot 15 gadus ilgo specnometinājumu, no svešuma dzimtenē atgriezās tikai Edīte un Margarita.

ANM 14234/1-26

ALŪKSNES NOVADA MUZEJS

Adrese: Pils iela 74, Alūksne, Alūksnes novads, LV-4301
Tālrunis: +371 64381321
Mob.tālrunis: +371 25665538
E-pasts: [email protected]

Kontakti Darba laiks Kā nokļūt Privātums Piekļūstamības paziņojums Anketas

Dizains un izstrāde weblapa.lv

Ieraksti meklēto