Septembra mēneša krājuma priekšmets

Septembra mēnesī, godinot novadnieces tēlnieces Lilijas Līces piemiņu, par mēneša krājuma priekšmetu izvēlamies mākslinieces 1973. gadā veidoto skulptūru “Spēks”.  

Lilija Līce dzimusi 1913. gada 29. septembrī Valkas apriņķa Alsviķu pagastā. Studējusi Latvijas Universitātē klasisko filozofiju, beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu ar diplomdarbu “Zirga peldināšana”. Strādājusi LMA Tēlniecības nodaļā par asistenti. Izstādēs piedalījusies no 1949. gada. No 1952. gada bijusi Latvijas Mākslinieku savienības biedre. 1974. gadā Alūksnes muzejā norisinājās tēlnieces Lilijas Līces personālizstāde. Viņas darbi tika eksponēti arī ārtelpā – parkā pie Alūksnes Jaunās pils. Lai saglabātu saikni ar dzimto pusi, pēc personālizstādes tēlniece vēlējās vairākas skulptūras atstāt Alūksnei. Mājvietu šeit atrada tādas skulptūras kā “Sniga sniegi, putināja”, “Sacensība”, “Sapnis”, “Maize”, “Māsas”, “Aijā, žūžu” un Jāņa Fabriciusa portrets un arī “Spēks”.

“Skulptūra “Spēks” ir kompozīcija ar zirga un vīrieša figūru uz lodes, atlieta bronzā. Interesanta ir mākslinieciskā ideja dinamiskās figūras novietot uz lodes, kas vēl vairāk pastiprina kustības rotāciju.
L. Līces iemīļotais zirga tēls šeit ir attēlots kā dabas metafora, kas ir neprognozējama un to iespējams savaldīt ar cilvēka prāta un fizisko spēku apvienojumu. Darba kompozīcijas atsauces meklējamas franču tēlnieka Gijoma Kustū (Guillaume Coustou,
1677-1746) baroka stilā veidoto zirgu savaldītāju skulptūru, kas rotā ieeju Elizejas laukos Parīzē.

Savdabīgā skulptūras kompozīcija uz lodes ir viena no L. Līces drosmīgākajām idejām kā parādīt dinamiku, trauksmi un kontrastu starp spēcīgo dabas iemiesojumu – zirgu un pasaules pārvaldītāju – cilvēku. L. Līcei raksturīgais rokraksta virsmas uzirdinājums redzams arī šajā bronzas lējumā. Skulptūra var tikt uztverta arī kā metafora par mūžīgo cīņu starp tieksmi augšup, garīgā spēka lidojumu un zemes pievilkšanas spēku, kā prātu, kas liek “piezemēties”.

L. Līce savā mākslinieciskajā daiļradē ir izpaudusies dažādos žanros un tēmās: portrets, mātes un bērna tēma, strēlnieki. Viņas tēlniecībā ir divas būtiskas mākslinieciskās izpausmes – strauja dinamika un maigs statiskums. Spēja kustība parādās bronzas tēlniecībā, bet liriska intonācija, zināma aptuvenība formveidē un tēla izveidē – granīttēlniecībā. Kopš daiļrades sākuma mākslinieci saistīja zirga tēlojums mākslā, gan attēlojot meiteni – zirgu peldinātāju, gan zirgu sacensības, gan sarkanos strēlniekus, jājot izlūkos. Viņa bija vienīgā tēlniece, kura tik konsekventi pievērsusies zirgu attēlojuma tēmai.
Kompozīcijās ar zirgiem ir gan tiešs vērojums, gan poētisks tēls. Te ir gan maigs lirisms, gan spēks, pat dramatisms, kad vērojama cilvēka un zirga savstarpējā cīņa Tēlniecības darbiem, kas atlieti bronzā raksturīga kustība, izjusta formas plastika, tvirtums un dzīvīgums, faktūras dažādība,” tā par L. Līci un viņas radošo darbību rakstījusi mākslas zinātniece Baiba Guste.