Jūlija mēneša krājuma priekšmets

Jūlija mēneša krājuma priekšmets – mušķērājs. (JMM126)

Šomēnes par krājuma priekšmetu izvēlēts mušķērājs, jo tieši vasaras siltākajā mēnesī - jūlijā -  mušas kļūst īpaši rosīgas. Stikla mušķērājs datējams ar 20. gs. sākumu un nācis no Jaunlaicenes pagasta “Silmaļu” mājām. 

Par agrāko kaitēkļu apkarošanas gadījumu varētu nosaukt brīdi, kad cilvēks pirmo reizi nogalināja pie ādas piesūkušos odu vai nosita kādu kaitinošu mušu. Cik vien vēstures avotos ir minēts, gandrīz visas senās civilizācijas ir veikušas kaitēkļu apkarošanas pasākumus kukaiņu iznīcināšanai vai atbaidīšanai, jo patiesā izpratne par kaitēkļu ietekmi uz ražas un pārtikas kvalitāti sākās tad, kad cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību. Tikai viduslaiku Eiropā kaitēkļu apkarošana faktiski cieta apvērsumu, jo neziņas un māņticības jūgā, kaitēkļi un blusas tika uzskatītas par Dieva sodu. Lielākā daļa ar šo domu mēģināja sadzīvot līdz pat Renesanses laikmetam, tomēr, laikam ejot, cilvēki saprata, ka viņu dzīves kvalitāte uzlabojas tikai pēc šo kaitēkļu apkarošanas. Pat 16.gs. pirmais Krievijas cars, tautā saukts par Ivanu Bargo, esot izsludinājis atlīdzības balvu ikvienam, kurš izdomās veidu, kā atbrīvoties no “gaisa velniem”, ko viņš attiecinājis uz mušām. Diemžēl ne cara pavalstniekiem, ne arī nevienam citam, tas neesot izdevies nākamos 300 gadus, līdz pat 19. gs. sākumam, kad Apgaismības laikmetā sāka parādīties pirmie izgudrojumi kaitēkļu apkarošanai.     

Stikla mušu slazds pirmo reizi datēts aptuveni 1800. gadu vidū. Tā bijusi sīpola formas, ar rokām izpūsta glāze ar šauru augšdaļu, kas sākotnēji tikusi piepildīta ar cukurotu šķidrumu, medu un alu, arī pat kāds gaļas gabaliņš ir ticis izmantots par ēsmu. Mušas dzīves cikls tika norakstīts brīdī, kad tā, pa šauro snīpi ielienot slazdā - noslīka, pielipa pie šķidruma vai neatrada vairs ceļu atpakaļ. Kaut arī šāds izgudrojums bijis pavisam vienkāršs un ģeniāls, tomēr to ātri vien aizstāja mūsdienās visiem zināmais lipīgais mušpapīrs, jo tas bija lētāks, ērtāk lietojams un to spēja saražot lielos daudzumos. 

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas laikā ražotais stikla slazds no Līvānu stikla fabrikas ticis pārdots par 9,50 rubļiem, bet elektriskie slazdi no citām republikām izmaksājuši pat 18 rubļus, ko vietējie lauksaimnieki nespēja atļauties. Sākotnēji gan uzticība mušpapīram nav bijusi liela, jo šīs preces ražošanas pirmsākumos tas neesot piesaistījis sava vizuālā izskata, kā arī sliktās kvalitātes dēļ, jo pēc iepakojuma atvēršanas, tie esot bijuši sausi un mušas no tiem kritušas nost, tāpēc 20.gs. vidū vēl pieturējās pie pārbaudītām vērtībām – stikla mušķērājiem-  tā vēsta Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas izpētītie laikraksta izdevumi.