Janvāra mēneša krājuma priekšmets
13.01.2023
Šomēnes, pieminot 1991. gada janvāra notikumus, kad Rīgā un citviet Latvijā tika celtas barikādes, lai atvairītu padomju spēku uzbrukumu, par Alūksnes novada muzeja janvāra mēneša krājuma priekšmetu izvēlamies barikāžu dalībnieces medmāsas Mētras Teteres kažoku (ANMplg 5279).
Pēc traģiskajiem 13. janvāra notikumiem, kad cietušo skaits sniedzās simtos un medicīnas iestādes nebija gatavas īsā brīdī nodrošināt nepieciešamo palīdzības apjomu, atsaucoties uz Latvijas Tautas frontes aicinājumu, arī Alūksnes slimnīcā tika pieņemts lēmums sūtīt palīgā medicīnisko personālu un transportu.
Par tā laika skaudrajiem notikumiem un mediķu līdzdalību barikāžu laika norisēs savā grāmatā “Dvēsele Ziemeļputeņos” raksta ārsts Pēteris Kučiks: “Rīt var būt par vēlu”, – teica slimnīcas galvenais ārsts Uldis Jurciņš. Steigā tika nokomplektēta pirmā kompleksā brigāde, kurā ietilpa traumatologs Leonīds Perevertailo, terapeits – toksikologs Andrejs Starikovs un anesteziologs – reanimatologs, šo rindu autors, kā arī reanimācijas māsa Inita Žīgure, ķirurģijas māsa Dzintra Kokarēviča, operācijas māsa Anda Vīksna un autovadītājs Verners Kalējs.(..)
Mūsu brigādes mainīja viena otru. Dežūras turpināja ārsti Jānis Žīgurs, Igors Trofimovs, medmāsas Valija Sepa, Ināra Valda Ozola, Mārīte Sadauska, Mētra Tetere, feldšere Irēne Oldere, šoferi Māris Bistrovs, Ilmārs Krūmiņš. Traumatologs Leonīds Perevertailo barikādēs pavadīja vēl vairākas dienas, līdz rajona brigāžu klātbūtnei vairs nebija aktuālas nozīmes un tās tika atsauktas.
Izvietojāmies pretī Ministru Padomes ēkai, tās tiešā tuvumā, zem kinoteātra “Rīga” nojumes. Vieta nebija izvēlēta nejauši. Kad ārsts Leonīds Perevertailo uzzīmēja iespējamo cietušo evakuācijas plānu, kļuva skaidrs, ka ideālākā vieta cietušo apskatei, neatliekamās palīdzības sniegšanai un sagatavošanai tālākai evakuācijai līdz stacionāram bija kinoteātra foajē telpas.(..) Jau pēc pusstundas mums blakus nostājās Rīgas pilsētas ātrās medicīniskās palīdzības brigāde. Kā izrādījās vēlāk, pa perimetru bija sakoncentrētas arī citu rajonu slimnīcu brigādes. Apzinājām alūksniešu barikāžu aizstāvju atrašanās vietas, darot zināmas mūsu pozīcijas. Mūsu uzdevums bija sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību, uzsākt pēc iespējas plašāka apjoma specializēto palīdzību, ja atļauj situācija, un hospitalizēt Traumatoloģijas slimnīcā, bet kritiskā stāvoklī esošos – uz Rīgas 1. slimnīcu.(..)
Tādu cilvēku sirsnību, atvērtību aizmirst nav iespējams. Medicīnas doktors no Organiskās sintēzes institūta Taimiņš atnesa maisiņu ar zālēm, pārsvarā apdeguma ziedēm. Mums sanesa, nepārspīlēju, maizīšu “kalnus”, kafiju, tēju, saites, marli, vati. Mākslinieku kafejnīcā piedāvāja dažādu augļu tējas ar medu. Kinoteātrī “Rīga” dienu un nakti rādīja filmas, todien – “Vējiem līdzi”, bet kafejnīcā piedāvāja kafiju, tēju, ēdienus, pat konjaku. Tas viss- bezmaksas. Cilvēki nesa zupas kanniņās. (.. ) Vēl tagad, ejot pa Brīvības ielu, iedomājos vienu pie otra degošus ugunskurus, sakrautās malkas grēdas, tumši zaļas krāsas kara-lauku virtuves katlus, 3-4 rindu akmeņiem krauto lielgabarīta traktoru, mašīnu, autobusu un metālisko konstrukciju barikādes, te vienā, te otrā malā skanošas dziesmas, mūziku no barikādēm.”
Ieraksti meklēto