Oktobra mēneša krājuma priekšmets
14.10.2022
Alūksnes novada muzeja oktobra mēneša krājuma priekšmets – žurku slazds.
Vēlu rudenī, kad druvas un dārzi paliek dienu no dienas tukšāki, bet pagrabi un klētis pildās arvien pilnākas, peles un žurkas dodas šo kārumu meklējumos. Ir labi, ja jau laikus ir padomāts par nelūgto viesu iekļūšanu kārumu glabātavās, bet kur tas tā nav, tur steigšus jāpadomā par labiem medību rīkiem. Talkā var nākt žurku slazds, kas darbojas pēc karātavu principa. Tā sānos izurbti divi caurumi, virs tiem izvilkta stieple un nostiprināta pie vindas. Brīdī, kad žurka ielien caurumā un cienājās ar speķi, maizi vai citu gardumu, vinda paceļas, aukla savelkas, un žurka ir notverta.
Žurku izcelsmes vieta ir Āzija. Pirmā Āzijas centrālos rajonus pameta melnā žurka. Pastāv uzskats, ka Vidusjūru melnā žurka šķērsoja krustnešu kuģos un ieveda sev līdzi Eiropā mēri. Bet pelēkā žurka tikmēr uzkrāja spēkus vēl briesmīgākam uzbrukumam. 1727. gadā zemnieki, kuri dzīvoja Volgas abos krastos, redzēja, kā upei pāri peldēja tūkstošiem jauna, vēl neredzēta veida žurku. Tā pelēkā žurka pameta savu mājvietu Āzijā un uzsāka pasaules iekarošanu. Pēc trim gadiem tā jau bija Anglijā, bet 1755. gadā sasniedza Ziemeļameriku. Līdz 19. gs. vidum pelēkais grauzējs aptvēra visu pasauli – no Skandināvijas līdz Kongo krastiem, no Ņujorkas pagrabiem līdz Austrālijas fermām.
Cīņā pret grauzējiem sāka pielietot visdažādāko sistēmu slazdus: krītošu akmeņu-ķieģeļu kombināciju, aizkrītošus stiepļu (drāšu) būrīšus, zivju murdiem līdzīgus krātiņus, automātiskos slazdus ar aizkrītošām durtiņām, zem kurām novietoti ūdens trauki, mucu slazdus, sitējslazdus un vēl daudz citus uz līdzīgiem principiem būvētu “aparātus”. Tad nu savas iemaņas cīņā pret gudro un izveicīgo grauzēju varēja likt lietā ikviens. Ieteikumus, kā noķert žurku, varēja smelties arī laikrakstu slejās.
Lūk, kāds piemērs no 1937. gadā izdotā laikraksta “Sētā un Druvā”: “Lai kādus slazdus lieto un kādu barību tajos liek, žurku ķeršana jāizdara ar vairākiem slazdiem uzreiz. Vidēji lielā klētī darbā jālaiž vismaz 10 slazdi. Pirms ķeršanas žurkas pie slazdiem jāpieradina. Slazdos uzliek barību, bet slazdu uzrīci nostiprina, lai tā nedarbojas. Slazdus noliek telpā, kurā žurkas jāizķer, un slazdu tuvumā izkaisa nedaudz maizes drumstalu. Gadās, ka pirmajā naktī žurkas slazdiem netuvojas, bet tikai otrajā, trešajā naktī noēd uzlikto barību. Noēsto barību atjauno, un kad tā jau reizes trīs noēsta, uzliek atkal jaunu un slazdus nostāda ķeršanas gatavībā. Tas jādara vakarā, jo tad žurkas viskustīgākās. Ik pēc stundas slazdus aprauga un tajos esošās žurkas tūliņ izņem, bet slazdus uzstāda atkal ķeršanai. Tā turpina līdz pulksten 11 naktī. Tad slazdus nostiprina, lai tie nedarbojas; barībai slazdos jāpaliek. Ķeršanu uzsāk atkal pulksten 5 vai 6 no rīta un turpina līdz gaismai. Pa dienu ķeršanu pārtrauc. Ja slazdos uzlikta žurkām patīkama barība un žurkas pie slazdiem iepriekš pieradinātas, tad divās, trijās naktīs var izķert visas vienā klētī dzīvojošās žurkas. Svarīgi ir - neatstāt noķertās žurkas ilgi slazdos, lai ārpus slazdiem palikušās nepaspētu izprast slazdu bīstamību. Slazdu mazgāšanai ar vārošu ūdeni, kā to mēdz darīt, nav sevišķas nozīmes. Žurkām labāk patīk netīrāki slazdi. Katrai telpai ir «savs gaiss», sava īpatnēja smarža. Pareizi ir, ja žurku ķeršanu izdara vienā laikā visās tais ēkās, kurās žurkas dzīvo. Ja tas nav iespējams, tad tūliņ pēc tam, kad viena ēka no žurkām atsvabināta, uzsāk ķeršanu nākošā vietā tādā pašā kārtībā, sākot ar žurku pieradināšanu pie slazdiem.”
Ieraksti meklēto