Janvāra mēneša krājuma priekšmets

07.01.2022

Alūksnes muzeja krājumā ir pieejams bagātīgs kalendāru klāsts no 19. gs. beigām līdz pat mūsdienām. Kā īpašākie un senākie minami, piemēram, Īstais Alūksnes kalendārs (1906), iespiests R. Ķelles izdevniecībā Alūksnē; Alūksnes kalendārs (1914), iespiests Alūksnē; Ziemeļvidzemes kalendārs (1916), iespiests Valkā; Pēterburgas kalendārs (1907), iespiests Pēterburgā; Baltijas tiesu kalendārs (1900), Jaunā Zobgaļa kalendārs (1909), Jaunais kalendārs (1911), Kabatas kalendārs (1913), iespiesti Rīgā; Viesuļa kalendārs (1912), Tirdzniecības un saimniecības kalendārs (1917), iespiesti P. Stumpa grāmatu tirgotavas apgādībā Limbažos u. c.
Šo kalendāru saturs ir ļoti daudzveidīgs, jo kalendārs nav bijis tikai dienu rādītājs, bet arī padomdevējs dažādās dzīves situācijās. Ja sākotnēji kalendāros ievietoja kalendāriju un ievērojamus, vēsturē nozīmīgus gadskaitļus, ķeizariskos goda svētkus, tirgus dienas, Saules un Mēness aptumšošanās laiku, tad vēlākos laidienos kalendārs paplašinājās un tajā sāka drukāt dzejas darbus, prozas, feļetonus. Kalendārā tika sniegti arī labi padomi un pamācības.
1906. gada Alūksnes kalendārā vairāk akcentēti saimnieciskās dzīves jautājumi, piemēram, publicēti medību noteikumi, “lopu apēšanas kāre”, svari un mēri, Vidzemes tirgus dienu grafiks, procentu tabula, zvejas noteikumi u. c. Tā pat var lasīt arī dažādus padomus: kā iztīrāmi dažādi “traipekļi”, kā mušas un kodes aizdzenamas, kā logi uzturami spodri utt.
Ziemeļvidzemes un Alūksnes kalendāros bez saimnieciskās dzīves un praktiskiem padomiem lasāmi arī stāsti, noveles, dzejoļi un feļetoni. Piemēram, Alūksnes kalendāra pielikumā var lasīt feļetonu “Vēstule no pašas Alūksnes”. To savulaik sastādījis novadnieks, rakstnieks, Latvijas Saeimas deputāts, Iekšlietu ministrs Gotfrīds Mīlbergs (Skuju Frīdis).
Apskatot kabatas kalendāru, var secināt, ka tam mainījušies īpašnieki. Sākotnēji vairāku gadu garumā tajā atzīmēti katrā mēnesī paveiktie darbi. Veiktie ieraksti liecina, ka kalendāra īpašnieks bijis akmeņkalis. Savukārt vēlākajos gados tā īpašniece izmantojusi tikai kalendāra piezīmju sadaļu, kurā piefiksējusi šūšanas pakalpojumu izmaksas, ikdienas tēriņus, arī dažādu gardumu receptes.
Vārds “kalendārs” cēlies no latīņu “calendarium”, kas nozīmē - “parādu grāmata”. Senajā Romā kalendārā tika ierakstīts parādnieka vārds, kuram nākamā mēneša pirmajās dienās bija jānorēķinās ar aizdevēju.
Pirmais kalendārs cilvēces vēsturē bija Mēness kalendārs. Tajā par pamata ciklu pieņemts Mēness fāžu nomaiņas laiks, kuru garums ir nepilns mēnesis (29,5 dienas).
Nākamais solis kalendāra attīstībā bija Mēness-Saules kalendāra ieviešana. Mēnešus skaitīja pēc Mēness fāzes, bet gadu pēc Saules.
45. g. p. m. ē. romiešu valdnieks Gajs Jūlijs Cēzars izdarīja savus labojumus kalendārā. Jūlija kalendārā mēneši nebija vienāda garuma. Daļā bija 30 dienas, citos 31, bet februārī - 28 dienas. Tādējādi katrā ceturtajā gadā februārim pievienoja vienu dienu. Šo kalendāru pieņēma visas Eiropas valstis, arī Latvija.
16. gs. beigās pāvesta Gregora XIII uzdevumā tika veikti astronomiskie aprēķini un konstatēts, ka visu laiku lietotais Jūlija kalendārs ir atpalicis no Saules laika 10 dienas. Kalendārs tika pārstrādāts, pievienojot t.s. "garo gadu" papildu dienas. Katoļu zemēs jauno kalendāru pieņēma automātiski, savukārt protestantu zemes sākumā to noraidīja.
 Interesanta ir Gregora kalendāra ieviešanas vēsture Latvijā. Gregora reformas brīdī Vidzeme un Rīga bija Polijas-Lietuvas sastāvdaļa, taču pamatā luterticīga. Jauno kalendāru Latvijā uztvēra kā kontrreformācijas līdzekli. Rīgas Rāte piekrita to ieviest tikai 1584. g., bet Rīgas pilsoņi nepiekrita, ap Ziemassvētkiem sākās protesti, kas pārauga mazā revolūcijā. Karalis nosūtīja pret dumpīgo pilsētu karaspēku, bet pilsēta pretojās piecus gadus.
Kurzemē Gregora kalendāru ieviesa 17. gs.1. pusē, bet, tā kā 18. gs. Latvija pamazām nonāca Krievijas īpašumā, atkal tika atjaunots Jūlija kalendārs. Tikai ar 20. gs. sākumu daudzviet tika ieviests paralēls abu kalendāru lietojums, un, 1915. g. - agrāk nekā citur Krievijas Impērijā - Latvijā un Lietuvā pārgāja uz "jauno stilu".
Pirmais zināmais latviešu kalendārs ir “Zemnieku jeb latviešu laiku grāmata”, un to iespieda Jelgavā 18. gs. 2. pusē. Tā nosaukums vēlāk tika nomainīts uz “Jauna un veca latviešu laiku grāmata”, “Veca un jauna latviešu laiku grāmata” un “Laiku grāmata”.
Vecākais zināmais Alūksnes vietējais kalendārs ir Roberta Ķelles izdotais, Valkā 1904. g. iespiestais “1905. g. īstais Alūksnes kalendārs”.

ALŪKSNES MUZEJS

Adrese: Pils iela 74, Alūksne, Alūksnes novads, LV-4301
Tālrunis: +371 64381321
Mob.tālrunis: +371 25665538
E-pasts: [email protected]