Aprīļa mēneša krājuma priekšmets
09.04.2021
Māksliniece Dzidra Ezergaile dzimusi 1926. gada 11. aprīlī Rīgā. Tēva Jāņa Ezergaiļa dzimtas saknes bijušas Balvu pusē, bet mātes Emīlijas dzimtas - Saldus puses Blīdenē, tādēļ Dz. Ezergailes skolas gadi Rīgā mijušies ar vasaras darba gaitām laukos. “Kā ikvienam kokam ir ziemeļu un dienvidu puse, tā manam dzīves kokam ir Rīgas un Blīdenes puse. Ziemas un vasaras pārdzīvojums, lapotnes rotaļīgums un darbīgais sakņojums (..) dienasvidi piederēja tikai mums. Vienīgi logā ieliktais pulkstenis atgādināja pienākumu: pusčetros lielie jāmodina darbam. Bet mēs ar krūželēm rokās prom uz grāvi, uz rudzu ežmaļiem, uz zemenītēm. Saule karsēja, rudzi visapkārt smaržoja. Jā, šī ir mana mīļākā bērnības aina (..) katra skolas vasara aizritēja šeit. Zināju visus vasaras darbus, zināju to vieglumu un smagumu,” tā par savu bērnību savulaik rakstījusi pati māksliniece. (Padomju Zeme, Nr.87, 23.07.1988.)
Pēc Rīgas 2. vidusskolas absolvēšanas, 1947. gadā, Dz. Ezergaile uzsākusi studijas Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, bet 1951. gadā pārgājusi uz Latvijas Mākslas akadēmiju, kuru absolvējusi kā grafiķe - plakātiste. Pēc studiju beigšanas strādājusi žurnāla “Padomju Latvijas Sieviete”, kur kā mākslinieciskā redaktore nostrādājusi līdz pensijas gadiem. 1956. gadā māksliniece sākusi piedalīties izstādēs, daudz personālizstāžu atklājusi Rīgā, arī Latvijas reģionos, kā arī bijušajās Padomju Savienības valstīs un 8 ārvalstīs. Kopš 1962. gada darbojusies kā Mākslinieku Savienības biedre. Nozīmīgi, ka lielu daļu savas dzīves māksliniece pavadījusies savās lauku mājās Alsviķu pagasta "Sniedzes", Alūksnes novadā un aktīvi piedalījusies arī Alūksnes kultūras dzīvē.
Dz. Ezergaile strādājusi gandrīz visās grafikas tehnikās - linogriezumā, cinkotīpijā, kokgriezumā, ofortā, un dažādas nozarēs - stājgrafikā, ilustrācijās, gleznojusi arī akvareļus un darinājusi vairāk nekā 500 grāmatzīmes, no kurām daļu veltījusi savam skolotājam māksliniekam Pēterim Upītim, mākslas zinātniekam Arnoldam Saleniekam un literatūrzinātniekam Valdemāram Ancītim. Grafikas kompozīcijas Dz. Ezergaile risinājusi ar līniju un ritmu, kas noteica viņas darbu emocionālo raksturu.
Viņas darbu centrālais vadmotīvs – daba, kas izteikta caur tautas dziesmām un sentēvu dabas izjūtu. Neskatoties uz padomju gados valdošo sociālistiskā reālisma metodi, kas paģērēja visiem māksliniekiem slavināt padomju cilvēku laimīgo dzīvi, Ezergaile šiem standartiem nekad nepakļāvās, rodot patvērumu Latvju tautas senatnes mantojumā, poētiskajā dabas izjūtā, kas lielākoties realizējās ainavās un klusajās dabās.”
Mākslas zinātniece Eva Rotčenkova par Dzidru Ezeregaili savulaik rakstījusi: “Maza auguma, smalkas ķermeņa uzbūves sieviete ar gadu nastas saliektu muguru, taču vienmēr labsirdīgu, sirsnīgu un patiesu smaidu un mirdzošu skatienu apveltīta – viņa piederēja pie mākslinieku paaudzes, kas uzplauka sarežģītajos pēckara gados. Māksliniece aizvadīja garu, interesantu un radoši piesātinātu mūžu, izturot ne mazums pārbaudījumu, spītīgi un mērķtiecīgi veltot sevi mākslai.(..)
Māksliniece Dzidra Ezergaile mūžībā devusies 2013. gada 6. jūlijā un atdusas Alūksnes Lielajos kapos.
Alūksnes muzejā krājuma mākslas kolekcijā glabājas Dz. Ezergailes grafikas, grāmatzīmes, grafikas darbu cinka, vara plates, kā arī fotogrāfijas no personālizstādēm, un mākslinieces Mildas Bīrītes gleznotais Dz. Ezergailes portrets.
Ieraksti meklēto