Marta mēneša krājuma priekšmets

Andrejs Jansons dzimis pirms 150 gadiem – 1871. gada 2. martā Taurupes pagasta “Kalniņos”. 1894. gadā jaunais garīdznieks absolvēja Rīgas garīgo semināru un uzsāka darba gaitas draudzē Igaunijā. 1902. gadā viņš pārcēlās uz Alūksnes miestu, kur sākotnēji strādāja Sv. Trijādības pareizticīgo baznīcā, bet ātri vien aktīvi iesaistījās arī sabiedriskajā dzīvē, pozitīvi sekmējot miestiņa izaugsmi.

Pēc 1905. gada revolūcijas, kad Alūksnē radās plašākas iespējas biedrību un jaunu skolu dibināšanai, saimnieciskajai attīstībai, kā arī kultūras dzīves rosināšanai, 1908. gadā tika izstrādi Alūksnes izglītības biedrības statūti, kurus parakstīja 29 miestiņā pazīstami sabiedriskie darbinieki, lai veicinātu miestā izglītības līmeņa celšanu, mazinātu pārkrievošanās spaidu un mācības varētu atsākties latviešu valodā. Zīmīgi, ka pirmais paraksts piederēja A. Jansonam, kurš bija viens no Izglītības biedrības dibināšanas iniciatoriem, vēlāk arī pirmais biedrības priekšnieks (1910.-1915.). Jāatzīmē, ka A. Jansons bija arī viens no Alūksnes igauņu biedrības un Alūksnes proģimnāzijas dibināšanas rosinātajiem, vēlāk skolotājs proģimnāzijā, Alūksnes sieviešu ģimnāzijā un pareizticīgo draudzes skolā.

Dažas epizodes par A. Jansona spilgto personību un  darba gaitām skolā var lasīt  Aleksandra Pelēča stāstā “Annes Lejasgolā”: “Viņš pasniedza krievu valodu un pareizās ticības mācību. Tiesa pareizi ticīgo pa visu skolu sanāca labi ja septiņi, bet tēvs Andrejs nedzina projām, ja arī kāds nepareizticīgais paklausījās krievu ticības stundu. Tā kā šī stunda parasti bija pēc visām citām, klausītāju salasījās vesels bariņš. Citreiz pat pilna klase. Stunda notika reizi nedēļā, tāpat kā dievvārdi pareizticīgo baznīcā Valmieras pulka ielā. Mēs jau grasījāmies pārmaiņas pēc arī uz tēva Andreja dievvārdiem iet, jo nebijām redzējuši viņu zeltainajā amata tērpā, kā viņš iet ar kvēpināmo trauku, lai svētības dūmi ietītu draudzes locekļu galvas. Bet skolotājs teica: Negribu, ka jūs pie manis nākat baznīcā! Tur man ar daudziem jārunā, bet te es ar jums vieniem pašiem no sirds...”.

Pirmā pasaules kara laikā A. Jansons bija zināms kā Sarkana Krusta Alūksnes Zeltiņu draudžu lazaretes  kuratorijas priekšsēdētājs (1914), Alūksnes bēgļu komitejas priekšsēdētājs (1915), kā arī latviešu strēlnieku pulka pareizticīgo karavīru mācītājs (1916.-1917.).

Neatkarības gados A. Jansons turpināja virspriestera darba gaitas Alūksnes, Mālupes un Veclaicenes draudzēs, ar ģimeni dzīvoja “Dravniekos” aiz pirmās pareizticīgo baznīcas vietas Alūksnes-Māriņkalna un Alūksnes-Ziemeru ceļu krustojumā, kur saimniekoja 21 ha lielā saimniecībā un kopa savu bišu dravu.

Rosīgais sabiedriskais darbinieks un Alūksnes zinātājs Oskars Sisenis atmiņās norādījis, ka A. Jansonam vienmēr bija piemitušas apbrīnojamas oratora spējas. Ar lielu patosu Alūksnes vidusskolas ēkā ezermalā Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas pirmajā gadadienā 1922. gada 26. janvārī viņš uzrunājis skolas skolotājus un skolēnus ar vārdiem: “Mēs bijām kā maza laiviņa bangojošā okeānā, kad sāka pūst labvēlīgs vējš...” .Par virspriestera izcilo, priekšzīmīgo darbu un sasniegumiem valsts labā, nenoliedzami, visspilgtāk  vēstīja 1935. gadā pasniegtais apbalvojums -Triju Zvaigžņu ordenis.

1948. gadā pēc darbīgi aizvadīta mūža Andrejs Jansons devās Mūžībā. Gaišu piemiņu par garīdznieka darbīgo mūžu un ieguldījumu apriņķa izaugsmē tolaik turēja tuvākā un tālākā apkārtne, gaišu piemiņu par viņa lielajiem darbiem turēsim arī mēs.