Skatīt visus krājuma priekšmetus

Oktobra mēneša krājuma priekšmets

13.10.2020

Alūksnes muzeja krājuma oktobra mēneša priekšmets –hernhūtiešu brāļu draudzes saiešanas nama plāksne, izgatavota 1882. gadā un piestiprināta pie brāļu draudzes nama Ziemera pagasta “Ādiņās”. ANM- 5248

Vidzemes hernhūtiešu brāļu draudze bija reliģiska un sabiedriska kustība, kas no 18. gs. 30. gadu 2. puses aptvēra daļu Vidzemes un turpinājās līdz pat 20. gs. 40. gadiem, savus ziedu laikus sasniedzot 19. gs. 20.–30. gados.

Vidzemes guberņā  brāļu draudze ienāca no Vācijas, Oberlauzicas, kur tā sāka darboties 18. gs. 20. gados. Kustības dibinātājs un pirmais vadītājs bija grāfs Nikolauss Ludvigs fon Cincendorfs.

Par vienu no galvenajiem darbības mērķiem brālība savos statūtos izvirzīja misijas darbu – došanos uz tām vietām, kur nebija brīvi pieejama kristietība vai tā kādu apstākļu dēļ tika sludināta nepilnvērtīgi. Par misijas mērķi kļuva arī Lielā Ziemeļu kara rezultātā Krievijas iekarotās un tās sastāvā iekļautās Baltijas guberņas – Vidzeme un Igaunija. Pirmie hernhūtiešu misionāri Latvijā ieradās 1729. gadā. Lai sekmētu brāļu draudzes kustības izplatību, 1738. gadā Valmiermuižā tika nodibināts skolotāju seminārs, kurā hernhūtieši sagatavoja latviešu lauku skolu skolotājus. Līdztekus semināra darbībai Valmierā sāka noturēt arī atsevišķas brāļu draudzes saiešanas. Pakāpeniski draudzes piekritēju skaits sasniedza 3 tūkstošus, aptverot Valmieras, Cēsu, Straupes, Raunas, Mārsnēnu, Smiltenes un Liepas draudzes. Šo laiku brāļu draudzes pārstāvji dēvēja par “pirmajiem ziedu laikiem”, un to var uzskatīt arī par Vidzemes zemnieku garīgo atmodu. Svarīgākie Vidzemes brāļu draudzes panākumi saistāmi ar Vidzemes zemnieku kristianizāciju, būtisku zemnieku izglītības līmeņa kāpumu, kas sekmēja nacionālās inteliģences dzimšanu. Brāļu draudzes ideoloģija būtiski neatšķīrās no citām kristīgām baznīcām, tajā īpaši tika izcelta dievbijība, labdarība, vienkāršība, strādīgums, vispusīga izglītotība, mērenība, godīgums un paklausība. Īpaša uzmanība tika veltīta audzināšanai un ģimenei. Vidzemes brāļu draudze sekmēja arī izmaiņas lauku ainavā. Laikā no 18. gs. 30. gadu beigām līdz 19. gs. beigām tika uzcelti apmēram 120 līdz 150 hernhūtiešu saiešanas nami, kuros notika saiešanas – hernhūtiešu dievkalpojumi, kā arī sanāksmes un apmācības. 

Hernhūtiešu ietekmē notika izmaiņas arī vidzemnieku tipiskās dzīvojamās rijas plānojumā. 18. gs. ceturtajā ceturksnī saimnieki pie kopīgās dzīvojamās istabas sāka būvēt sānu kambarus, tādējādi pārveidojot tradicionālo riju par vairāku istabu mājokli.

18. gadsimta 40. gados hernhūtiešu pretinieki panāca, ka Krievijas imperatore Elizabete Krievijas impērijā aizliedza hernhūtiešu brāļu draudzes darbību. Par spīti aizliedzošam likumam, kustība tomēr turpināja darboties, pirmajos gados galvenokārt slepeni, bet ar laiku, neizjūtot apdraudējumus, arvien atklātāk. Tolaik kustībā būtiski samazinājās t. s. vācbrāļu skaits, līdz ar to tā kļuva izteikti nacionāla, jo visus pienākumus nācās uzņemties un pildīt vietējiem zemniekiem. 18. un 19. gs. mijā kustības piekritēju skaits kļuva lielāks, turklāt būtiski bija pieaudzis kustības izplatības areāls – brāļu draudzes aktīvi darbojās arī Vecpiebalgā un Jaunpiebalgā, Alūksnē un Apukalnā. 1940. gada izdevumā “Senatne un Māksla” uzskaitīti 18. un 19. gs. Vidzemē celtie saiešanas nami. Alūksnes pusē minēti “Stāmeri” Alsviķu, “Vistiņas”, “Auziņas” Veclaicenes, “Ādiņas”, “Jāņakalns”, “Lejasmājas” Ziemera, “Kambari”, “Rumpāni”, “Stiliņi”, “Dzeņi”, “Melnlauki” Jaunlaicenes, “Klibji” Karvas, “Lauzenieki” Bejas, “Skolas” Ilzenes, “Šķilderi”, “Blūmji” Alūksnes, “Trīzēni” Annas, “Zeltiņi”, “Ziemeļi”, “Čakstenes” Zeltiņu, “Akmenieši” Pededzes, “Brenči” Mālupes pagastos.

1817. gadā Krievijas imperators Aleksandrs I izdeva t. s. žēlastības vēstuli, kas atkal atļāva Krievijā darboties hernhūtiešu brāļu draudzēm. Šo posmu kustības vēsturē dēvē par “otrajiem ziedu laikiem”. Tolaik draudzē uzņemto zemnieku skaits sasniedza pat 20 - 30 tūkstošus, turklāt vismaz vēl tik pat daudz zemnieku regulāri piedalījās hernhūtiešu saiešanas pasākumos. Šāda situācija turpinājās līdz 19. gs. vidum, kad 1832. gadā pieņemtā jaunā luterisko baznīcu likuma dēļ, kas ierobežoja hernhūtiešu darbību, kustība pakāpeniski saruka. Nopietns konkurents brāļu draudzei bija arī jaunlatviešu kustība, kas piesaistīja inteliģentākos latviešus, tostarp, arī jaunās paaudzes hernhūtiešus.

 

(Jaunzems J. Brāļu draudžu saiešanas nami. Senatne un Māksla. 1940. gada 1. janvāris. Nr .1. Straube, G. Latvijas brāļu draudzes diārijs. R: N.I.M.S., 2000. Ceipe, G. Latvijas brāļu draudzes vēsture. 1918–1940. R: LU Akadēmiskais apgāds, 2010. Adamovičs L. Vidzemes baznīca un latviešu zemnieks 1710 – 1740. Sējējs, 1963.)

Uzgaidiet... loading