Augusta mēneša krājuma priekšmets

Alūksnes muzeja augusta mēneša krājuma priekšmets- 1930. gada Alūksnes draudzes kapusvētku lapiņa. (ANM 9774/3)

Šomēnes, turpinot spēcīgi iesakņojušos kapusvētku tradīciju, Alūksnes Lielajos kapos kopā pulcējās tuvi un tāli radi. Līdztekus zaudēto tuvinieku piemiņas glabāšanai un kapu kopiņu aprūpēšanai, kapusvētki ir brīdis, kad var atkal saredzēties, aprunāties, dalīties priekos un bēdās.

Kapusvētku tradīciju pirmsākumi Latvijā meklējami 19. gadsimta pirmajā pusē, pēc tam, kad 1773. gadā Vidzemē un 1795. gadā Kurzemē tika izdots rīkojums, ka gan pilsētās, gan laukos baznīcas nedrīkst kalpot par kapu vietām un jāierīko apžogotas kapsētas ārpus apdzīvotām teritorijām. Pakāpeniski tika iekārtotas daudzas jaunas kapsētas, kuru atklāšanas un iesvētīšanas dievkalpojumi, kā arī gadskārtu atzīmēšana, rīkojot dievkalpojumus kapsētā, ieguva ikgadēju raksturu un kļuva par kapusvētkiem.

Alūksnē kapusvētki kļuva par gada nozīmīgākajiem un vērienīgākajiem svētkiem 20. gadsimta sākumā.  Lai gan laika gaitā šie svētki apvijās ar jaunām tradīcijām, kā nemainīga vērtība palika arī iepriekšējās. “Katru gadu augusta mēneša pirmajā svētdienā Alūksnes kapsētā saplūst daudzi tūkstoši svētceļotāju, lai godinātu un pieminētu savus mirušos piederīgos, radus un draugus. Jau nedēļas sākumā, pirms svētkiem, uz kapsētu brauca daudzi laucinieku pajūgi, kuri veda kapu solus, sētu izlatošanai domātus kokus un puķes. Ar ceturtdienu braucēju skaits palielinājās un piektdien un sestdien jau nepārtraukta braucēju un kājnieku straume pārplūdināja kapsētas ceļu. Sestdienas pievakarē sāka skanēt āmuru sitieni kapsētas mežā, jo tur mazie gadījuma tirgotāji cēla savas būdas, pie kurām svētkos izslāpušie un izsalkušie varētu atspirdzināties. Jau agri svētdienas rītā uz kapiem plūda nepārtraukta, svētku drānās tērpušos, svētku viesu straume gan braukšus, gan kājām. Kapu kopiņas greznotas ziediem un labi apkoptas. Daudzas kopiņas, kuras visu gadu bija aizmirstas, tagad ir uzkoptas,” tā par kapusvētku nozīmi 1930. gados vēsta laikraksts “Malienas Ziņas”. 1920.- 30. gados Alūksnes kapusvētku norisi papildināja arī citi pasākumi: pēc dievkalpojuma Kapsētas pussalā Tempļa kalnā tika organizēti  koncerti, 1928. gadā- Malienas Dziesmu svētki, kuros piedalījās 10 kori un orķestris, 1930. gadā- 7. Siguldas kājnieku pulka iestudētā teātra izrāde “Imanta”, savukārt 1939. gadā- zaļumballe.

Otrā pasaules kara laikā, līdzīgi kā pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara kapusvētki kļuva par dvēseļu revīzijas vietu, kur pieminēja un aizlūdza par kritušajiem un represijās cietušajiem. Tolaik kapusvētku stabilais un tradicionālais rituāls kalpoja kā pretmets baiļu un neziņas sajūtai.

 Jaunas vēsmas kapusvētku norisēs ieviesa okupācijas gadi. 1950. gadu beigās aizsākās “padomju formāta” laicīgie kapusvētki, ko oficiāli dēvēja par Mirušo piemiņas dienu. Alūksnes apkārtnē, kur kapusvētki allaž bija īpaši vērienīgi, laicīga Mirušo piemiņas diena  pirmo reizi notika Alūksnes pilsētas kapos 1959. gada 2. augustā. Piemiņas dienu ievadīja gājiens no pilsētas centra uz kapsētu. Ceremoniju kapos atklāja rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja ievadvārdi. Publiskajā telpā tika skaidrots, ka kapusvētki ir nepieciešami tieši laicīgā nevis reliģiskā ietvarā.

Neskatoties uz padomju ideoloģijas centieniem, kapusvētku tradīcijas un rituāli tomēr netika aizmirsti. Mūsdienās kapusvētku tradīcijas sabiedrībā ir spēcīgi iesakņojušās un joprojām uztur piederības sajūtu dzimtajai vietai.