Fītinghofu dzimtas vēsture - viduslaiki

Alūksnes muižnieku dzimta no 18. gs. līdz pat 20. gs. sākumam bija Fītinghofi–Šēli. Šīmēneša rubrikā “Neatklātā Alūksne” apskatīsim Fītinghofu ģimenes vissenāko vēsturi.

Pirmās liecības par Fītinghofu dzimtu nāk no 13. gs., kad kā Minsteres bīskapa ministeriāļi (bruņinieki–ierēdņi) minēti trīs brāļi, Heinrihs, Teoderihs un Vinimārs Fītinghofi (Heinricus, Theodericus und Winimarus de Vitighoven). Sākotnēji dzimta dzīvo Haus Vietinghoff, koka pilī Esenē, pašreizējā Esenes–Štatvaldes administratīvajā apgabalā. Pils līdz mūsdienām nav saglabājusies. Fītinghofiem vēl līdz 20. gadsimta sākumam bija cieša saikne ar mūsdienās Esenes pilsētā iekļauto Relinghauzenas ciemu, kurā viņiem no 13. gs. otrās puses piederēja pils, kā arī ar Esenes abatiju. Ar Baltiju dzimta saistīta no 14. gs. vidus, kad Vācu ordenis uzsāk celt komtura pili Alūksnē.

Fītinghofiem piederējusī Šelenbergas pils. Foto: Островский Александр, Киев, CC BY–SA 3.0 , Wikimedia Commons

Dzimtas vārds
Viduslaiku periodā uzvārda funkciju faktiski pildīja iesauka vai pievārds. Tas parasti stāstīja par cilvēka vai dzimtas izcelsmi, arī Fītinghofu gadījumā vāciskā versija von Vietinghoff nozīmē “no Fītinghofas” – burtiski, “no Fītingu nama”. Tik tiešām viduslaikos sastopami ne tikai Fītinghofi, bet arī Fītingi. Dzimtas vārds, iespējams, atvasināts no katoļu svētā Gvido vārda, kas vāciski ir Veit vai Vitus. Vitting, iespējams, ir deminutīva versija, t.i. “Gvido sekotāji”, “Gvido bērni”, “no Gvido nākušie” u.tml. – dzimtas galvenā dzīvesvieta kādā laika posmā varētu būt nosaukta par Vietting-hoff jeb “Fītingu namu” un tālākie ģimenes locekļi bijuši jau "no Fītingu nama". Jāpatur prātā arī, ka viduslaikos vārdu un uzvārdu formas nebija standartizētas – ar Fītinghofiem saistāmi arī tādi uzvārdi, kā Vietingshoff, Vietinghofen, Vitinck, Viting, Vicnig, Schell, Schele u.c.
Nav skaidrs, kad Fītinghofi saņem otru uzvārdu “Šēli”. Tas ģimenei noteikti bijis jau 15. gs. vidū – 1452.g. 28. augustā “Johans Fītinghovens, zināms kā Šēls” (Johann van den Vitinchaven genannt Schele) nopērk Šelenbergas mūra pili (attēlā) no sava švāģera Dītriha Leitena. Vēlākos laikos bieži novērojama uzvārda versija ar viduslaikiem raksturīgu vārdu spēli – Schelen zu Schellenberg, “Šelenbergas Šēli”. Ja pils nosaukums ir saistīts ar ģimeni, domājams, ka tā nosaukta Fītinghofu vai kādas viņiem radniecīgas dzimtas vārdā, nevis otrādi, kā dažkārt pieņemts iepriekšējās publikācijās. Daži tiešsaistes avoti apgalvo, ka uzvārdu “Šēli” pieņēmuši tie Fītinghofi, kas 14. gadsimtā palikuši Vestfālenē, taču tam nekāds pamatojums netiek sniegts.


Simbolika
Uz jaunāko laiku Fītinghofu ģerboņiem bieži parādās svētceļnieka cepure vai garīdznieka mitra, kas rotāta  ar trim gliemežvākiem. No šiem simboliem vismaz gliemežvāki tika lietoti jau viduslaikos. Gliemežvāki visdrīzāk ir vienlaikus gan kristīgā simbolika (Sv. Jēkaba jeb Santjago de Kompostelas gliemežvāki), gan vārdu spēle ap dzimtas otro uzvārdu – Šēli (Scheel/Schele – līdzīgs viduslejasv. Schelle – gliemežvāks). Kā alternatīva trīs gliemežvākiem ģerboņos bieži parādās trīs diski vai lodes, iespējams, saistītas ar Sv. Nikolaju, kuru tradicionāli attēlo ar trīs monētām vai trīs zelta lodēm. Dažu pētnieku izpratnē diski Fītinghofu ģerbonī varētu reprezentēt arī pērles, tās kristietībā ir saistītas ar Kristus ciešanām un jau minētajām Sv. Jēkaba gliemežnīcām. Vēl mūsdienās Fītinghofu ģerbonim saglabājušās Vācu ordeņa krāsas uz vairoga – melna svītra uz balta fona – motīvs, kas atvasināts no ordeņa melnā krusta.

Par dzimtas ģerboņa senākajām versijām datu ir maz, bet liekas, ka laika gaitā tas nav daudz mainījies. Alūksnes komtura Arnolda Fītinghofa brāļadēls Dītrihs (1360?–1426) bija rātskungs Rēvelē, domājams, ka, no šī paša Dītriha saglabājusies vienkāršota Fītinghofu ģerboņa versija zīmogā no 1415. gada, kurā uz vairoga redzami trīs gliemežvāki. Pilnīgāks ģerbonis, kaut arī diezgan vienkāršā izpildē, saglabājies no 1454. gada – Karla Fītinghofa zīmogā.  Karls Fītinghofs bija Rīgas arhibīskapijas vasalis, pārstāvēja arhibīskapa vasaļus 15. gs. 50. gadu ķildās starp arhibīskapu un ordeni. Karla Fītinghofa ģerbonī parādās arī Fītinghofu heraldiskais dzīvnieks – lapsa. Interesanti, ka, 15. gadsimtā lapsa attēlota skrējienā vai lēcienā, bet jauno laiku Fītinghofiem tā parasti ir passant regardant pozā – ar solim paceltu ķepu un atpakaļ vērstu skatienu.

Fītinghofu Baltijas līnija
Arnolds fon Fītinghofs 1342. gadā tiek iecelts par ordeņa pils komturu Alūksnē. Jaunajā amata vietā viņš gan neierodas uzreiz – kad vēlāk tajā pašā gadā notiek pleskaviešu uzbrukums, vēl visdrīzāk nepabeigtās pils aizsardzību vada Gosvins no Hērikes, kuram uzticēts uzraudzīt Alūksnes un Vastselīnas piļu būvniecību. No 14. gs otrās puses Livonijā sāk ierasties arī daudzi citi ģimenes locekļi, kuri ieņem dažādus amatus vai ir zemes vasaļi gan bīskapijās, gan ordeņa zemēs. Jau iepriekš pieminēts bīskapa vasalis Karls Fītinghofs 15. gs. vidū, bet 1489. gadā kāds Heinrihs Fītinghofs ir vasalis Dobeles komturam.
Tomēr visslavenākie no viduslaiku Fītinghofiem ir saistīti tieši ar Vācu ordeni. Tā kā Fītinghofi cēlušies no Vestfālenes, ordeņa iekšējā politikā viņi 14.–15. gs. pārstāv t.s. “vestfāliešu frakciju”, kuras politiskie sāncenši ir reinzemieši. Kad ordenis 1346. gadā no Dānijas karaļa Valdemāra IV nopērk Ziemeļigauniju, bijušais Alūksnes komturs Arnolds Fītinghofs kļūst par Tallinas komturu un 1360.–1363. gadā kalpo kā Livonijas ordeņa landmestrs. Konrāds Fītinghofs (iespējams, Arnolda brāļadēls?) 1387.–1396. gadā ir komturs Aizkrauklē, bet 1396.–1401. gadā – Vīlandē. 1401. gadā arī viņš tiek ievēlēts par Livonijas mestru, viņa amata laikā tiek uzsākta Piritas brigitiešu konventa celtniecība. 15. gs. sākumā, saasinoties attiecībām ar Polijas un Lietuvas apvienotajiem spēkiem, Konrāds Fītinghofs nokļūst liela politiska šķēluma krustugunīs. Ordeņa Livonijas atzars Fītinghofa vadībā ar Poliju un Lietuvu noslēdz pamieru, bet Prūsijas atzars dodas 1410. gada Tanenbergas kaujā pret abu valstu kopspēkiem un cieš smagu sakāvi. No šī laika iezīmējas arvien lielāka Livonijas atzara autonomija no lielmestra, bet arī lielāka Polijas–Lietuvas ietekme Vācu ordeņa politikā vispār. Tanenbergas kaujas norisi var skatīt kā pirmo “domino kauliņu” notikumu virknē, kuras noslēgumā ordeņvalsts beidz pastāvēt, jo 16. gadsimtā gan Prūsijas mestrs Alberts no Brandenburgas, gan Livonijas mestrs Gothards Ketlers atsakās no ordeņa valsts tiesībām un kļūst par Polijas hercogiem.



Avoti:

1. Essen, Nicolai, von, Genealogisches Handbuch der Oeselschen Ritterschaft, s.520. Pieejams: https://bildsuche.digitale-sammlungen.de/index.html?c=viewer&bandnummer=bsb00000600&pimage=00537&lv=1&l=de
2. Milicers, Klauss: Vācu ordeņa vēsture, Rīga: Zvaigzne ABC, 181.lpp.
   
3. Nottbeck, Eugen von: Siegel aus dem Revaler Rathsarchiv nebst Sammlung von Wappen der Revaler Rathsfamilien. Lübeck : Rathgens 1880. Nr.255,
4. Pieejams: https://www.digitale-sammlungen.de/en/view/bsb11500084?q=vietinghof&page=42,43
   
5. Šterns, I. Latvijas vēsture 1290–1500, Rīga: Daugava, 1997, 368., 401., 591. lpp. 
   
6. Est- und livländische Brieflade. Vierter Theil, Siegel und Münzen der weltlichen und geistlichen Gebietiger…, Taf 58. Nr. 23
   
7. Bürgerschaft Rellinghausen. (2022). Schloss Schellenberg und die Freiherren von Vitthinghoff-Schell - Bürgerschaft Rellinghausen-Stadtwald e.V. -. Pieejams: https://buergerschaftrellinghausen.de/freizeit-aktivitaeten/denkmalpfad/schloss-schellenberg-und-die-freiherren-von-vitthinghoff-schell%EF%BF%BC/
   
8. Köbler, Gerhard, Mittelniederdeutsches Wörterbuch, 2010. Pieejams: https://www.koeblergerhard.de/mndwbhin.html
   
9. Roskilde Historie: Vietinghof. Pieejams: https://www.roskildehistorie.dk/stamtavler/adel/Wittinghof/Wittinghof_old.htm
   
10. Alūksnes novada muzeja pētniecības materiāli