Senlietu atradumi Alūksnes novadā 18.-19. gadsimtā

Sveiki! Laika gaitā muzeja darba procesā sakrājies daudz "sīklietu" - informācijas, kuras nav pietiekami daudz, vai kura ir pārāk spekulatīva, lai izveidotu apjomīgu publikāciju. Blogā "Neatklātā Alūksne" mēģināsim pastāstīt par dažām no šīm nelielajām mūsu pilsētas un novada mīklām.

Jau pati pirmā tēma ir tāda, kas īsti nav pat viegli nosaucama vārdā, bet, ja nosaukums ir jāizdomā, es teiktu šādi: senvēstures materiālo liecību meklējumi Alūksnes novadā pirms 20. gadsimta. Nosaukums neparocīgs - ne īsti arheoloģija, bet tai pašā laikā tomēr ar arheoloģiju tuvu saistīta tēma. Jādomā, ka visas no aprakstītajām senlietām ir gājušas bojā, un palikušie senlietu apraksti (un, no sirds pateicoties J. Aspelina kungam, zīmējumi!)  ir nenovērtējams avots mūsu novada senās materiālās kultūras pētniecībai.

-Ernests, Alūksnes novada muzeja vēsturnieks.

Senvēstures pētniecības pirmsākumi Latvijas teritorijā meklējami jau ilgi pirms valsts pastāvēšanas. Tāpat kā citur Eiropā, muižniecība un turīgākie pilsoņi kolekcionēja senlietas jau 16.-17. gadsimtā, iespējams, turpinot no vēlo viduslaiku inteliģences pārņemtu tradīciju. No 18. gs. pirmās puses, kad Pompejā un Herkulānā tika veikti pirmie izrakumi seno liecību meklēšanai, sistemātisku izrakumu potenciāls sāka kļūt acīmredzams arī vēsturniekiem, un 19. gs. gaitā pakāpeniski sāk veidoties mūsdienu arheoloģijas zinātne. Sistematizētu pārbaudes un izrakumu procesu 19. gadsimtā Turaidas muižā apraksta rakstnieks un pagasta rakstvedis Pērsietis. "Strādnieki [...] raka tikai pāris pēdu dziļi, jo, tiklīdz parādījās kauli, tad stājās klāt paši augsti mācītie kungi [...] ievīstīja rūpīgi papīrā, piezīmēja numurus un ievietoja kastē. Vietu, kur lieta atrasta, smalki izmērīja, lai zinātu cik dziļi un kādā stāvoklī tā uzieta [...] uzņēma dažas pat knapi saredzamas lietiņas." (Kreišmane, 2017) Privātkolekcijas uz šī fona nekur nenozuda - tieši pretēji, to īpašnieki tika pieaicināti zinātnisko biedrību sapulcēs un daži savus priekšmetus atdeva muzeju kolekcijās. 
Alūksne līdz pat 19. gs. nogalei tika uzskatīta par lauku miestu un novadam uzmanības ārpus lauksaimniecības un mežkopības pievērsts maz. 18. gs. 90. gados muižu savā īpašumā ieguva dabaszinātnieks Burhards Kristofs fon Fītinghofs, kurš padarīja Alūksni par savu galveno vasaras rezidenci. Baronam Fītinghofam Alūksnē, piederējis privāts muzejs, par kura iespējamo atrašanās vietu izvirzīta ēka Dārza ielā 3. Kā 1840. gadā raksta žurnāls “Inland”, dažādu dabas liecību starpā esot bijušas arī “vecas monētas” un “mežoņu ieroči”, taču šis kolekcijas apraksts ir garāmejošs, tikai dažus teikumus garš un uzrakstīts vairāk nekā desmit gadus pēc muzeja veidotāja nāves, kad senlietas bija nākamās paaudzes nekārtīgi nogrūstas glabāšanā. Otrs kolekcijas apraksts, ko B. Fītinghofa dzīves laikā rakstījis viņa paziņa, Jaunlaicenes mājskolotājs Karls Teodors Hermanis, ir līdzīgi īss un vairāk vērsts uz minerāliem un zinātnisko aparatūru. Vietēji atrastu priekšmetu šajā krājumā, jādomā, visādā gadījumā bija maz - B. Fītinghofs bija ceļotājs un tipisks Apgaismības laikmeta cilvēks, viņa kolekcija visdrīzāk bija Eiropas inteliģences aprindām raksturīgs t.s. kuriozitāšu kabinets, kura saturs bija pārsvarā sapirkts ceļojumos Rietumeiropā vai importēts no Āzijas un Āfrikas.

1884. gadā vairākas senlietas no tagadējā Alūksnes novada Lāzberģa (divas aproces un divi piekariņi) un Annas (villaines fragments) pagastiem atradās Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrības Doma muzeja krājumā un tika publicētas Somijas arheologa Johanesa Reinholda Aspelina publikācijas “Antiquités du Nord Finno-Ougrien” 5. sējumā. Aspelins tiek uzskatīts par Somijas pirmo arheologu un vienu no modernās arheoloģijas pamatlicējiem Ziemeļeiropā. Aspelins bija nacionālā romantisma kustības dalībnieks un piekritējs dažādām 19. gs. populārajām migrācijas teorijām , tai skaitā arī Matiasa Kastrena Urāl-Altaja valodu saimes hipotēzei. Aspelina pieņemtā hipotēzes versija mācīja, ka reiz Urālu un Altaju kalnu reģionus reiz apdzīvojusi  vienota somugru cilts, bet zemienes bija nopludinājuši Bībeles Grēku plūdi. Jau 20. gs. sākumā Aspelina teorijas tika apstrīdētas un atspēkotas, bet vēl mūsdienās augstu tiek vērtēts viņa darbs un celmlauža centieni jaunā un līdz tam praktiski nepētītā zinātnes disciplīnā. Lāzberģī un Annā atrastās senlietas viņš saistīja ar lībiešu arheoloģisko kultūru, bet no mūsdienu arheoloģijas viedokļa tās ir drīzāk jāsaista ar latgaļu-somugru mijiedarbības zonu, kurā atrodas viss Alūksnes novads. Abas Lāzberģa aproces, piemēram, atbilst vēlā dzelzs laikmeta (9.-12. gs.) latgaļu kultūrai Ziemeļvidzemē, taču līdzīgas rotas ir izplatītas arī tuvējo Dienvidigaunijas somugru arheoloģiskajā materiālā. Izteikti latgalisks ir arī bronzas stīpiņām rotātās villaines fragments, kas, spriežot pēc rotājuma, tāpat jāattiecina uz vēlo dzelzs laikmetu.
Bez interesantiem atradumiem nav izticis arī Alūksnes ezers un tā apkārtne. Kā vēsta laikraksts "Baltijas Vēstnesis", Alūksnes ezerā bagarēšanas darbu laikā pie Pilssalas 1895. gadā tika atrastas neliela kuģa atliekas. Kuģa augšdaļa esot pārsvarā gājusi bojā, bet apakšdaļa, kas atradās ūdenī, saglabājusies labāk. Raksta autors saista kuģa atliekas ar laiku neilgi pirms Alūksnes cietokšņa bojāejas 1702. gada augustā, kad tas, domājams, steigā niedrēs noslēpts. Sīkāk kuģis nav aprakstīts. Tai pašā rakstā minēts arī Kolberģa pagastā, purvu susinot, atrasts māla pods, “pildīts ar sudraba naudas gabaliem” - arheologu valodā runājot, monētu depozīts. Kopā pods esot saturējis 1246 monētas, kuras autors saistījis ar 16. gs. vidu, bet ne ar kādu informāciju šo spriedumu nepamato. Monētu pods nodots “apriņķa priekšnieka tālākai lemšanai”, un šī paliek pirmā un pēdējā reize, kad abi šie atradumi rakstos pieminēti.

     Avoti:

1. Aspelin, Johannes Reinhold: Antiquités du Nord Finno-Ougrien. 5, L' âge du fer, Helsingfors: Endlund, 1884, Nr. 2812.-2815., 2817.
2. Bienemann, Fr. (1911) Altlivlandische Erinnerungen - Reval, Verlag von Franz Kluge, 55.-57.lpp.
3. Kreišmane, L. (sast.) Muiža pagasta rakstveža skatījumā. Rīga: Zinātne, 2017, 164.lpp.
4. Valk, H., Laul (red.), S.Siksälä : a community at the frontiers : Iron Age and Medieval. University of Tartu. Institute of History and Archaeology, Tallinn, 2007
5. Vasks, A. (red.) Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata, Rīga: LU Latvijas vēstures institūts, 2021. 95.lpp.
6. Zariņa, A. Seno latgaļu apģērbs 7.-13. gs., Rīga: Zinātne, 1970. 72.-74.lpp.
7. Aus dem Tagebuch eines Sentimentalen. Inland 1841. Nr.30, Sp.484
8. J. R. Aspelin ja kansallisromantiikka. (n.d.). Csc.fi https://extras.csc.fi/arctinet/kivikaus/m7/7_6_3.htm 
   Baltijas Vēstnesis, Nr.135 (17.06.1895)