Pils komplekss

Alūksnes Jaunā pils celta no 1859. līdz 1863. gadam pēc barona Aleksandra fon Fītinghofa pasūtījuma un ir viens no ievērojamākajiem Tjūdoru neogotikas arhitektūras pieminekļiem Latvijā.

Pils arhitektūrā neogotikas stila iezīmes raksturo skaidri nodalāmi ģeometriski apjomi, slaids, asimetriski novietots tornis, paaugstināts, dzeguļiem vainagots rizalīts ēkas centrā, kā arī lakoniski dekori un līdzsvarotas detaļas. No pārējām neogotikas pilīm tā iezīmējas ar jauniem telpiskās kompozīcijas meklējumiem. Katra telpu grupa tiecas fasādē izcelties kā atsevišķa apjoma daļa. Pils plānojumā visas telpas grupējas abpus lielajai zālei un veido sarežģītu ārējo konfigurāciju. Ēkas vidū atrodas poligonāls izvirzījums, kas iezīmē centrālās telpas – lielās zāles - atrašanās vietu. Abpus šī izvirzījuma atrodas divas ieejas pilī. Viena ieeja atrodas ēkas daļā, virs kuras paceļas pils tornis, savukārt otra ir iedziļināta celtnē, un virs tās izbūvēta lodžija. Pils galvenā fasāde vērsta pret ziemeļiem, ar skatu uz gleznaino Alūksnes ezeru un ainavisko Muižas parku. Zem pils torņa virs vienas no galvenajām ieejām redzams Fītinghofu dzimtas ģerbonis – lapsa kā gudrības un viltības simbols un trīs gliemežvāki uz vairoga. Pils organiska plānojuma un ārējā tēla saikne liecina par progresīvu pieeju telpiskās uzbūves izstrādē un ieskicē tās tendences, kas attīstījās vēlāk – jūgendstila periodā.

Par Alūksnes pils projekta autoru pārbaudītu ziņu nav. Arhitekts, arhitektūras profesors Pauls Kampe izvirzījis versiju, ka pili projektējis Prūsijas arhitekts Pauls Benjamins Polnaus, savukārt arhitekts Jānis Zilgalvis, ka Johans Daniels Felsko, kurš savulaik bijis Rīgas pilsētas galvenais arhitekts. Alūksnes baznīcas grāmatās 1862. gadā pieminēts arī vietējais būvmeistars Roberts Millers.

Alūksnes Jaunā pils ir pēdējā baronu Fītinghofu celtā ēka Alūksnes muižā. Pils iekštelpas sevī slēpj nozīmīgas mākslas vērtības. Pirmā stāva telpās saglabājies iekštelpu dekoratīvais gleznojums- neoklasicisma, neorenesanses, neorokoko, mauru stila mākslinieciskie sienu un griestu gleznojumi, no kuriem daļa šobrīd ir atsegti un nostiprināti.