Izstādes un ekspozīcijas

Izstādes un ekspozīcijas

04.08.2018
keyboard_arrow_down

"100 vēsturiski mirkļi Alūksnē"

Gatavojoties Latvijas simtgadei, Alūksnes muzejā tapusi izstāde “100 vēsturiski mirkļi Alūksnē”, kas apmeklētājiem ļaus izzināt simts dažādus vēsturiskus mirkļus Alūksnē gadsimta griezumā, no 1918. līdz 2017. gadam. Katrs gads stāstīs par kādu notikumu Alūksnē, kas vienam būs kā atklājums, bet otram – atgādinājums. Organizāciju dibināšana, nozīmīgas jubilejas, pilsētvides objektu būvniecība, nozīmīgi svētki, valstsvīru vizītes, okupācijas varu maiņas un citi svarīgi mirkļi, ļaus ielūkoties Alūksnes daudzveidīgajā vēsturē. Lai arī fragmentāri, šī izstāde atspoguļos, kā vēsturiskās norises ietekmējušas un mainījušas mūsu pilsētas dzīvi un tēlu. Katrs mirklis veido  Alūksnes  simtgades stāstu, vēstot par norisēm dažādās dzīves jomās.

Pirmie mirkļi īsumā ļauj ielūkoties Brīvības cīņu norisēs, kas noslēdzās ar Alūksnes atbrīvošanu, vēlāk -  7. Siguldas kājnieku pulka dislocēšanu Alūksnē. Savukārt turpmākie vēsta par Alūksnes “ziedu laikiem”, jo, līdz ar pilsētas tiesību iegūšanu, sākās saimnieciskās un kultūras dzīves uzplaukums, kā arī intensīva pilsētas apbūve. Šajā laikā pilsētā darbojās nelieli, vietēja mēroga rūpniecības uzņēmumi un aktīvi rosījās amatnieki, jaunuzceltajos namos tika atvērti pārtikas, apģērbu veikali, grāmatu tirgotavas. Liela loma pilsētas attīstībā bija dažādu sabiedrisko, kultūras un izglītības biedrību darbībai. Pilsētniekus priecēja dziesmu svētki, brīvdabas izrādes un koncerti, jaunu pilsētas objektu atklāšana, valstsvīru vizītes un daudzi citi svarīgi notikumi. Liels atbalsts šī perioda mirkļu izzināšanā un vizualizēšanā bija laikrakstam “Malienas Ziņas”, kā arī fotogrāfijām.

Šiem notikumiem seko “drūmie  gadi”, tā varētu dēvēt nākamo periodu, kad pozitīvo rosības gadus nomainīja kara un okupācijas gadi. Jāatzīmē, ka 20. gadsimta 40-to gadu mirkļus iesāk alūksniešiem tik zināmais lielais ugunsgrēks, kam seko okupācijas varu maiņa, mobilizācija un deportācijas.

Jaunas vēsmas pilsētas dzīvē ienāca līdz ar padomju okupāciju. Nākamie mirkļi atspoguļo, kā padomju ideoloģija mainīja visas dzīves jomas. Daži šo periodu atceras ar pozitīvām, daži – negatīvām emocijām. Ne velti, arī mirkļi stāsta par duālu situāciju. No vienas puses, par strauji augošu pilsētu, kurā ik uz soļa tika celtas jaunas dzīvojamās mājas, bērnudārzi, skolas. Par pilsētu, kurā durvis vēra restorāni un kafejnīcas, moderna autoosta un universālveikals, un kuras goda plāksnēs un vietējo laikrakstu slejās dižojās smaidīgi un laimīgi darbaļaudis. No otras puses, šī perioda mirkļi atklāj padomju varas uzspiestos standartus, kas atstāja dziļas saknes politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā un kultūras dzīvē. Spilgti šo laiku raksturo tā laika periodikas izdevumi “Padomju Alūksne”, “Oktobra Karogs”, “Zvaigzne”, kā arī fotogrāfijas, kurās vērojamas padomju varas jaunieviestās tradīcijas – jaunības svētki, darba un sporta svētki, ziedu nolikšana pie Ļeņina pieminekļa un citi zīmīgi notikumi.

20. gs. 80 – 90-to gadu mirkļi noteikti daudziem alūksniešiem palikuši dziļi sirdīs un atsauks atmiņās Atmodas laiku, piedzīvoto Baltijas ceļā, barikādēs, kā arī Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanās dienā. Šī laika neaizstājams informācijas avots ir Alūksnes muzeja krājumā glabātās alūksniešu atmiņas.

Izstādi noslēdz Otrās brīvvalsts laika notikumi, kad  dzīve pēc neatkarības atgūšanas bija jāsāk teju no jauna. Soli pa solim veidojusies un izaugusi mūsdienu pilsēta, saglabājot kaut ko no senā, un, ienākot rietumnieciskajām tendencēm, iegūstot klāt kaut ko no jaunā. Tāda nu šobrīd tā ir, mūsu Alūksne – krāšņa, strauji auguša, kāds pilsētas viesis teicis, pat majestātiska. Tā “lielā” Latvijas vēsture jau grāmatās ir uzrakstīta, bet mazie stāsti, kas kā mozaīkas gabaliņi to veido, nereti tiek aizmirsti. Tāpēc mūsu mērķis bija saistošā veidā izstāstīt mazos Alūksnes stāstus mirkļos, lai tie vienmēr paliktu mūsu sirdīs, atmiņās un vēstures lappusēs.

Izejot vēstures līkloču takas, jāatzīst, ka, lai cik ļoti svešu varu pārmaiņu skarta, Alūksnes vēsture tomēr bija, ir un būs citāda, pat īpaša – ar savu stāstu, saviem notikumiem un saviem cilvēkiem. Ar šo mazo 100 mirkļu notikumu saujiņu mēs izstāstām tikai daļu, bet stāstāmā vēl ir daudz.

Izstādes tapšanā izmantoti Alūksnes muzeja krājuma un pētnieciskie materiāli, kā arī  atsaucīgo alūksniešu privātie arhīvi. Izstādes grafisko dizainu veidojusi alūksniete Jana Rāga, programmatūras izstrāde - weblapa.lv (SIA samTools). Šī būs pirmā izstāde, kas Alūksnes muzeja apmeklētājiem būs pieejama digitālā formātā – skārienjūtīgā ekrānā.

03.06.2016
keyboard_arrow_down

LAIKMETA MIELASTS

Vienotā vēstures un arheoloģijas ekspozīcija, kur pie lielā mielasta galda satiekas laika periodi no aizvēstures līdz Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai.

31.05.2018
keyboard_arrow_down

"Fītinghofu zelta dzīsla Alūksnē"

Ekspozīcijas "Fītinghofu zelta dzīsla Alūksnē" pamatā fotomateriāli un citas vizuālas un tekstuālas liecības par Fītinghofu dzimtu un tās devumu Alūksnei.

20.06.2019
keyboard_arrow_down

Pa 7. Siguldas kājnieku pulka pēdām

Izstāde “Pa 7. Siguldas kājnieku pulka pēdām” veltīta pulka dibināšanas simtajai gadadienai un tajā apskatāmas Alūksnes muzeja, Latvijas Kara muzeja, privātkolekcionāru, kā arī alūksniešu deponētās vēstures liecības par pulka dibināšanu, cīņām Latvijas Neatkarības Karā un miera gadiem Alūksnē.

Īpašu paldies par padomiem un atbalstu izstādes tapšanā, deponējumiem, kā arī dāvinājumiem vēlamies teikt Anitai Rutkai, Aivaram Puzulim, Velgai Podniecei, Vizmai Supei, Gintam Bērziņam, Ivaram Mednim, Jānim Vigupam, Georgijam Rozem- Jumiķim, Andrim Āboliņam, Nadīnai Dudarei, Artūram Molleram, NBS Kājnieku skolai.

7. Siguldas kājnieku pulku sāka formēt 1919. gada 20. jūnijā Naukšēnu muižā, Rūjienas apkaimē, saskaņā ar Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pulkveža Jorģa Zemitāna rīkojumu. Pulka pirmais komandieris Oskars Dankers savās atmiņās reiz bija teicis, ka “siguldieši paši savām asinīm rakstīja slavas pilnas lappuses pulka vēsturē”. Tuvojoties pulka simtgadei, mums šīs slavas lappuses atkal jāatšķir, jo pulka labos darbus gaišā piemiņā un sirdīs glabā arī alūksnieši. Pēc Latvijas Neatkarības kara Alūksnē dislocētais 7. Siguldas kājnieku pulks atstāja nozīmīgu ieguldījumu pilsētas attīstībā, aktīvi iesaistījās sabiedriskajā, sporta un kultūras dzīvē, kā arī pilsētas labiekārtošanā. Pulka karavīri Tempļakalna un Alūksnes pilsmuižas parkā organizēja brīvdabas izrādes un kino, dziedāja korī un kopā ar orķestri sniedza koncertus pilsētas iedzīvotājiem. Ar pulka gādību tika uzcelti un uzturēti vairāki objekti- Gaisa jeb Veļu tilts, paviljons “Pulka telts”, Saules tilts, Skatu tornis un Garnizona kapi. Karavīri sakopa arī Alūksnes ezera un kazarmu tuvāko apkārtni- iestādīja ābelītes, košumkrūmus, ogulājus, pie ezera izraka grāvjus, nosusināja purvainās vietas, kā arī ierīkoja gājēju celiņus. Ik gadu pulks piedalījās Mežu dienās, kuru laikā parkos stādīja kokus un apstādījumus, kā arī veica apkārtnes tīrīšanu. Pateicoties pulka aktivitātēm, mūsu mazā pilsētiņa gluži vai atdzīvojās un uzplauka. Pagājuši jau 100 gadi, bet brašā 7. Siguldas kājnieku pulka darbība joprojām godāta un sirdīs glabāta.

 

01.06.2016
keyboard_arrow_down

"Totalitārajā režīmā cietušo piemiņas istaba"

Ekspozīcija veidota represiju atcerei un atspoguļo Alūksnes novada iedzīvotāju likteņgaitas Sibīrijā un Tālajos Austrumos. Tajā apskatāmi dokumenti, priekšmeti, fotogrāfijas un atmiņu stāsti.

01.06.2016
keyboard_arrow_down

"Skulptūras un citi nesenās pagātnes liecinieki"

Daudzveidīgā 8 dažādu tēlnieku tēlniecības darbu ekspozīcija, kas no 1974. - 1991. gadam pie Alūksnes Jaunās pils parkā veidoja "Skulptūru dārzu".

12.04.2013
keyboard_arrow_down

Leo. Kokle. Mākslinieka istaba

Gleznotājs, portretists, jauno mākslinieku darbu izstāžu tradīcijas iniciators, tautā populārs un iemīlēts mākslinieks, viens no talantīgākajiem sava laika gleznotājiem.

Leo Kokle bija aktīvs mākslas dzīves veidotājs un vērtētājs. Strādājis visos žanros, bet īpaši atzīmējami portreti. Viens no pirmajiem māksliniekiem, kurš pēckara laikā meklēja jaunu attieksmi pret attēlojamo personu portretā, cenšoties izteikt viņa būtību.

„Glezniecība ir mana dzīve,” mākslinieks rakstīja 1964. gadā.   

Uzgaidiet... loading