Vēsturnieces Zanes Grīnvaldes lekcija „Alūksnes apbūve no pilsētas statusa iegūšanas līdz Lielajam ugunsgrēkam”

Alūksnes muzejā 28. martā notika lekcija „Alūksnes apbūve no pilsētas statusa iegūšanas līdz Lielajam ugunsgrēkam”, ko vadīja Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Izglītojošā darba nodaļas vadītāja, vēsturniece Zane Grīnvalde.

Zane Grīnvalde pastāstīja par Latvijas pilsētu apbūves īpatnībām, Alūksnes apbūves vēsturi, un kā tā veidojās Alūksnē no 20.gs. 20-tajiem gadiem līdz Lielajam ugunsgrēkam. Skolēniem lekcijas noslēgumā tika piedāvātas darba lapas, kuras aizpildot, tika nostiprināta dzirdētā informācija. Zane Grīnvalde iepriecināta par alūksniešu ieinteresētību un iedzīvotāju parādītajām fotogrāfijām, kas viņai bija jaunatklājums. Paldies visiem pasākuma dalībniekiem. Tikšanās ar Zani Grīnvaldi paredzēta arī septembrī, kad saruna būs par 14.gs - 20. gs periodu Alūksnes vēsturē.

Pilsētas tiesības Alūksne, kopā ar divām citām Vidzemes pilsētām – Rūjienu un Smilteni, ieguva 1920. gada janvārī. Statuss uzlika jaunus pienākumus, arī pilsētbūvniecībā, ēku celtniecības plānos un infrastruktūras veidošanā, jo no 1920. g. celtniecību, pārbūves darbus un plānus noteica Latvijas Pirmās Republikas pilsētu būvnoteikumi.

Alūksne kā pilsēta neveidojās tukšā vietā. Tās kā apdzīvotas vietas apbūvi ietekmējušas dažādas politiskās varas. Dažādu ēku celtniecība un vietas apbūve veidojusies atbilstoši konkrēta perioda varas prasībām: t. s. “Zviedru laikos” pirmo reizi parādās uz Marienburgas miestu attiecināmi plāni, Krievijas impērijas laikā, īpaši 19. gs. II pusē miesta apbūvi ietekmēja Krievijas impērijas izdotie noteikumi par ēku celtniecību. Faktiski, līdz 1920. gadam veidojās Alūksnes miesta apbūves raksturs un ielu tīklojums: Fītinghofu dzimtas pilis, ev.-lut. baznīca u. c. ēkas noteica, ka pilsētas apbūves pamatā ir lineārais apbūves princips. 20. gs. 20. – 30. gados, kad apbūvi noteica Latvijas Republikas Būvnoteikumi, pilsētas apbūves attīstība noritēja uz iepriekšējo laika periodu atstātā kultūras mantojuma pamata. Šie faktori ietekmēja arī Alūksnes pilsētas apbūvi apskatāmajā laika periodā. Kādēļ 1920. – 1940. gads? 1920. gads – Alūksne iegūst pilsētas tiesības, 1940. gads  – lielais pilsētas ugunsgrēks, kas izposta lielāko daļu centra apbūves.

Pētot Alūksnes pilsētas apbūvi no 1920. – 1940. gadam, Zanes Grīnvaldes uzmanība tika pievērsta ne tikai jaunu ēku celtniecībai, ielu tīklojuma un infrastruktūras veidošanās vēsturei, bet arī pilsētas sociālekonomiskajai attīstībai. Ēku celtniecību kā šodien, tā arī Pirmās Latvijas Republikas laikā ietekmēja LR būvnoteikumi, pilsētas finansiālās iespējas, celtniecības materiālu pieejamība un izvirzītās prioritātes. Pilsētas apbūve, ar sev raksturīgām īpatnībām (tuvumā esošais ezers, apvidus un reljefs, pierobežas tuvums un attālums no centra)  veidojās līdzīgi kā citās Vidzemes pilsētās.  Salīdzinot ar iepriekšējo laika periodu, jaunā pilsētas apbūve veidojās intensīvāk, pie jau esošajām ielām izveidojās jaunas ielas, tika apbūvēti agrāk brīvie gruntsgabali ne tikai centrā, bet arī pilsētas nomalē, pārbūvētas esošās un celtas jaunas ēkas, attīstījās pilsētas kultūras un sabiedriskā dzīve. Tieši šajā laikā pilsēta ieguva administratīvās robežas, kādas tās ir mūsdienās. Svarīgi pieminēt, ka paralēli jauno ēku celtniecībai, infrastruktūras veidošanai, pilsētas attīstību ietekmējošs faktors bija 7. Siguldas kājnieku pulka kazarmu celtniecība. Pulka novietošana Alūksnē ietekmēja pilsētas sadzīvi, apbūves īpatnības, kā arī ar labiekārtošanu saistītos darbus un pilsētas sociālekonomisko situāciju.