Jūnija mēneša krājuma priekšmets

Šomēnes aprit 80 gadi kopš 1941. gada 14. jūnijā padomju varas organizētajām masu deportācijām, kuru laikā tika izsūtīti vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāji. Pieminot traģiskos notikumus un, godinot represēto piemiņu, par Alūksnes muzeja jūnija mēneša priekšmetu izvēlēta vēstule, kuru tuviniekiem no izsūtījuma vietas Krasnojarskas novada Nazarovas rajonā sūtījis Inārs Leimanis.

Deportācijas operācija sākās naktī no 13. uz 14. jūniju. Ģimenēm bija atļauts ņemt līdzi personiskās mantas līdz 100 kg svarā, bet dažkārt operatīvās grupas nedeva laiku mantu savākšanai. Deportējamos nogādāja savākšanas punktos – dzelzceļa stacijās, kur arestētos atšķīra no ģimenēm un ievietoja atsevišķos vagonos. Iekšējais karaspēks konvojēja ešelonus uz nometnēm un specnometinājuma vietām. Arestētos no Latvijas sākotnēji nosūtīja uz Juhnovas karagūstekņu nometni, bet pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai pārveda uz Vjatkas, Noriļskas, Usoļjes, Ziemeļurālu labošanas darbu nometnēm. Daļu arestēto nosūtīja uz Noriļlagu, bet tos, kurus arestēja pēc 14. jūnija, ievietoja Astrahaņas cietumā. Nometnēs arestētajiem tika uzrādītas apsūdzības par noziegumiem, kas bija iekļauti Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Kriminālkodeksa 58. pantā (kontrrevolucionārie noziegumi). Viņiem piesprieda brīvības atņemšanu uz 5, 10 vai 15 gadiem, vai arī nāvessodu – nošaušanu. Bada, smagā darba un neciešamo dzīves apstākļu dēļ liela daļa ieslodzīto nomira, nesagaidījuši spriedumu.  Savukārt “kontrrevolucionāro elementu” ģimenes locekļu izsūtījuma nometinājuma vietas bija Krasnojarskas novada ziemeļos un Novosibirskas apgabalā, pārsvarā Kargasokas un Parabeļas rajonos. Izsūtītajiem bija jāstrādā kolhozos, sovhozos, mežrūpniecības uzņēmumos fiziski ļoti smagu darbu, par kuru gandrīz neko nevarēja nopelnīt. Liela daļa bija sievietes ar maziem bērniem vai veci cilvēki, kuri nevarēja iet darbā. Ļoti noderīgas bija līdzi paņemtās mantas, kuras varēja pārdot vai apmainīt pret pārtiku, bet daudziem šādu resursu nebija vai arī tie ātri beidzās. Plosījās bads, tīfs, dizentērija un citas infekcijas slimības, īpaši liela bija bērnu un vecu cilvēku mirstība. 

1941. gada 14. jūnija deportāciju laikā Alūksnes teritorija atradās Valkas apriņķa sastāvā. No Valkas apriņķa tika izsūtīti 252 vīrieši, 172 sievietes, nošauti – 32, miruši nometnēs – 97, miruši nometinājumā – 45, atbrīvoti – 235, par 15 personām precīzu ziņu nav.

1941. gadā no Alsviķu pagasta “Vilnīšu” mājām izsūtīta arī Leimaņu ģimene – tēvs Ādolfs, māte Julianna un viņu bērni Inta un Inārs. Ādolfs līdz deportācijai bijis Alsviķu pagasta vecākais, Latvijas Lauksaimniecības kameras loceklis un Alsviķu lauksaimniecības biedrības priekšnieks, savulaik darbojies arī kā Alsviķu lopkopības pārraudzības biedrības priekšnieks, piensaimnieku sabiedrības priekšnieks, Alsviķu pagasta Revīzijas komisijas loceklis, 1936. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Pēc izsūtījuma Ādolfs nomitināts Sevurallaga lēģerī, bet Inta, Inārs un Julianna nomitināti Krasnojarskas novada Nazarovas rajonā.

Alūksnes muzeja pētniecības materiālos pieejamas arī Ināra un Intas atmiņas par skarbajiem izdzīvošanas apstākļiems svešumā.

Inārs stāsta: “Pusstundas laikā lika savākt vairāk mantas un siltās drēbes, kas, protams, noderēja skarbajos Sibīrijas apstākļos un arī kā lietas, ko samainīt pret ēdienu. Kad kolhozā lopi nosprāga, tad tos aprakt sūtīja izsūtītos. Bet sievām naži līdzi – nogriež gabalu. Mušas riņķī, karsts, smird, bet ēst gribas. Un mēs vārījām to gaļu.”

Inta par dzīves apstākļiem izsūtījumā atceras: “Bija drausmīgs bads, krievi bija nobijušies un mums neko nedrīkstēja dot. Vietējie iedzīvotāji ļāva nākt naktī uz viņu dārzu, lauz kāpostu apakšējās lapas un vārīt. Vietējās sievietes grieza biezākas kartupeļu mizas un mēs tās drīkstējām savākt no miskastes. Sāls nebija – tikai nātres un pliks ūdens. Tur auga šampinjoni, ēdām pūpēžus. Kādreiz pienotavā iedeva kādu litru sūkalu.”

Inta un Inārs dzimtenē atgriezās 1954. gadā, Julianna – 1956. gadā, Ādolfs mira Sevurallaga lēģerī 1942. gada 28. janvārī.