Voldemārs Branks

„Alūksnes apkārtne ir ļoti skaista – kalni, ezeri, gravas. Meži un birzes, kapsētas pussalā daudz ozolu. No krāšņā tempļa kalna paveras skats uz zaļumos slīgstošo pilsētiņu. Te redzama arī Lielā sala ar vācu bruņinieku pilsdrupām, tālumā vēl divas salas – Cepurīte un Garā sala. Manos puikas gados ne sapņot nevarēja par pastaigām salā, par vizināšanos laivā,” tā par Alūksni varam lasīt Voldemāra Branka stāstu grāmatā „Puiku gadi Alūksnē. Pats autors grāmatas ievadā raksta, ka šie stāsti uzskatāmi par agrāk uzrakstītās bērnības atmiņu grāmatas „Mazais cilvēks uz lielā ceļa” turpinājumu.„Puiku gadi Alūksnē” ir jauks vēstījums par Alūksni 20. gadsimta sākumā, kurā autors akcentē gan svarīgākos notikumus un sabiedriskās pretrunas, gan sadzīves jautājumus, kā arī sniedz ieskatu par pilsētas ainavu un vēsturisko apbūvi. Baronu Fītinghofu pils, cietums, Glika ozoli, Freibergu aptieka, vecā klēts, zirgu pasts, Šlosa, Bremzes un Grosmaņa uzņēmumi – tie ir tikai daži piemēri tam, kādu vēsturisku informāciju varam iegūt no Voldemāra Branka atmiņu stāstiem.
Voldemārs Branks dzimis 1897. gada 9. februārī Alūksnē rokpeļņa ģimenē. Bērnības un jaunības gadus aizvadījis Alūksnē, laikā no 1908. līdz 1911. gadam mācījies Alūksnes draudzes skolā, bijis arī pulksteņmeistara māceklis. Līdz 1914. gadam Pēterburgā apguvis juveliera amatu, tad atgriezies Alūksnē un strādājis savā arodā. Zināšanas papildinājis arī Tērbatas apakšvirsnieku skolā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, brīvprātīgi iestājies latviešu strēlnieku pulkā, bijis vada komandieris un piedalījies kaujās Rīgas frontē. No 1918. gada karojis Sarkanajā armijā, Brīvības cīņu laikā smagi ievainots. Laikā no 1919. gada jūnijam līdz 1921. gada martam dienējis Latvijas Republikas armijā. Apbalvots ar pilnu (četriem) Sv. Jura krustu komplektu.[1]Latvijas brīvvalsts laikā atsācis zeltkaļa darbu Rīgā, no 1934. līdz 1941. gadam bijis zeltlietu vērtētājs Rīgas pilsētas lombardā. Vācu okupācijas laikā kreisi noskaņots, tāpēc atlaists no darba, arestēts un atradies apcietinājumā Centrālcietumā, pēc tam nelegāli dzīvojis Talsos. No 1945. līdz 1957. gadam strādājis par pulksteņmeistaru un dārglietu vērtētāju.
Branka literārā darbība aizsākās 20. gs. 20 - jos gados. Pirmais V. Branka dzejoļu krājums „Zelta važas” tika izdots 1928. gadā. 30 – jos gados pievērsies arī citiem daiļrades žanriem, rakstījis romānus, stāstus, akcentējot bērnības atmiņu tēlojumu un strēlnieku cīņas, kā arī kritiskus rakstus. V. Branks aktīvi darbojies arī citās jomās - no 1924. gada apmeklējis Rīgas Tautas augstskolas literatūras studiju, bijis jauno rakstnieku apvienības "Signāls" biedrs, no 1929. gada LSDSP biedrs, darbojies arī tās kultūras lietu komisijā. Paralēli bijis arī žurnāla "Signāls" redaktors un redakcijas kolēģijas loceklis, laikraksta "Literatūras Avīze" redaktors un izdevējs. 30 - to gadu sākumā Rīgas Tautas augstskolā lasījis lekcijas par literatūru.
Rakstnieks miris 1973. gada 6. jūlijā, apbedīts Rīgā, Raiņa kapos, pārapbedīts Mārupes kapos.
V. Branka darbi:
 Romāni “Gājiens pret nāvi” (1932), “Kauju negaisos” (1936), stāsti „Mazais cilvēks uz lielā ceļa” (1938), „Partizāna mazie draugi” (1948), „Kara cepure” (1958), „Kaujinieka dēls” (1962), „Ar lodi sirdī” (1969), „Slēpnī pie upes” (1970), “Perekopa velns” (1971), atmiņu tēlojums „Puiku gadi Alūksnē” (1973). [2]

 

[1] No Alūksnes muzeja izrakstu kartotēkas.[2] H. Gāliņš. Zeltā zeltu meklējot.//Publicēts žurnālā “Karogs” Nr. 2., Latvija, 1972.
  1. Damburs. Rakstnieka aiziešana.//Publicēts rakstu krājumā “Varavīksne”, Rīga, 1974.
Uzgaidiet... loading