Jānis Līcis

 

Jāņa Līča mūža lielākā daļa saistīta ar divām lietām –  vēsturi un dziesmu. Ilgus gadus viņš strādājis muzejos, bijis zinātniskais līdzstrādnieks, vadītājs un pētnieks,  kā arī neskaitāmu rakstu publicists. Savukārt brīvos brīžus veltījis un arī šobrīd velta dziesmai – dzied korī un iedvesmas brīžos raksta dzejas rindas. Tas ir cilvēks, kura vārdos mēs dzirdam atzīšanos savas dzimtās vietas mīlestībā. Lasot viņa rakstus, mēs varam gūt pārliecību, ka ikvienam reiz pienāks laiks atgriezties pie savām saknēm. Un tāpēc tik zīmīgi šobrīd šķiet Jāņa teiktie vārdi: “Nekad neaizej no sapņu zemes projām, jo apkārtceļš atpakaļ līdz tai būs bezgala garš.” Jāņa mūžu  bagātinājuši ne tikai viņa dzīves darbi un vaļasprieki – dziedāšana, vēsture un ceļošana, bet arī draugi un kolēģi – Ēvalds Veidemanis, Voldemārs Branks, Jānis Selga, Silvija un Ojārs Šteineri, Skaidrīte Kaldupe, Rūdolfs Vētra un vēl citi… Bagāta ir arī Jāņa darba pieredze un zināšanas, kas gūtas dažādās Latvijas pilsētās - Rīgā, Kuldīgā, Daugavpilī un Madonā, tomēr būtiski ir tas, ka saglabājusies saikne ar dzimto pusi un lielākā darba mūža daļa pagājusi tieši Alūksnē.
Līčulejas
Jānis Līcis dzimis 1932. gada 19. septembrī Alsviķu pagasta “Līčulejās” Otīlijas Līces (dzim. Ērlihas) un Rūdolfa Līča ģimenē. Par sevi un savām dzimtajām mājām Jānis teicis: “Esmu Līčuleju mantinieks, sava vectēva Friča un tēva Rūdolfa zemes un māju īpašnieks. Tā ir mana dzimtā vieta un vienmēr ir bijusi, lai arī pats esmu bijis tālu darba ceļos, domās esmu bijis šeit un mūža beigās esmu atgriezies atpakaļ.”  “Līčuleju” māja šobrīd nav apdzīvota, tomēr tā saglabājusi savu godību, dvešot vēsturisko elpu. Šeit mājo miers, harmonija un latviskums, šeit ik uz soļa jūtams Friča, Rūdolfa un Jāņa pieskāriens. Savulaik Jāņa vecaistēvs Fricis bijis namdaris, ar viņa paša rokām celtas dzimtās mājas, baļķi ņemti no muižas mežā iedalītās zemes un gatavoti kaimiņmājās. Par aizgājušajiem laikiem “Līčulejās” stāsta arī Friča galdniecības rīki, kas glabājas blakus mājai esošajā pirtiņā. Savukārt tēvs Rūdolfs šajā saimniecībā ienācis pēc Krievijas pilsoņu kara, kad atgriezies Latvijā ar Kalncempju pagasta galvojumu. Visu mūžu Rūdolfs strādājis pie māsas par laukstrādnieku, jo no tēva mantotā zeme bijusi maza.
Skolas gaitas un studijas
Skolas gaitas Jānis uzsācis 1940. gadā Strautiņu pamatskolā. Vēlāk mācības turpinājis Alūksnes vidusskolā, kam sekojuši studiju gadi. 1950. gadā viņš iestājies Latvijas Valsts Universitātes Vēstures fakultātē, kur piecu studiju gadu laikā ieguvis ne tikai labas vēstures zināšanas un pieredzes bagātus brīžus, bet arī jaunus draugus un paziņas – tie bijuši vēlāk pazīstamie arheologi Jānis Apals, Francis Zagorskis, Ēvalds Mugurevičs un filozofs Pēteris Laizāns. Studiju laikā Jānis piedalījies arī dažādos pasākumos, piemēram, arheoloģiskajos izrakumos Tērvetes pilskalnā, militārajās apmācībās Latviešu strēlnieku divīzijas vasaras nometnē Ādažos, kā arī praksēs dažādos Latvijas muzejos. Studiju programma bija devusi zināšanas un iemaņas citās jomās. “Studiju laikā mēs tikām sagatavoti pamatā kā skolotāji. Varbūt tādēļ pēc Universitātes beigšanas mani kursa biedri izvēlējās skolotāja vai gida profesiju, es vienīgais sāku strādāt muzejā. Taču pedagoģiskās zināšanas lietderīgi noderēja  arī manā dzīvē – vienu mācību gadu esmu bijis vēstures skolotājs Madonā un trīs gadus audzinātājs Daugavpilī,” atzinis Jānis.
Darba gaitas
Pēc studijām, 1955. gadā, Jānis ticis norīkots uz Kuldīgas novadpētniecības muzeju, kur strādājis kā zinātniskais līdzstrādnieks. Darba gaitās šeit tika aizvadīti 3 gadi, taču turpmākie dzīves līkloči Jāni aizveduši uz Daugavpili, kur laikā no 1958. līdz 1961. gadam viņš strādājis par audzinātāju Daugavpils bērnu audzināšanas kolonijā. Savā turpmākā darba mūža laikā Jānis vairākkārt mainījis darbības sfēras, tomēr vēsture un pētniecība vienmēr bijusi Jāņa sirdslieta un dzīves aicinājums, tādēļ sekojusi atgriešanās muzejā. “Daugavpils laiks man devis daudzpusību, jo tad es iepazinu dzīvi no citas puses. Strādājot citās jomās, esmu novērtējis to, cik ļoti tuvs man ir muzeja darbs,” atzinis Jānis. Tieši tādēļ tik vilinošs bijis Kultūras ministrijas darba piedāvājums, kura rezultātā Jānis 1961. gadā atgriezies Alūksnē un atsācis darbu muzejā, sākotnēji kā Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzeja direktors, vēlāk kā Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja Alūksnes filiāles vadītājs, kā arī dabas un pieminekļu aizsardzības priekšsēdētājs un tūrisma kluba priekšsēdētājs.
Izvērtējot šo laiku, Jānis teicis: “Viens no būtiskākajiem muzeja veikumiem 60. gados bija novada mākslinieku darbu izstādes sarīkošana 1964. gadā. Tajā bija apskatāmi, piemēram, gleznotāju Teodora Paulovica un Voldemāra Medņa, rotkaļa Ēvalda Veidemaņa, skulptora Rūdolfa Aldera un daudzu citu mākslinieku darbi. Tik vērienīga izstāde atkārtoti notika tikai pēc 25 gadiem – 1989. gadā.” Jāatzīmē, ka šajā periodā tika paveikti arī citi nozīmīgi darbi – arheoloģijas un vēstures pieminekļu apzināšana un uzskaite, muzeja krājuma papildināšana ar jauniem priekšmetiem (no sākotnējiem 500 iegūti 2 tūkstoši), skolās un arī iestādēs lasītas lekcijas par vēsturiskajām tēmām, notikušas tikšanās ar rakstniekiem, tika sniegta metodiskā palīdzība skolas novadpētniecības stūrīšu ierīkošanā.
1967. gadā sekojis Kultūras ministrija aizliegums Alūksnes muzejā pieņemt apmeklētājus telpu tehniskā stāvokļa dēļ, tomēr Jānis darbu vēl turpinājis līdz 1968. gadam, vienā personā esot gan direktoram, gan arī zinātniskajam līdzstrādniekam. “Pirmo gadu pēc tam, kad aizgāju no muzeja, strādāju meliorācijā kā Gulbenes MCP upju strādnieks, vēlāk kā Alūksnes kinodirekcijas mākslinieks, bet 1970. gadā mani darbā uzaicināja Madonas muzeja direktore Elza Rudenāja. Protams, ka izvēlējos sev sirdsmīļu darbu. Madonas muzejā nostrādāju līdz 1976. gadam kā zinātniskais līdzstrādnieks, pēdējā posmā arī kā pieminekļu aizsardzības inspektors” - tā Jānis.
Atlikušo darba mūža laiku Jānis aizvadījis Alūksnē, kur laikā no 1976. līdz 1987. gadam bijis zinātniskais līdzstrādnieks Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā, no 1987. līdz 1989. gadam direktora vietas izpildītājs, no 1995. līdz 1996. gadam Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors. Šajā periodā papildināts muzeja krājums, rīkotas dažādas ekspedīcijas, kuru laikā notikusi vietējo ciemu izpēte, organizētas lekcijas ar uzskates materiāliem, tolaik tikusi atjaunota Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzeja filiāle – Gaujienas “Anniņas”, kā filiāle pievienots arī Viktora Ķirpa izveidotais muzejs Atē. Astoņdesmitajos gados muzejā darbojās Tautas universitātes fakultāte, kurā Jānis bijis vadītājs. Nodarbības šajā fakultātē apmeklējuši vietējās inteliģences pārstāvji, kas interesējās par vēsturi un mākslu. Savas profesionālās darbības laikā Jānis uzrakstījis vairāk nekā 300 rakstus, kas savulaik publicēti vietējā laikrakstā “Padomju Alūksne”, Madonas rajona laikrakstā “Stars”, Gulbenes rajona laikrakstā “Dzirkstele”,  Alūksnes rajona laikrakstos “Oktobra Karogs”, vēlāk “Malienas Ziņas”. Publikācijās stāstīts gan par novada ļaudīm, gan arī par nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem. No vēstures izzināšanas Jānis nav attālinājies. Arī pensijā būdams, viņš turpina novadpētniecības darbu, laikraksta “Malienas Ziņas” lapās aizvien vēl varam lasīt vēsturnieka publikācijas. Pēdējās no tām –  “Par māti un meitu Krievijas impērijas tronī” un “Par Sila un citiem krogiem”, šobrīd top raksts par Barbaru Krīdeneri – Otto fon Fītinghofa meitu, Eiropā pazīstamu personību. Jāņa raksti lasāmi arī grāmatās. Četri jaunākie raksti pieejami krājumā “Alsviķu vēstures atspulgi”, kas izdots 2016. gadā. Un noteikti – taps vēl un vēl. Jo Jānis ir cilvēks, kurš neaizmirst savas saknes, savu vēsturi, savus cilvēkus! Laiks atcerēties un neaizmirst arī mums…
Uzgaidiet... loading