Kārlis un Ojārs Šteineri

Kārļa un Ojāra  Šteineru dzīvesgājumu skarbi ietekmējušas vēsturiskās norises – revolūcijas, kari, “aukstā kara” konflikti, tādējādi lielākā mūža daļa aizvadīta svešumā. Neskatoties uz to, abi turpināja saglabāt savu latvietību un piederību dzimtenei. Kā apliecinājumu tam, viņi atstāja savu ieguldījumu. Kārlis Šteiners, vēl būdams Alūksnē - savu nesavtīgo darbu pilsētas labā, Ojārs - trimdā, pārstāvot jauno latviešu mākslinieku paaudzi. 

Kārlis Šteiners piedzima 1872. gada 29. decembrī Valkas apriņķa Ziemeru pagasta “Melderkalnos”. Viņa tēvs bija bezzemnieks, tādēļ strādāja un piepelnījās dažādos darbos - vasarās, veicot grāvrača, ziemās – meža darbus. Savu bērnību K. Šteiners aizvadīja dzimtajās mājās un mācījās “Mājas skolā” pie Amālijas Caunes, tad Kaktiņu skolā (Ziemera pagasta skolā), bet jaunības gados – Krievijā. Jaunietim sirdij tuvie lauki bija par pamatu turpmākajai izglītības izvēlei. 1893. gadā viņš devās uz Pēterburgu, kur četrus gadus apguva dārzkopja arodu. K. Šteinera dēls Ojārs atmiņās stāstījis, ka “tēva pirmā darba vieta bijusi vara lietuvē, taču kā jau lauku puikam, šī nodarbe neesot patikusi, tāpēc turpmākos darbus viņš atradis savā specialitātē – sākotnēji N. V. Šmellinga dārzniecībā, kas veikusi pasūtījumus arī cara pilīm, vēlāk G. Frika sēklu izmēģināšanas stacijā Lugā”. No 1900. līdz 1905. gadam K. Šteiners Kazaņā iekārtojās M. V. Krasņikova sēklu un puķu veikalā par vadītāju un Kazaņas apkārtnē par muižas dārznieku, bet turpmākos 10 gadus privāti vai “Immera un dēla” sēklu tirgotavas uzdevumā Maskavas vasarnīcu rajonā veica zemes un dārzu planēšanu. Sākoties Krievijas revolūcijai, K. Šteiners pārcēlās uz Alūksni. Līdz šim dabu mīlošais cilvēks krasi mainīja savu nodarbošanos un aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē. No 1919. līdz 1920. gadam darbojās Alūksnes miesta padomē un revīzijas komisijā, tajā laikā bija arī Alūksnes patērētāju biedrībā “Ekonomija” valdes kasieris un Alūksnes Evaņģēliski Luteriskās draudzes padomes pārstāvis, vēlāk iestājās namu īpašnieku biedrībā un Alūksnes savstarpējās uguns apdrošināšanas biedrības valdē. 20. gs. 20 – 30 tie gadi bija K. Šteinera karjeras izaugsmes laiks pilsētas pārvaldē: no 1922. gada viņš bija Alūksnes pilsētas domnieks, gadu vēlāk - valdes loceklis un pilsētas galvas vietas izpildītājs, bet no 1925. gada līdz 1934. gada 25. maijam - Alūksnes pilsētas galva. Pilsētas valdē viņš darbojās līdz pat 1940. gadam. Liels bija K. Šteinera nopelns Alūksnes pilsētas tiesību iegūšanā. Savos atmiņu pierakstos viņš rakstīja: “1917. gada vasarā braucu uz Pēterburgu pie iekšlietu ministra Nosova, lai izgādātu Alūksnes pilsētai tiesības(..) Apmetos Severnajā viesnīcā, uzmeklēju Iekšlietu ministriju Apraksin pilī, - tumša, starp būvēm iespiesta. Man jau ar nebija lāga drēbju mugurā. Ar mētelīti, tāpat neizģērbies, runāju ar ministru Nosovu. Tas tūlīt noprasīja, kur apmeties. Teicu, ka Severnajā. Būšot jāgaida pāris nedēļas. Sacīju, ka nav iespējams tik ilgi gaidīt. Nu tad ziņu dabūšot caur Valkas komisāru…”  Laiks līdz Otrajam pasaules karam bija veiksmīgs ne tikai politikā, bet arī ģimenes dzīvē, K. Šteiners apprecējās ar Bertu Šteiners (dzimusi Danilsons), 1927. gada 16. maijā piedzima viņu pirmdzimtais – Ojārs, bet 1928. gada 5. oktobrī – meita Silvija. Šteineru ģimene dzīvoja Alūksnē, Helēnas ielā 58, līdz 1944. gadā bija spiesti emigrēt uz Vāciju un apmesties bēgļu nometnē Fišbahā pie Nirnbergas. Tur, 1948. gadā, 52 gadu vecumā nomira viņa sieva Berta. 1950. gadā K. Šteiners ar abiem bērniem emigrēja uz ASV, Čikāgu, un atlikušo dzīvi aizvadīja trimdā. 1954. gada 27. jūlijā 82 gadu vecumā viņš devās mūžībā un tika apglabāts Čikāgā Elmwood kapsētā. Viņa laikabiedru atmiņā K. Šteiners raksturots kā labsirdīgs, nedaudz lēnīgs, ar labu humora izjūtu apveltīts vīrs, kurš pilsētnieku vidū bija labi ieredzēts. Nav jau tā, ka viss palicis svešumā, K. Šteiners atstājis Alūksnei lielu ieguldījumu – savu darbu, sekmējot pilsētas attīstību un iedzīvotāju labklājību, un savas saknes. Viņa dēls Ojārs pazīstams kā abstraktā ekspresionisma mākslinieks gan ASV, gan Latvijā, meita Silvija - apģērbu modelētāja, māksliniece, daudzu grāmatu ilustratore, komisku tekstu autore, apbalvota ar ģenerāļa Gopera fonda balvu par ilustrācijām O. Jēgena grāmatai „Ežmalē”.

Ojārs Šteiners piedzima 1927. gada 16. maijā Alūksnē. Mācoties Ernsta Glika pamatskolā, pievērsās zīmēšanai un iedvesmojās no pamatskolas zīmēšanas skolotāja Roberta Mazjāņa, kurš ik pavasari rīkoja labāko zīmētāju darbu skates, tāpat arī dažādu mākslinieku, savu draugu, paziņu, kolēģu darbu izstādes. Pirmajā padomju okupācijas gadā O. Šteineram, kā vienam no labākajiem zīmētājiem skolā, bija jāveido skolas sienas avīze un dažādas dekorācijas. Otrā pasaules kara laikā O. Šteineru mobilizēja vācu armijas gaisa izpalīgu dienestā, bet 1944. gadā viņš emigrēja uz Vāciju, kur pēc kara beigām satika savu ģimeni. Trimdas laikā, Fišbahas latviešu bēgļu nometnē, viņš mācījās pie Latvijas Mākslas akadēmijas docenta Jāņa Šternberga Grafikas studijā. Tur viņš pievērsās linoleja griezuma mākslai un izcēlās ar spēcīgiem, ekspresionisma ietekmē radītiem darbiem. Tika radīti cikli par nometnes ikdienu, bēgļu dzīvi, tapa arī tēva portrets. Šie darbi ir vieni no spilgtākajiem un raksturīgākajiem laikmeta lieciniekiem, kas stāsta par latviešu bēgļu dzīvi vācu nometnēs. 1950. gadā O. Šteiners emigrēja uz ASV, tad laikā no 1951. līdz 1953. gadam, kā amerikāņu armijas karavīrs piedalījās Korejas karā. Pēc kara O. Šteiners četrus gadus studēja glezniecību Čikāgas Mākslas institūtā, iegūstot bakalaura grādu (B. F. A.).“Mākslas institūta gados es sāku nopietni gleznot,” sacījis pats mākslinieks. Jaunā latviešu gleznotāja apdāvinātība studiju laikā tika novērtēta, un viņam piešķīra stipendiju studijām ārzemēs. Viņš apceļoja Spāniju, Franciju un Itāliju (galvenokārt Florenci), tur studēdams gan renesanses mākslu, gan jaunākos paņēmienus modernajā mākslā. Pēc atgriešanās no Eiropas, papildus apguva mākslas vēsturi Čikāgas universitātē un turpināja gleznot - abstrakti ekspresionistiskus liela formāta darbus akrila un eļļas tehnikās, ar tiem paužot emocionālu tiešumu un krāsu intensitāti. Līdztekus glezniecībai eļļas un akrila tehnikā, O. Šteiners darināja grafiskus darbus dažādās tehnikās. Viņa draugs un “Čikāgas skolas” laikabiedrs Vitauts Vito Sīmanis ir teicis: “Nesakompromitējot savus uzskatus ar mākslas tirgus prasībām, Ojārs savu iztiku pelnījis kā komercmākslinieks. Tādā ziņā viņa glezniecība nav bijusi atkarīga no nevēlamām prasībām, bet ir tīra un nesamāksloti šteineriska.” O. Šteinera darbi atrodami daudzās privātpersonu, biedrību un institūciju kolekcijās, arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Mākslinieks bieži piedalījās amerikāņu un latviešu mākslinieku grupu izstādēs ASV, Kanadā un Latvijā, arī vairākās personālizstādēs. Dzejnieks, mākslinieks un grāmatu izdevējs Ojārs Jēgens par O. Šteineru teicis: “No daudzajiem māksliniekiem O. Šteiners nav centies atdarināt nevienu vai sekot kādam no tiem. Blakām viņa talantam un izcilajai gaumei, tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņš ir ne tikai viens no savas paaudzes izcilākajiem latviešu gleznotājiem, bet viens no izcilākajiem gleznotājiem vispār.”

Mākslinieks pats par savu darbu un mākslu paudis dažādas atziņas: 

“Mani nenodarbina literāra gleznas tematika, bet galvenokārt krāsa, krāsu laukumu dinamiska sadale, ritms, virsmas apdare − otas triepiens, žests, mans individuālais rokraksts.”

“Pievienojos J. Vistlera domām, ka gleznai jāuzplaukst kā ziedam; ja arī gleznošanas procesā gleznotājs ir svīdis, sviedri nav jāredz.”

“Domāju, ka glezniecība (un māksla vispār) ir sazināšanās, līdzeklis, ar kuru ir varbūt daļēji iespējams pārkāpt to ciešo individuālās eksistences loku, kurā mēs visi ikviens kā cilvēks esam slēgts.”

“Mana glezniecība ir dialogs ar mani pašu; tā ir atklājums un pārsteigums – ne iepriekš izdomāta metode. Tā ir mana subjektīvā estētika izteikta krāsās, tā ir spēcīgs enerģisks vēziens, ritms un taustāmas virsmas modulācija, kas uzsver krāsu kā vielu un arī kā daļu gara – radošu procesu.”

 

Uzgaidiet... loading