Oļģerts Biete

 Šovasar Alūksnes muzejs no Oļģerta Bietes meitas Agatas Adrijas Stīpnieces saņēma nozīmīgu dāvinājumu. Krājuma plauktos rindojas viņas tēva rakstītie manuskripti -  esejas, proza, dzeja, lugas; personīgās piezīmes; sarakstes; kursa darbi un lekciju pieraksti, kā arī akvareļu darbi. Tik bagātīgs ir Oļģerta Bietes - mākslas zinātnieka -  radošais mantojums.Dāvanā saņemti arī vairāki O. Bietes grāmatas «Stāsti par latviešu māksliniekiem» eksemplāri. 
Oļģerts Biete dzimis 1937. gada 30. jūlijā Talsu apriņķa Spāres pagastā  “Mazgruženieku” mājās. Tās 1914. gadā no Spāres muižas bija ieguvis Ernests Steppe Jorena dēls. Pirmā pasaules kara laikā viņš ieskatījies Lubānas muižas kalēja jaunākajā meitā Emmā Leontīnē Ženijā Bietē, viņu ģimenē piedzimuši 3 bērni –  O. Bietes pusmāsas Olga un Elza un pusbrālis Roberts. O. Biete savos memuāros rakstījis: “Manu pusmāsu un pusbrāļa tēvs miris 1931. gadā – meža darbos esot pakļuvis zem koka. Es personīgi esmu dzimis tikai 1937. gadā (..)Mums, bērniem, bija mātes uzvārds – Biete (Peet), mantots no mātes tēva, igauņa. (..)es tā saku tādēļ, ka pats esmu krūmu bērns.”

1949. gadā O. Biete ar māti pārcēlies uz Laicienu, bet 1953. gadā uz Rīgu, kur uzsācis mācības Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. “Pusmāsa Olga 1949. gadā paņēma māti un mani pie sevis. No mežoņa tur mani māsa pataisīja par cilvēku – tātad par teicamnieku un komjaunieti. To man izsita ārā pēc četriem gadiem tehnikuma kopmītnēs. Kopš tā laika esmu nihilists, skeptiķis, pesimists un vienmēr opozīcijā…Bet es mīlu Mākslu un Dabu,” tā O. Biete. Māte nomirusi laikā, kad viņš mācījies tehnikumā, pēc tam sakari uzturēti tikai ar pusbrāli. 1957. gadā, pēc tehnikuma beigšanas, lai izvairītos no dienesta Padomju Armijā, O. Biete mēģinājis iestāties Teātra fakultātē, pēc tam arī Filoloģijas fakultātē: “No mūsu tehnikuma Teātra fakultātē paņēma tikai tos, kuri bija mācījušies pie profesores Veras Mihailovnas Baļunas audzēkņa Roberta Ligera.(..)Stājoties Filoloģijas fakultātē, sacerējumā – trīs….Pirmoreiz mūžā!” Pēc neveiksmēm iestājeksāmenos O. Biete īsu laiku strādājis Ainažu kultūras namā. Tad sekojis dienesta laiks Samarkandā, kas izraisījis lielus pārdzīvojumus un slimību - eksudatīvo pleirītu. Tikusi izsniegta “baltā” biļete un sekojis ceļš uz mājām.
Pēc diviem gadiem O. Biete sācis strādāt Kandavas kultūras namā, taču pēc dažiem mēnešiem no darba aizgājis. Tad laikā no 1961. līdz 1965. gadam mācījies Latvijas Valsts Mākslas akadēmijā Mākslas vēstures un teorijas neklātienes nodaļā, taču izstājies no 4. kursa. Paralēli neilgu laiku strādājis Talsu novadpētniecības muzejā, sākotnēji par zinātnisko līdzstrādnieku, tad direktora vietas izpildītāju, taču par savu “dumpinieciskumu” no darba atbrīvots. Pēc rūgtajām neveiksmēm provincē O. Biete pārcēlies uz Rīgu un atradis darbu Mākslas muzeja Izstāžu nodaļā.  

Rīgā O. Biete i epazinies ar dzīvesbiedri Dainu Stīpnieci. Par savu vecāku iepazīšanos, kas notikusi pie kāda abiem kopēja paziņas dzimšanas dienā, Agata Adrija Stīpniece stāstījusi: “Tēvs vienkārši esot ieskatījies, ka pavisam savādāka sieviete sēž nekā visas apkārtējās. Mammītei bija tāda nopietna partijas sekretāres vai priestera sejas izteiksme, lūk (kopā) ar tādu cilvēku, es padomāju, būs vienmēr viss kārtībā un valdīs miers un sistēma, apmēram tā to komentēja papucītis. Nē, viņiem nebija aizraujoša mīlas romāna, nav pat nevienas kāzu bildes, nebija baltas kruzuļainas kleitas un daudz viesu un puķu, lai gan viņiem naudas toreiz netrūka un oficiāli precējušies vecāki bija.Tā bija vairāk tāda saprāta laulība, vispār viņi bija ļoti dažādi cilvēki ar atšķirīgiem dzīves principiem, bet savā ietiepīgajā dīvainībā labi un nešķirami draugi.”

70-to gadu sākumā abi pārcēlušies uz Alūksnes pusi, 1974. gada 14. aprīlī piedzimusi meita Agata Adrija. Turpmākajā periodā, laikā no 1976. līdz 1980. gadam, O. Biete strādājis Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā. Pēc deviņu gadu pārtraukuma, 1978. gadā, viņš atsācis arī studijas I. Repina vārdā nosauktajā Glezniecības, skulptūras un arhitektūras institūtā Mākslas vēstures un teorijas fakultātē, kuru pabeidzis 1981. gadā “Trīsdesmit sešu gadu vecumā biju galīgi paguris, bet vēl dzīvs – un tad satiku Dainu un apprecējos…Pēc tam izdarīju tikai vienu labu darbu – pabeidzu augstskolu. Un kas vēl paliek aiz manis? Viens portfelis ar manuskriptiem – tas arī viss…”
Kas nozīmīgs paveikts šajā laikā? Alūksnē lielu ieguldījumu O. Biete sniedzis divu pasākumu ciklu – Mākslas dienu un Muzeju dienu - organizēšanā. Līdzās organizatoriskajam darbam Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejā O. Biete daudz darījis mākslas popularizēšanā, piemēram, izstrādājis prospektu “Alūksnes pilsētas vēsture”, kuru 1978. gadā nodrukājusi Gulbenes tipogrāfijas Alūksnes filiāle, veidojis un lasījis lekcijas par tēmām “Alūksnes pilsētas vēsture” un “Alūksnes parka arhitektūra”, publicējies republikas un Alūksnes rajona preses izdevumos, asi kritizējis gan padomju varas, gan arī brīvvalsts politiķu rīcību. Pēc aiziešanas no muzeja strādājis mājās, kopš 1982. gada kā mākslas teorētiķis mēģinājis arī praktizēt gleznošanu, “lai neuzstādītu īstajiem māksliniekiem pārāk lielas prasības”, kā viņš pats izteicies.
Atzinīgus vārdus par O. Bieti teikuši kinokritiķis Ģirts Dzenītis, profesors Pēteris Martinsons, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, māksliniece Džemma Skulme un daudzi citi.

 70-to gadu sākumā abi pārcēlušies uz Alūksnes pusi, 1974. gada 14. aprīlī piedzimusi meita Agata Adrija. Turpmākajā periodā, laikā no 1976. līdz 1980. gadam, O. Biete strādājis Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā. Pēc deviņu gadu pārtraukuma, 1978. gadā, viņš atsācis arī studijas I. Repina vārdā nosauktajā Glezniecības, skulptūras un arhitektūras institūtā Mākslas vēstures un teorijas fakultātē, kuru pabeidzis 1981. gadā “Trīsdesmit sešu gadu vecumā biju galīgi paguris, bet vēl dzīvs – un tad satiku Dainu un apprecējos…Pēc tam izdarīju tikai vienu labu darbu – pabeidzu augstskolu. Un kas vēl paliek aiz manis? Viens portfelis ar manuskriptiem – tas arī viss…”
Kas nozīmīgs paveikts šajā laikā? Alūksnē lielu ieguldījumu O. Biete sniedzis divu pasākumu ciklu – Mākslas dienu un Muzeju dienu - organizēšanā. Līdzās organizatoriskajam darbam Alūksnes novadpētniecības un mākslas muzejā O. Biete daudz darījis mākslas popularizēšanā, piemēram, izstrādājis prospektu “Alūksnes pilsētas vēsture”, kuru 1978. gadā nodrukājusi Gulbenes tipogrāfijas Alūksnes filiāle, veidojis un lasījis lekcijas par tēmām “Alūksnes pilsētas vēsture” un “Alūksnes parka arhitektūra”, publicējies republikas un Alūksnes rajona preses izdevumos, asi kritizējis gan padomju varas, gan arī brīvvalsts politiķu rīcību. Pēc aiziešanas no muzeja strādājis mājās, kopš 1982. gada kā mākslas teorētiķis mēģinājis arī praktizēt gleznošanu, “lai neuzstādītu īstajiem māksliniekiem pārāk lielas prasības”, kā viņš pats izteicies.
Atzinīgus vārdus par O. Bieti teikuši kinokritiķis Ģirts Dzenītis, profesors Pēteris Martinsons, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis, māksliniece Džemma Skulme un daudzi citi.
Nozīmīgu vietu O. Bietes dzīvē ieņēmusi arī literatūra. “Manam vīram bija daudz dotību. Viņš arī dzeju rakstīja. Reizēm nevarēja saprast, kas Oļģerts ir vairāk – dzejnieks vai mākslinieks”, tā stāstījusi viņa sieva Daina Stīpniece. Ievērības cienīga ir viņa 1984. gadā uzrakstītā balāde “Kā Boriss ar Martu satikās jeb teiksma par skaisto meiteni no Marienburgas”. Ar pseidonīmiem Jūlijs Spāre, Dons Biete, Dons Oļģerts, Jānis Latēns, Kaspars Kore, Orions, viņš uzrakstījis neskaitāmus manuskriptus, piemēram, “Dienas un nakts grāmatas”, “Vētrainais lauva”, “Asiņainais bifšteks un citas bliņas”, “Autobiogrāfiskā skice”, taču viņa dzīves laikā šie darbi tā arī nav tikuši publicēti. Daudzus no tiem Daina un Adrija Agata apkopojušas un pārrakstījušas datorrakstā, divus gadus pēc O. Bietes nāves arī izdota grāmata “Stāsti par latviešu māksliniekiem”, kurā mākslas zinātnieks raksturojis māksliniekus laikabiedrus un vecmeistarus. O. Bietes autobiogrāfijas darbā “Naktsgrāmata” var lasīt citātu, kas spilgti raksturo mākslas zinātnieka personību: “1987. gada 24. jūlija “Literatūras un Mākslas” piektdienas numurā es krāšņojos ar savu bārdu blakus citiem jubilāriem: Intai Kamarai, Rūd olfam Alderam, Valdim Grenkovam un Viktoram Lorencam ar šādu “paskaidrojošu” tekstu: “Mākslas zinātnieks Oļģerts Biete kļūs piecdesmitgadnieks. Pašlaik Alūksnes pusē dzīvojot, viņa vārds republikas presē pieklusis, taču mākslinieki, īpaši laikabiedri, turpina ar gandarījumu atcerēties O. Bietes sešdesmito un septiņdesmito gadu kritikas, apceres, esejas par glezniecību un gleznotājiem. Tagad slavenu mākslinieku biogrāfijās nereti tās bija pirmās pozitīvās.” Viss jau būtu labi, - es smējos un teicu Dainai. – Tikai viņi pielaiduši nelielu kļūdiņu: vārda “pieklusis” vietā vajadzētu būt “pieklusināts”…Bet vai tad es esmu aplaupīts? Paši sevi aplaupījuši…Un, ja es ciešu, tad tas nozīmē, ka es ne tikai esmu, bet arī kaut kas esmu!”

2000. gada 28. martā 62 gadu vecumā pārstājusi pukstēt mākslas zinātnieka, dzejnieka un publicista sirds. Pēc viņa nāves sieva Daina Stīpniece rakstījusi: “Visu mūžu lādēts, nīsts, nievāts, badā mērdēts, nicināts un pelts, kā arī cienīts, dievināts un mīlēts, būdams pārliecināts nonkomformists, savu dzīvi un daiļradi veidojis tikai sev raksturīgajā manierē. Vai vispār var mirt cilvēks, kas 40 gados uzrakstījis tūkstošiem lappušu?”
Manuskripta “Noenkurotās bandroles” autors Jūlijs Spāre (Oļģerts Biete) pirms daudziem gadiem par savu dzīvi lakoniski rakstījis: “Ainažos bija slapja jūrmala kā pļava un jūrnieki, kas ballītēs vienmēr kāvās. Armijā vienmēr trūka elpas. Kandavā bija partijas sekretāre, kas prasīja man, kas es īsti esot. Vandzenē bija 300 iedzīvotāju un viens cilvēks. Talsos bija 6000 iedzīvotāju, četri mākslinieki un viens draugs. Rīgā bija daudz krogu un vēl vairāk mākslinieku. Alūksnē biju es, mana ģimene un interesanta vēsture.”
Adrija Agata Stīpniece par savu tēvu:“Man tēvs bija neapšaubāms Ceļvedis kultūrā, labas mākslas, mūzikas, skatuves mākslas un literatūras gaumes veidotājs vislabākajā nozīmē. Sirdsdraugs, padomdevējs, labāks Skolotājs par visiem skolā strādājošajiem skolotājiem. No otras puses spurains "frukts", kurš nežēlīgi kritizēdams kādus manus centienus, varēja bieži saraudināt. No trešās puses, viņa draudzība un tēvišķā mīlestība bija karstāka par jūlija sauli. Es cenšos saviem bērniem būt tāda pati kā tēvs bija man.”

 

Uzgaidiet... loading