Gotfrīds Mīlbergs

Teicams humorists un rakstnieks, pedagogs, redaktors, jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas biedrs. 2., 3. un 4. Saeimas deputāts, Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, brīvprātīgs latviešu strēlnieks un Latvijas armijas karavīrs. Dedzīgs savas valsts patriots. Tik daudzpusīgs un radošs bijis mūsu novadnieks Gotfrīds Mīlbergs jeb Skuju Frīdis.
Gotfrīds Mīlbergs dzimis 1887. gada 12. janvārī Valkas apriņķa Alūksnes pagasta “Sprogās” rentnieka Mīlberga ģimenē. Alūksnes “Paideru” skolā guvis pirmās zināšanas pie atmodas laika darbinieka, tā sauktā Vecā Berkuļa. No 1896. līdz 1902. gadam mācījies Alūksnes pagastskolā un draudzes skolā, 1907. gadā pabeidzis Valkas apriņķa pagasta skolas pedagoģiskos kursus un 1909. gadā ieguvis mājskolotāja kvalifikāciju. Laikā no 1907. līdz 1910. gadam strādājis par skolotāju dažādās Vidzemes vietās, neilgu laiku arī Ziemeru, Lāsberģa un Lugažu pagasta skolās. Literatūrā pazīstams kopš 1906. gada ar pseidonīmu Skuju Frīdis, kad žurnālā "Vārdotājs" publicēts dzejolis "Iz kāda skolnieka dienu grāmatas". Vēlāk viņa drukātie darbi parādījās kalendāros un satīriskajos izdevumos, arī R. Blaumaņa vadītajā “Latvijas” feļetonu un satīra pielikumā “Skaidiena”. 1906. gadā G. Mīlbergs uzrakstīja arī dažas bērnu ludziņas un ar 1909. gadu sāka regulāri līdzdarboties “Baltijas Vēstnesī”, kur ievietoti viņa stāsti un romāni.[1]
 Mīlbergs savā darbības laikā uzrakstījis desmitiem dzejoļu, feļetonu, stāstu, lugu, romānu un citu literāru darbu, kuros sentimentāli moralizējoši apcerēti tikumiskie jautājumi. Izdota dzejoļu grāmata "Akordi iz sajūtu pasaules" (1908) un "Sirdsmaldi" (1934), romāni "Zem saules" (1912), "Zelta raktuvēs" (1923), "Sudrabota saule lec..." (1924).  Stāstu un tēlojumu krājumi "Vīri un sievas", "Mīla un māņi" (abi 1923), "Divas liesmas" (1924). Sarakstītas apmēram 15 lugas, galvenokārt viencēliena komēdijas un bērnu lugas - "Skolmeistars" (1909), "Zaglis" (1910), "Bailes no sievas" (1910,1913). Mākslinieciski interesantākais ir jaunatnes romāns "Daugavas vanadzēns" (1926), kurā dokumentēti maza zēna pieredzējumi Latvijas Brīvības cīņu laikā.[2]No 1911. līdz 1934. gadam G. Mīlbergs bijis  arī dažādu  preses izdevumu korektors, redaktors un redakcijas loceklis: laikraksta "Jaunā Dienas Lapa" korektors, vēlāk redakcijas loceklis, mēnešraksta "Aizsargs" pirmais redaktors, laikraksta "Kurzemes Balss" atbildīgais redaktors,  korektors izdevniecībā VAPP. [3]
1919. gadā brīvprātīgi iestājies latviešu strēlniekos un nacionālajā armijā. Pēc Brīvības cīņām sastādījis grāmatu "Pieminat viņus…", kurā apkopotas īsas ziņas par Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušajiem, bezvēsts pazudušajiem un no ievainojumiem mirušajiem karavīriem. Kā armijas ierēdnis darbojies līdz 1925. gadam. Apbalvots ar Trīszvaigžņu ordeni.[4]
1925. gadā G. Mīlbergs piedalījies 2. Saeimas vēlēšanās, ievēlēts no Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijas saraksta, darbojies bibliotēkas, kara lietu, mandātu un redakcijas komisijās. 1928. gadā ievēlēts 3. Saeimā. 6. gadā - 4. Saeimā. Strādājis kara lietu, mandātu, redakcijas un publisko tiesību un valsts pārvaldes iekārtas lauksaimniecības, kā arī redakcijas un bibliotēkas komisijās, kultūras fonda domē un Lāčplēša kara ordeņa domē.[5]
 Pēc Latvijas okupācijas arestēts, deportēts un ieslodzīts PSRS IeTK Labošanas darbu nometņu un koloniju pārvaldes Usoļjes labošanas darbu nometnē ( Usoļlagā). G. Mīlberga aresta pamatojums: no1925. līdz 1934. gadam – 2., 3., 4., Saeimas deputāts, 1933. un 1934. gadā – iekšlietu ministrs.[6]
Gotfrīda Mīlberga meita Biruta Mīlberga savās atmiņās stāsta: “1941. gadā pēc mūsu mājā Rīgā Cimzes ielā 2 izdarītās kratīšanas mūsu ģimeni saņēma ciet un aizveda uz Sibīriju. Tēvu no ģimenes atšķīra un kopā ar tādiem pašiem arestētiem vīriešiem ievietoja citos lopu vagonos. Mēs viņu nekad vairs neredzējām.(..) Mūsu māte daudz rakstīja uz dažādām instancēm, lai uzzinātu par savu vīru, taču neko neuzzināja. 1946. gadā mūsu ģimene bez tēva atbēga uz Latviju, kur mēs dzīvojām Cēsīs pie mātes vecākiem. 1949. gada novembrī mūsu ģimeni atkal arestēja. Mana māte Vilma Mīlberga, māsa Janīna un es – piecpadsmit gadus veca – tikām aizvestas uz Sibīriju, uz Tomskas apgabalu. 1957. gadā beidzot oficiāli varējām atgriezties Rīgā. Atkal meklējām ziņas par tēvu. Kad māte griezās drošības pārvaldē, viņai izsniedza miršanas apliecību: “Mīlbergs Gotfrīds Jāņa dēls miris no kuņģa vēža 1944. gadā.”
Mūsu māte mira 1980. gadā Rīgā, tā arī neko neuzzinot par savu vīru. 1989. gadā pēc mana iesnieguma tēvs beidzot tika reabilitēts, un man 1989. gada 14. jūnijā izsniedza jaunu miršanas apliecību: nošauts 17. 05. 1942. gadā Solikamskā. Mums, viņa meitām, šī diena – 14. jūnijs, ir tēva miršanas diena un divtik sāpīga atceres diena. Mēs varam atrast mierinājumu domās, ka viņš – mūsu tēvs – pildīja savu pienākumu līdz savai pēdējai stundai, un domāt, ka viņš dzīvoja kā liels cilvēks, rakstnieks, filozofs un tik ļoti mīlēja mūsu mazo Latviju.”[7] 
Informāciju par G. Mīlberga daiļradi varam atrast dažādos 20. gs., 30 – to gadu preses izdevumos, piemēram, “Sociāldemokrāts”, “Atpūta”, “Lauku doma”. 1933. gadā izdotajā laikrakstā “Jaunā Raža” var lasīt: “Tagadējais laikmets prasa lugas, kas būtu vai nu ar vieglu, nevainīga smaida apgarotu saturu, vai arī patriotiskās, kas tautai liek atcerēties bijušās cīņu dienas, Latvijas tapšanu un varoņus, kas to izkaroja. Klasiskos skatuves gabalus izrāda maz, — zāles allaž ir pustukšas. Publika, kas elpo krīzes smaguma piesātināto gaisu, negrib redzēt dziļas traģikas apgarotas psiholoģijas risinājumu arī uz skatuves. Bet šīs laikmeta prasības apmierina Gotfrīda Mīlberga (Skuju Frīda) skatuves darbi, reizē sevī glabājot arī dziļākas ētiskās vērtības. To viņam prāvs skaits — tuvu pie 15, gan komēdijas, gan drāmas, gan dramatiski fragmenti. Rakstnieks ir bijis reti ražens, bez lugām viņa spalvai pieder arī vairāki jauki romāni un stāstu krājumi. Ne vien labs politiķis, bet arī spēcīgs literāts — tāds ir G. Mīlbergs. Kā komēdiju rakstnieks viņš izceļas ar labi veidotām atjautīgām situācijām, aktuālām tēmām, kas ir valdzinošas kā no dzīves noskatītas. Darbības pavediens rit viegli, it kā pats no sevis, un valoda vijīga, dažās vietās pat spilgti gleznaina (pēdējais gan vairāk attiecināms uz G. M. dramatiskiem darbiem) Tādas jaukas, veikli uzrakstītas komēdijas ir — “Nelaime nelaimes galā", “Apmainītā mīlestība", “Ministrs uz laukiem", «Kandidāti un delegāti" un „Bailes no sievas". Mazāk izdevies ir viencēliens «Skursteņskrāpis". (..) G. Mīlbergs pats nācis no tautas vidus, tāpēc zina, kas viņai tuvāks. Bez tam viņam ir reti veikla spalva, un prasme redzēto un dzirdēto ietvert literārā darbā. Protams, kā visos, tā arī viņa darbos atrodamas kļūdas. Bet tas, kas kaut ko dara, zinās, ka bez kļūdām nevar būt neviena darba disciplīna. [8] 

 

[1] Studenta Dzīve, Nr.56 (23.01.1937)[2] Humanitāro zinātņu virtuālā enciklopēdija: personālijas, avoti, termini.[3] Humanitāro zinātņu virtuālā enciklopēdija: personālijas, avoti, termini.[4] Latvijas Vēstnesis. 02.10.1998., Nr. 284/285 (1345/1346)[5]  H. Kārkliņš. Latvijas Republikas II. Saeimas stenogramas II, III, IV. sesijaLatvijas Republikas Saeima, 1925, 1928, 1931.[6] LVA, 1986. f., 2.apr., P-5405.l.[7] "Malienas Ziņas". Mīlberga B. Mans tēvs - Skuju Frīdis. / Latvija, Alūksne 1992-02-15[8] Jaunā Raža, Nr.1 (01.01.1933)
Uzgaidiet... loading