Novembra mēneša krājuma priekšmets

Par Alūksnes muzeja novembra mēneša krājuma priekšmetu izvēlēta Latvijas valsts kases zīme 5 rubļi. Kases zīme iespiesta Rīgā, tās mākslinieks -  Burkards Dzenis. Uz zīmes uzraksti latviešu, krievu un vācu valodās. Interesants ir fakts, ka tolaik uz naudas zīmēm iespieda tekstu ar brīdinājumu par sankcijām pret viltotājiem: “Par valsts kases zīmju viltošanu, vai viltotu zīmju uzglabāšanu un izplatīšanu vainīgos sodīs ar visu tiesību zaudēšanu un spaidu darbiem līdz 12 gadiem.” Kases zīmi parakstījis finanšu ministrs Ringolds Kalnings un Valsts kases pārvaldnieks Kārlis Vanags.

Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas Tautas padome izveidoja jaunās valsts Pagaidu valdību, kurai bija jāsāk darboties bez rīcības kapitāla un pieredzes valsts finanšu sistēmas radīšanā. Valsts ieņēmumus veidoja galvenokārt naudas emisija, jo nodokļu iekasēšana nenotika. 1918. gada beigās Latvijā  apgrozībā bija vācu okupācijas varas izlaistie ostrubļi un ostmarkas, Vācijas valsts markas, t.s. cara naudas rubļi un kapeikas, t.s. Domes nauda un kerenkas, kā arī dažu Latvijas pilsētu pašvaldību naudas zīmes. Kerenkas par likumīgu maksāšanas līdzekli netika atzītas. Radās nepieciešamība radīt nacionālo valūtu.

1919. gada 3. janvārī, lieliniekiem ieņemot Rīgu, Latvijas Pagaidu valdība pārcēlās uz Liepāju. 1919. gada 22. martā tā finanšu ministram deva rīkojumu izlaist Latvijas pirmās naudas zīmes - Latvijas valsts kases zīmes, nosaucot tās par Latvijas rubļiem, un maiņas zīmes - Latvijas kapeikas.

Laikā no 1919. gada aprīļa līdz 1922. gada septembrim šīs zīmes izlaida ar 1, 5, 10, 25, 50, 100 un 500 rubļu, bet papīra sīknaudu - ar 5, 10, 25 un 50 kapeiku nominālvērtību. Naudas zīmju grafiskā risinājuma autori bija latviešu mākslinieki: Jūlijs Madernieks, Burkards Dzenis, Vilhelms Krūmiņš, Hermanis Grīnbergs un Rihards Zariņš. Latvijas rubļus no 1919. gada aprīļa līdz oktobrim iespieda G. D. Meiera litogrāfiskajā iestādē, bet no 1919. gada 28. jūlija līdz 1921. gadam – A. Groseta spiestuvē Rīgā; 5 un 25 rubļu zīmes vienubrīd iespieda F. F. C. Tilgmaņa spiestuvē Helsinkos, bet kopš 1921. gada jūlija - Valstspapīru spiestuvē Rīgā. 

Tautas padome 1920. gada 18. martā pieņēma likumprojekta daļu par noteikumiem, kas šo naudu  uz laiku atzina par vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli. Likums neattiecās uz darījumiem, kuru maksājumi izdarāmi ārzemēs vai kas saistīts ar eksportu, importu, kredītiestāžu ārzemju operācijām. 1922. gadā Latvijā jau bija pietiekami zelta uzkrājumi, lai varētu izdot pilnvērtīgu naudu – Latvijas latus un santīmus. (Ducmane K., Vēciņš Ē., Nauda Latvijā. R: Latvijas Banka, 1995.)