Aprīļa mēneša krājuma priekšmets

Šomēnes, atzīmējot novadnieka dzejnieka un rakstnieka Aleksandra Pelēča simto jubileju, par Alūksnes muzeja aprīļa mēneša krājuma priekšmetu izvēlamies “Alūksnes grāmatu” (ANM11814), kurā autors gleznaini apcerējis dzimto pusi.

Aleksandrs Pelēcis dzimis 1920. gada 10. aprīlī Alūksnes apriņķa Mālupes pagasta Ķikšu mājās. Bērnību aizvadījis Mālupes “Ķikšos” un “Rogās”. 1934. gadā pabeidzis Mālupes pamatskolu, 1939. gadā- Alūksnes valsts ģimnāziju un 1939. gadā iestājies Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes baltu valodu nodaļā. Pirmās A. Pelēča publikācijas  iespiestas 1932. un 1938. gadā “Alūksnes Draudzes Vēstnesī”, savukārt 1941. gadā Rīgas lielākajā laikrakstā “Tēvija” publicēts dzejolis "Gaismas zemē”. Pēc tam sekojušas publikācijas arī “Daugavas Viļņos”, “Rēzeknes Ziņās” un citos laikrakstos. 1943. gadā Kārļa Rasiņa apgādā iznācis pirmais A. Pelēča dzejoļu un balāžu krājums “Aizsapņošanās”.

1943. gadā jaunais dzejnieks mobilizēts latviešu leģionā un nosūtīts uz Berlīni, kur mācījies korespondentu kursos, bet pēc tam bijis kara korespondents laikrakstā “Daugavas Vanagi”. 1944. gada septembrī laikraksta redakcijai pārceļoties uz Kurzemi, A. Pelēcis dezertējis un slēpies Rīgā, jo radiofona pārraidē, pretēji vācu propagandas organizatoru norādījumiem, uzrunājis latviešus ar vārdiem: “…paliksim ar savu tautu Saules mūžu vienuviet!”

Ar 1944. gada novembri A. Pelēcis sācis strādāt par skolotāju Valkas vidusskolā, bet jau 1945. gada janvārī, bēgot no aresta, atkal devies uz Rīgu. Tolaik viņa dzejoļi publicēti Latvijas Nacionālo partizānu organizācijas pagrīdes izdevumā “Kurbads”.

1946. gada 17. janvārī A. Pelēcis arestēts. Viņa darbība un daiļrade bijis pietiekams iemesls, lai Latvijas PSR Iekšlietu ministrijasKara tribunāls piespriestu 10 gadus ieslodzījuma soda nometnēs Tālajos Austrumos un tiesību zaudēšanu uz pieciem gadiem. Izsūtījumā soda nometnēs Taišetā un Amūras apgabala sādžā “25. kilometrs” A. Pelēcis pavadījis 23 gadus. Amnestija sagaidīta 1955. gadā, taču atļauja atgriezties Latvijā saņemta tikai pēc 14 gadiem. Nometinājuma laikā A. Pelēcis aizsācis saraksti ar latviešiem dažādās pasaules valstīs, viņa dzejoļi publicēti trimdas latviešu periodikā. Savukārt Latvijā A. Pelēča dzejoļu kopas atkal parādījušās 1957. gadā žurnālā “Karogs”.

1969. gadā Aleksandrs, viņa sieva Rita un dēls Mārtiņš atgriezušies Latvijā. Sākotnēji viņi dzīvojuši pie radiniekiem Talsos, Laidzes ielā, bet vēlāk pārcēlušies uz dzīvokli Dzirnavu ielā 1, kur dzejnieks nodzīvojis līdz sava mūža pēdējai dienai. Talsos A. Pelēcis strādājis dažādus melnstrādnieka darbus Komunālo uzņēmumu kombinātā. No 1970. gada atsākušās regulāras publikācijas Latvijas periodikā, bet 1977. gadā iznācis otrais dzejoļu krājums “Lapegle”. Tam sekojuši arī “Talsu stāsti”, “Alūksnes grāmata”, “Puisiska dvēsele” un citi izdevumi.

Jāatzīmē, ka 1982. gada 5. maijā A. Pelēcis uzņemts Latvijas Padomju rakstnieku savienībā un no 1984. gada oktobra darbojies tikai rakstniecībā. Otrās brīvvalsts laikā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni un Latvijas skautu prezidenta ģenerāļa Kārļa Goppera fonda  balvu literatūrā.

A. Pelēcis miris 1995. gada 12. oktobrī, apbedīts Talsu novada Lībagu pagasta Sukturu kapsētā.